Aleksandrs Dimā (tēvs) - Riekstkodis

— Mīļo frrālīt, — teica Marija, — droši vien papus ar mammu rīkojas ap mūsu Ziemassvētku eglīti, es jau no paša rīta dzirdu lielu kravāšanos zālē, kur mums neļauj ieiet.

— Un es, — piebilda Fricis, — pirms aptuveni desmit minūtēm pēc Turka riešanas vien jau nopratu, ka ir atnācis krusttēvs Droselmeijers.

— Ak, — iesaucās Marija, plaukšķinādama savās mazās rociņas, — ko gan labais krusttēvs mums būs atnesis? Es esmu pārliecināta, ka tas būs kāds skaists dārzs ar kokiem un strautiņu, kas tek pa zaļu, puķēm rotātu mauriņu. Šai upītē peldēs sudraba gulbīši ar zelta saitēm ap kaklu uta maza meitiņa tos baros ar marcipānu.

— Vispirms, — teica Fricis savā īpatā, uzpūtīgā tonī, ko viņa vecāki uzskatīja par tā lielāko netikumu, — jums, Marijas jaunkundz, jāzina, ka gulbji nemaz neēd marcipānu,

— Es tam ticu, — atbildēja Marija, — bet tā kā tu esi pusotru gadu vecāks par mani, tev arī vairāk par mani jāzina.

Fricis sapūtās.

— Un bez tam, — viņš piebilda, — es to noteikti varu pasacīt, ja krusttēvs Droselmeijers kaut ko būs atnesis. Tas būs cietoksnis ar kareivjiem, kas to aizstāvēs ar lielgabaliem, kas to sargās, un cīnīsies ar ienaidniekiem, kas tam uzbruks; tās tik būs lieliskas kaujas!

— Man nepatīk kaujas, — teica Marija. — Ja viņš būs atnesis cietoksni, kā tu saki, tad tas būs tev, tomēr es sev pieprasu ievainotos, lai par viņiem varētu rūpēties.

— Lai arī ko viņš atnestu, — teica Fricis, — tu tīri labi zini, ka tas nebūs ne tev, ne man, jo ar to iebildumu, ka krusttēva Droselmeijera dāvanas esot īsti mākslas darbi, tiklīdz tās ir iedotas mums, šīs mantas atkal noņem un ieslēdz lielajā skapī pašā augšā, kur tās var aizsniegt tikai papus un pie tam vēl pakāpdamies uz krēsla, tāpēc es tikpat.labi vai vēl labāk mīlu tās rotaļlietas, kuras mums dāvina papus un mamma un ar kurām mums ļauj spēlēties, kamēr mēs tās saplēšam, nekā tās, ko atnes krusttēvs Droselmeijers.

— Es arī, — teica Marija, — bet to, ko tu nupat teici, tu nedrīksti teikt krusttēvam.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka viņš jutīsies apbēdināts, ka mēs viņa dāvanas tā necienām kā tās, ko mums dod papus un mamma. Viņš dāvinādams domā sagādāt mums lielu prieku, un ļausim viņam ticēt, ka tā arī ir.

— Bah! — iesaucās Fricis.

— Marijai, Frici, ir taisnība, — noteica Trūdiņas jaunkundze, kas parasti mēdza klusēt un runāja tikai sevišķi svarīgos gadījumos.

— Redzēsim, — žigli iekrita valodā Marija, negribēdama Fricim ļaut atbildēt audzinātājai ar kādu rupjību, — redzēsim, bet nu minēsim, ko

mēs dabūsim no mūsu vecākiem. Es jau esmu pastāstījusi māmiņai, bet tikai ar to noteikumu, lai viņa nebaras, ka mana lelle, Rozes jaunkundze, ir kļuvusi pavisam nevīžīga, kaut gan es tai pastāvīgi sprediķoju. Viņas vienīgā nodarbošanās ir krist uz deguna, kas vienmēr beidzas ar to, ka viņai uz sejas paliek ļoti nepatīkamas pēdas, tā kā nav ko domāt viņu ievest sabiedrībā, tik ļoti lelles seja vairs neatbilst viņas apģērbam.

— Es, — teica Fricis, — esmu licis papam saprast, ka manos zirgu staļļos labi iederētos stalts bēris un tāpat arī es viņam esmu aizrādījis, ka labi organizēta armija nevar iztikt bez vieglās kavalērijas un ka man trūkst vēl vesels huzāru eskadrons, lai papildinātu divīziju, kuru es komandēju.

Pēc šiem vārdiem Trūdiņas jaunkundzei šķita ? ka viņai ir izdevība otru reizi iejaukties sarunā.

— Bērni, — viņa teica, — jūs it labi zināt, ka tas ir Jēzus bērniņš, kurš dod un svētī visas tās skaistās dāvanas, ko viņš jums atnes. Tāpēc labāk iepriekš nenosakiet, ko jūs vēlaties, jo viņš zina labāk nekā jūs paši, kas jums var sagādāt prieku.

— Jā, — teica Fricis, — tā jau arī pagājušajā gadā viņš man iedeva tikai kājniekus, kurpretī, kā jau teicu, man būtu ļoti paticis huzāru eskadrons.

— Man gan, — ierunājās Marija, — viņam tikai jāpateicās: es nekā cita nevēlējos, kā tikai vienu lelli, un es bez tam vēl dabūju baltu balodīti ar mazām kājiņām un iesārtu knābīti.

Kamēr risinājās šīs sarunas, drīz vien bija pienākusi nakts. Bērni sarunājās arvien klusāk un arvien ciešāk spiedās viens pie otra; tiem likās, it kā viņi justu ap sevi šalkojam līksmo sargeņģeļu spārnu vēdas un dzir­dētu no tālienes skaņām jauku, melodisku mūziku, it kā zem smagajām katedrāles velvēm ērģeļes dūktu mūsu Kunga dzimšanas gaviļu dziesmu. Tai pašā brīdī pār sienu aizzibēja gaismas stars un Fricis un Marija saprata, ka tas bija Jēzus bērns, kurš zālē nolicis viņiem dāvanas un tagad uz zeltaini mirdzošā mākoņa aizlido pie citiem bērniem, kas to gaida tikpat nepacietīgi kā viņi.

Tūdaļ atskanēja zvaniņš, durvis skrapstēdamas atvērās un no zāles plūda tāds mirdzums, ka bērni apžilbuši sastinga un tikai paguva iesaukties:

— Ah! Ah!

Tad prezidents un prezidenta kundze atnāca līdz slieksnim un paņēma bērnus pie rokas.

— Nāciet, paskatieties, mazie draugi, ko jums Jēzus bērniņš ir atnesis.

Bērni devās zālē un Trudiņas jaunkundze, atstājusi adīkli uz krēsla, viņiem sekoja.

ZIEMASSVĒTKU EGLĪTE

Mīļie bērni, jūs taču pazīstat Sisu un Ziru, šos lielos bērnu prieku apgādātājus; jūs bieži esat tikuši aizvesti uz viņu lepnajiem veikaliem, kur piedāvāja neierobežotu kredītu un teica: „Nāciet, izvēlaties un ņemiet." Tad jūs palikāt kā sastinguši stāvot ar plaši ieplestām acīm, atvērtu muti un pārdzīvojāt tādu svētlaimes brīdi, kādu jūs savā mūžā nekad vairs nepiedzīvosit, arī tanī dienā ne, kad jūs iecels par Akadēmijas locekļiem, par deputātiem vai Francijas pēriem.

Un, lūk, tāpat kā ar jums, tas bija arī ar Frici un Mariju, kad viņi iegāja zālē un ieraudzīja svētku eglīti, kura likās izauga no balti klātā galda un kurā bez parastajiem zelta āboliem dabīgu ziedu vietā karājās cukura ziedi, bet augļu vietā — konfektes un iecukurotas mandeles. Tas viss mirdzēja simts sveču gaismā un, paslēptas kociņa lapotnē, tās eglīti padarīja tikpat krāšņu, kā tās mākslīgu uguņu ierīces, kādas jūs esat paraduši redzēt valsts svētkos. Redzot šo skatu, Fricis par godu savam dejas skolotājam Pošeta kungam mēģināja iztaisīt vairākus lēcienus, bet Marija pat nedomāja aizturēt divas lielas prieka asaras, kas kā valgas pērles noripoja pār viņas pietvīkušajiem vaidziņiem.

Bet vēl grūtāk gāja, kad pēc kopiespaida viņi pievērsās atsevišķiem priekšmetiem un kad abi bērni ieraudzīja uz galda visdažādākās rotaļlie­tiņas: Marija tur atrada divreiz lielāku lelli nekā Rozes jaunkundze un uz pakaramā skaistu zīda tērpu, kuru no visām pusēm varēja apskatīt.

Fricis atrada uz galda novietotu veselu eskadronu huzāru, kas bija ietērpti sarkanos huzāru kamzoļos ar zelta uzšuvēm un sēdēja baltos zirgos, bet uz grīdas pie galda kājas bija piesiets varens bēris, kura līdz šim tik ļoti trūka viņa zirgu staļļos. Kā jauns Aleksandrs viņš tūdaļ kāpa zirgā, kas bija apsedlots un ar laužņiem mutē, un kad bija apauļojis trīs vai četras reizes ap eglīti, nokāpdams teica, ka lai gan šis esot briesmīgi mežonīgs un turklāt vēl pārāk niķīgs dzīvnieks, viņš tomēr to iejādīšot tā, ka vēl mēneša laikā tas kļūšot rāms kā jērs.

Bet tiklīdz viņš bija nokāpis no zirga un Marija grasījās kristīt savu jauno lelli par Klāriņu, kas franču valodā nozīmē Skaidrīte, kad jau otrreiz atskanēja zvaniņa sudrabtlrā skaņa un bērni pagriezās uz to pusi, no kurienes šī skaņa nāca, tas ir, pret vienu zāles stūri.