Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

Jāpiebilst, ka pie šāda slēdziena Marija nāca tikai pēc tam, kad pamatīgi bija apskatījusi mazo vīreli, kurš viņas draudzību bija iemantojis jau pēc pirmā acu uzmetiena; un tā, lūk, jo vairāk viņa to aplūkoja, jo vairāk Marija redzēja, cik daudz maiguma un labsirdības bija viņa sejā. Viņa spoži zaļajām acīm, kurām varēja vienīgi pārmest, ka tās ir mazliet par daudz izspiedušās uz āru, bija gaiša labvēlības izteiksme. Safrizētā baltas kokvilnas bārda, kas sedza viņa smakru, tam ļoti labi piestāvēja, jo sevišķi izcēla viņa smaidošo muti, kas varbūt bija mazliet par platu, bet ar skaisti sarkanām lūpām.

Kad Marija, neuzdrošinādamies vīreli aizskārt, to ar pieaugošu interesi bija kādas desmit minūtes aplūkojusi, viņa iesaucās:

— Saki, mīļo tēt, kam pieder tas mazais vīrelis, kas tur piesliets pie eglītes?

— Atsevišķi tas nepieder nevienam, bet gan jums visiem kopā, — teica prezidents.

— Kā tā, papiņ? Es tevi nesaprotu.

— Tas ir kopējs kalps, — atbildēja prezidents, — un turpmāk viņa uzdevums būs pārkost visus riekstus, ko jūs ēdīsit, un viņš pieder tev tikpat daudz kā Fricim, un Fricim tikpat daudz kā tev.

Pēc šiem vārdiem prezidents uzmanīgi paņēma vīreli no viņa vietas, kur tas bija stāvējis, un, pacēlis tā šauro koka mēteli ar vienkāršas atsperes piespiedienu, lika tam atvērt muti. Kļuva redzamas divas rindas asu, baltu zobu. Uz tēva aicinājumu Marija tur iebāza riekstu un, knaks, knaks! mazais vīrelis tos pārkoda tik veikli, ka čaumala sašķīda tūkstoš gabalos, bet kodols palika vesels. Tagad mazā meitenīte saprata, ka šis koķetais vīrelis ir viens no sensenās, godājamās riekstkožu cilts pēctečiem, kuru raduraksti ir tikpat veci kā Nirnbergas pilsēta un kuru izcelšanās pazūd laiku tumsā, un ka šis te grib turpināt savu senču cienījamo un filantropisko profesiju.

Sajūsmināta par savu atradumu, Marija sāķa lēkāt priekā.

To redzēdams, prezidents viņai teica:

— Nu, labi, manu mazo meitiņ, tā kā riekstkodis tev tik ļoti patīk, tad, kaut gan viņš pieder kopīgi jums abiem ar Frici, tu būsi tā, kurai uzdots par to rūpēties, un es viņu nododu tavā aizgādniecībā.

Pie šiem vārdiem prezidents pasniedza vīreli Marijai, kas to saņēma un tūdaļ lika tam rādīt savu mākslu. Un tik labsirdīgs bija jaukais bērns, ka arvien izvēlējās vismazākos riekstus, lai viņas mīlulim nevajadzētu pārmērīgi atplest muti, kas tam labi nepiestāvēja, jo piešķīra viņa sejai smieklīgu izteiksmi. Pienāca arī Trūdiņas jaunkundze, lai savukārt parotaļātos ar mazo vīreli. Arī priekš viņas riekstkodis izpildīja sava amata pienākumus laipni un bez uzpūtības, kaut gan Trūdiņas jaunkun­dze, kā mums jau zināms, bija tikai kalpotāja.

Pa to laiku, dīdīdams savu bēro un komandēdams huzārus, Fricis bija sadzirdējis šo knak! knak! un tā kā tas atkārtojās jau aptuveni divdesmit reizes, viņš noprata, ka tur ir kaut kas jauns. Fricis pacēla galvu un pagrieza savas lielās, jautājošās acis uz to pusi, kur pulciņā stāvēja prezidents, Marija un Trūdiņa, un pamanīja savas māsas rokās mazo vīreli ar koka mēteli. Steigšus Fricis nolēca no zirga un, nemaz nenovietojis savu bēro stallī, atskrēja pie Marijas, pieteikdams savu ierašanos ar skaļiem, priecīgiem smiekliem, jo viņam gribot negribot bija jāsmej, tiklīdz tas ieraudzīja grotesko vīreli plātām savu lielo muti.

Tagad Fricis pieprasīja savu daļu riekstu, kurus koda mazais vīrelis, un tā viņam, protams, netika liegta.

Tad viņš pieprasīja savas tiesības atļaut viņam pašam dot vīrelim kost, kas tam, kā līdzīpašniekam, arī tika ļauts. Bet gluži pretēji savai māsai un, nepiegriežot vērību viņas iebildumiem, Fricis tūdaļ izmeklēja vislielākos un viscietākos riekstus, ko bāzt vīrelim mutē, un gala iznākums bija tas, ka pie piektā vai sestā rieksta, ko mazajam vajadzēja pārkost, pēkšņi noskanēja: krrraks! Trīs mazi zobiņi izkrita no riekstkoža smaga­nām, pie kam viņa izmežģītais smakrs tūdaļ kļuva nespēcīgs un sāka trīcēt kā sirmgalvim.

— Ak, mans mīļais nabaga Riekstkodis! — iesaucās Marija, izraudama vīreli Fricim no rokām.

— Nu, skat, kāds nelga! — Fricis iesaucās. — Un tāds grib būt Riekstkodis: viņam taču ir stikla žokļi. Tas ir neīsts Riekstkodis, kas neprot izpildīt savu uzdevumu. Marij, padod man to šurp! Viņam jāturpina kost, kaut arī viņš pazaudētu visus savus atlikušos zobus un viņa žoklis izmežģītos pavisam. Kāpēc tev interesē tāds sliņķis?

— Nē, nē, nē! — protestāja Marija, saķērusi rokās mazo vīreli, — nē, es tev vairs nedošu manu nabaga Riekstkodi. Palūko vien, cik bēdīgi viņš uz mani skatās, rādīdams savu ievainoto žokli. Fui! Tev ir ļauna sirds, tu sit savus zirgus, un pirms kāda laika tu liki nošaut vienu no taviem zaldātiem.

— Es situ savus zirgus, kad viņi niķojas, — uzpūtīgi atbildēja Fricis, — bet kas attiecas uz to zaldātu, kuru es liku nošaut, tad tas bija nožēlojams klaidonis, ar kuru es jau veselu gadu, kopš viņš ir manā dienestā, nekā nevarēju izdarīt un kurš beidzot kādā jaukā dienā dezertēja ar visiem ieročiem un ietērpu, par ko visās valstīs soda ar nāvi. Bez tam visi tie ir disciplīnas jautājumi, gar kuriem sievietēm nav nekādas dajas. Es tev neliedzu pārmācīt tavas lelles un tu man neliedz pātagot manus zirgus un šaut manus kareivjus. Bet tagad dod šurp Riekstkodi!

— Palīgā, tētiņ, palīgā! — sauca Marija, ievīstīdama Riekstkodi savā mutautiņā, — palīgā! Fricis grib man atņemt Riekstkodi.

Uz Marijas saucienu pie bērniem piesteidzās nevien prezidents, kurš bija atgājis gabaliņu nost, bet arī prezidenta kundze un krusttēvs Drosel­meijers.

Abi bērni pastāvēja katrs uz savu taisnību: Marija gribēja glābt Riekstkodi, bet Fricis to gribēja dabūt rokā, un, lūk, par lielu izbrīnu Marijai, krusttēvs Droselmeijers ar nežēlīgu smaidu uz lūpām, kā tas meitenei likās, piekrita Fricim. Nabaga Riekstkodim par laimi prezidents un viņa kundze nostājās Marijas pusē.

— Mīļo Frici, — teica prezidents, — es esmu nodevis Riekstkodi tavas māsas aizgādībā un, cik es pēc savām trūcīgajām ārstniecības zināšanām varu spriest, es redzu, ka nabaga nelaimīgais ir stipri cietis un viņam ir liela vajadzība pēc rūpīgas kopšanas, tāpēc es nosaku, ka tik ilgi, kamēr viņš nebūs pilnīgi atveseļojies, tas tiek nodots Marijas rīcībā, un lai pret to nevienam nebūtu ko iebilst. Tad tālāk tu, kas sakies esam stiprs militārās disciplīnas zināšanās, kur tu esi redzējis, ka ģenerālis liek nošaut kareivi, kurš ievainots izpildot dienesta pienākumu? Ievainoti kareivji tiek novietoti lazeretē, kamēr tie atveseļojas un, ja tie no dabūtajām brūcēm paliel kropli, viņiem ir tiesības uz pensiju.

Fricis gan gribēja palikt pie sava, bet prezidents pacēla rādītāja pirkstu vienā augstumā ar savu labo aci un teica tikai šos divus vārdus:

— Friča kungs!

Mēs jau tikām minējuši, kādu iespaidu šie divi vārdi atstāja uz mazo puisēnu; pavisam nokaunējies par šo viņam izteikto piezīmi, tas neie­pīkstējies klusi aizlavījās pie galda, uz kura stāvēja viņa huzāri, kas, izlikuši sardzi un novietojuši savus priekšposteņus, klusēdami nolikās uz naktsguļu.

Pa šo laiku Marija salasīja mazos zobiņus, kas bija izkrituši Riekstko- dim, kuru tā vēl joprojām turēja ietītu savā mutautiņā un kura žokli bija apsējusi ar skaistu, baltu lentu no sava zīda tērpa. Arī mazais vīrelis, no sākuma gluži bāls un pārbiedēts likās arvien vairāk pārliecinājās par savas aizstāves labsirdību un pamazām nomierinājās viņas roku maigajās šūpās. Tad Marija pamanīja, ka krusttēvs Droselmeijers ar zobgalīgu smīnu noskatās, cik mātišķi viņa rūpējās par vīreli koka mētelī, un viņai pat likās, ka medicīnas konsultanta vienīgajā acī pazib ļauns prieks, ko viņa senāk nekad nebija novērojusi. Tāpēc viņa gribēja no tā aiziet.