Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

Tur viņi ieraudzīja kaut ko tādu, ko sākumā nebija ievērojuši, jo līdz šim visa viņu uzmanība bija pievērsta krāšņajai eglītei zāles vidū, proti, zāles kakts bija norobežots ar ķīniešu aizslietni, aiz kura bija dzirdams tā kā troksnis, tā kā mūzika, kas liecināja, ka šinī atdalītajā telpā notika kaut kas jauns un neparasts.

Tai pašā acumirklī bērni atcerējās, ka viņi vēl nav redzējuši medicīnas konsultantu un vienā mutē iesaucās:

— Ak, krusttēvs Droselmeijers!

Un patiesi, it kā būtu tikai šo izsaucienu gaidījis, ķīniešu aizstatnis salocījās un skatītāju acīm parādījās nevien krusttēvs Droselmeijers, bet arī…

Zaļā, puķēm rotātā pļavā grezna pils ar daudziem spoguļstikla logiem galvenajā fasādē un diviem skaistiem, zeltītiem torņiem pils labajā un kreisajā spārnā.

Tanī pašā brīdī pils iekšējās telpās atskanēja zvans, durvis un logi atvērās un varēja redzēt, ka zālēs, kuras apgaismoja pussprīža garas sveces, pastaigājās mazi kungi un dāmas. Kungi bija ģērbušies lepnos, izrotātos svārkos, zīda vestēs un biksēs ar zobeniem pie sāniem un cepurēm rokās; dāmas greznos brokāta krinolīnos, ar parūkām galvā un vēdekļiem rokās, ar kuriem tās atsvaidzināja seju, it kā viņām būtu pārāk karsti. Lielajā zālē, kura mirdzēja vienās ugunīs, jo to apgaismoja kristāla lustra ar daudzām svecēm, zvanu spēles skaņu pavadījumā dejoja daudz bērnu: zēni apaļās vestītēs un meitenes īsos bruncīšos. Vienlaikus pie kāda blakuskabineta loga parādījās zvērādu kažokā tērpies kungs, kuru nekādā ziņā nevarēja saukt par caurspīdīgu; viņš parādījās, pamāja un atkal pazuda, turklāt pats krusttēvs Droselmeijers, ģērbies savos dzelte­najos svārkos, ar savu parūku un melno plāksteri uz acs, uzkrītoši līdzīgs oriģinālam,. bet tik tikko trīs sprīžu garš staigāja iekšā un ārā, it kā uzaicinādams pastaigājošos iegriezties pie viņa.

Pirmajā brīdī bērnu prieks un pārsteigums bija liels. Bet kad Fricis, atspiedies ar elkoņiem uz galda, bija kādu laiku skatījies, viņš piegāja klāt un nepacietīgi ievaicājās:

— Bet saki, krusttēv Droselmeijer, kāpēc tu vienmēr ieej un iznāc pa vienām un tām pašām durvīm, tev jau vajag apnikt tā staigāt par vienu un to pašu vietu. Lūk, ieej pa šīm te un iznāc pa tām.

Un Fricis viņam norādīja uz abu torņu durvīm.

— Tas nav iespējams, — atbildēja krusttēvs Droselmeijers.

— Nu, tad dari man to patikšanu, uzkāp pa trepēm, nostājies pie loga šā kunga vietā un saki viņam, lai tas nāk tavā vietā pie durvīm.

— Mīļo Frici, tas arī nav iespējams, — atbildēja medicīnas konsul­tants.

— Nu, tad pietiks bērniem dejot, lai viņi iet staigāt un lai dejo tie, kuri tagad pastaigājas!

— Tev jau nemaz nav jēgas, mūžīgais prašņātāj! — iesaucās krusttēvs, kurš jau sāka skaisties, — kā mehānisms ir taisīts, tā viņam ir jādarbojas.

— Nu, tad es gribu tikt šai pilī iekšā, — tiepās Fricis.

— Mīļais bērns, — teica prezidents, — tu jau nū esi pavisam jucis; tu taču redzi gluži labi, ka nevari šai pilī ieiet, jo visaugstāko torņu vējrādītāji tik tikko sniedzas tev līdz pleciem.

Fricim tam bija jāpiekrīt un viņš palika kluss, bet pēc kāda laiciņa, redzēdams, ka kungi un dāmas staigāja bez apstāšanās, ka bērni vēl vienmēr dejoja, ka kungs ar kažoku ik pa laiciņu parādījās logā un pazuda un ka krusttēvs Droselmeijers neatstāja savas durvis, viņš ļoti vīlies teica:

— Krusttēv Droselmeijer, ja šīs mazās figūriņas citu nekā neprot un vienmēr atkārto vienu un to pašu, rit tu tās vari nest projām, man par tām ir maza interese; man labāk patīk mans zirgs, kurš skrien kā es vēlos, mani huzāri, kuri manevrē pēc manas pavēles gan pa labi, gan pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ un kuri nav vis ieslodzīti kādā mājā, kā tavi nabaga cilvēciņi, kuriem jākustas, kā mehānisms to viņiem liek.

Pie šiem vārdiem viņš uzgrieza muguru krusttēvam Droselmeijeram un viņa pilij, devās pie galda un izkārtoja cīņai savu huzāru eskadronu.

Ari Marija bija klusām aizmanījusies projām, jo viņai visu šo leļļu vienmērīgās kustības likās pārāk vienmuļas, bet, būdama mīļš un smalkjūtīgs bērns, viņa neteica nekā, lai neapbēdinātu krusttēvu Drosel- meijeru. Un patiesi, līdz ko Fricis bija viņam uzgriezis muguru, krusttēvs Droselmeijers teica prezidentam ar kundzi:

— Nu, labi, labi, šāds mākslas darbs nav domāts bērniem, es likšu savu pili atpakaļ kastē un nesīšu projām.

Bet prezidenta kundze piegāja pie viņa un, izlabodama Friča nepie­klājīgo izturēšanos, tik pamatīgi sāka iedziļināties krusttēva mākslas darba sīkumos, tik noteikti vēlējās iepazīties ar mehānismu un tik izmeklētos vārdos lielīja viņa sarežģīto konstrukciju, ka ne tik vien izlīdzināja medicīnas konsultanta gūto slikto iespaidu, bet vēl panāca to, ka viņš sāka vilkt no savu dzelteno svārku ķešām lielu vairumu brūnganu vīriņu un sieviņu ar balti zibošām acīm un zeltītām rokām un kājām. Bez visiem citiem viņu nopelniem jāsaka vēl, ka šie mazie vīriņi un mazās sieviņas ļoti patīkami smaržoja, jo bija izgrieztas no kanēļkoka. Šinī brīdī Trūdiņas jaunkundze pasauca Mariju, gribēdama uzlaikot viņai skaisto zīda tērpu, par kuru tā, ienākdama zālē, tik ļoti bija sajūsmināta, ka tūdaļ lūdza atļauju to uzvilkt, bet Marija, neskatoties uz savu parasto pieklājību, Trūdiņai pat neatbildēja, tik ļoti viņas vērību saistīja kāda jauna persona, kuru tā bija atradusi starp rotaļlietiņām un kurai es jūs, bērni, lūdzu, pievērst visu jūsu uzmanību, jo tā būs galvenais varonis šinī patiesajā stāstā, kurā Trūdiņa, Fricis, Marija, prezidents, prezidenta kundze un pat krusttēvs Droselmeijers ir tikai blakuspersonas.

VĪRIŅŠ AR KOKA MĒTELI »

Kā mēs jau teicām, Marija nemaz neatbildēja uz Trūdiņas jaunkundzes uzaicinājumu, tāpēc ka viņa pašreiz bija atradusi jaunu rotaļlietiņu, ko agrāk netika ievērojusi.

Komandēdams, virzīdams un izrīkodams savus eskadronus, Fricis bija atsedzis kādu interesantu, glītu vīreli, kas, atspiedies pret svētku eglītes stumburu, bēdīgs stāvēja un klusu, bet pašapzinīgi gaidīja, kad pienāks viņa reize tikt ieraudzītam. Varbūt varētu daudz ko iebilst pret šā vīreļa figūru, kuram mēs mazliet par ātru būsim devuši epitetu — glīts, jo, neskatoties uz to, ka viņa viducis bija pārāk garš un attīstīts un nemaz nepiestāvēja viņa mazajām, kleinajām kājām, tā galva bija tik neparasti liela, ka pārspēja ne tik vien katru dabas norādīto proporciju, bet pat katru karikatūristu, kas bieži vien ir gudrāki par pašu dabu.

Tomēr, kaut gan viņa personā bija zināmi trūkumi, tie tika izpirkti ar viņa lielisko kostīmu, kas norādīja uz viņa labo gaumi un audzināšanu: viņš valkāja violeta samta kuntušu ar zelta cilpām un zeltītām pogām, tādas pašas bikses, bet kājās tik glītas, mazas kurpītes, kādas vēl nav valkājis neviens students, ne virsnieks, un kuras likās tīri kā uzgleznotas. Tikai divi savādi apģērba gabali nekādi nebija pieskaņojami šim cilvēkam, kuram šai ziņā bija tik izsmalcināta gaume: šaurs, neglīts, astei līdzīgs koka mētelis, kas, piestiprināts zem pakauša, nokarājās pāri mugurai, un maza, neizskatīga montaņāru cepurīte galvā. Bet Marija, redzēdama šos divus objektus, kas pavisam neharmonēja ar pārējo tērpu, iedomājās, ka arī krusttēvs Droselmeijers bieži virs saviem dzeltenajiem svārkiem uzlika mazu apmetni, kuram nemaz nebija labāks griezums kā kuntušā ģērbtā vīreļa koka mētelim, un ka dažreiz viņš lika galvā tik neglītu cepurīti, ar kuru visā pasaulē nevienu cepuri nevarēja salīdzināt. Tas tomēr netraucēja krusttēvam Droselmeijeram būt vislabākajam krusttēvam. Bez tam vēl viņa klusībā nāca pie slēdziena, ka ja arī krusttēvs Droselmeijers savā apģērbā pilnīgi pielāgotos cilvēciņam koka mētelī, viņš tomēr ne tuvu nebūtu tik mīļš un smukiņš kā šis.