Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

Tad, noguldījusi Klāras jaunkundzi uz dīvāna, viņa aizslēdza skapi un gribēja doties uz savu guļamistabu pie Trūdiņas jaunkundzes, kad pēkšņi istabā visapkārt nabaga bērnam sāka krakšķēt un brakšķēt un aiz krāsns, aiz krēsliem un skapjiem bija dzirdami klusi, neskaidri trokšņi.

Lielais sienas pulkstenis, kuram tradicionālās dzeguzes vietā augšgalā stāvēja zeltīta pūce, tikšķēja arvien skaļāk, bet nevarēja sataisīties sist. Marija pameta uz to acis un redzēja, ka lielā, zeltītā pūce bija, cik vien spēdama, izstiepusi uz priekšu savu neglīto kaķa galvu ar apaļajām acīm un līko knābi un nolaidusi spārnus, apklādama ar tiem visu pulksteni. Tā tikšķēšana kļuva arvien stiprāka un beidzot pārvērtās murmināšanā, kura atgādināja cilvēka balsi un kurā varēja izšķirt sekojošus vārdus, kas likās nākam no pūces knābja. __

— Pulksteņi, pulksteņi, tikšķiet klusāk: peļu ķēniņam ir smalkas ausis! Nodziediet bum, bum, bum, bum, dziediet tam viņa viņa veco dziesmu, skaniet pulksteņi bum, bum, bum; zvaniet pulksteņi viņa pēdējo stundu!

Un — bum, bum, bum, — dzirdēja noskanam divpadsmit dobjus sitienus.

Marijai kļuva briesmīgi bail. Viņa drebēja no galvas līdz kājām un būtu aizbēgusi, kad pēkšņi ieraudzīja pūces vietā sēžam krusttēvu Drosel- meijeru, kura svārku dzeltenās stērbeles plivinājās naktsputna spārnu vietā. To redzēdama, viņa aiz brīnumiem palika kā pienaglota stāvam un raudādama iesaucās:

— Krusttēv Droselmeijer, ko tu tur augšā dari? Kāp lejā pie manis un nebaidi mani tā, ļaunais krusttēv Droselmeijer!

Bet pēc šiem vārdiem visapkārt noskanēja ņirdzīgi smiekli un asi pīkstieni; drīz vien aiz sienas bija dzirdama tūkstoš mazu kāju dipoņa, tad pa starpsienu spraugām redzēja pazibam tūkstošiem mazu uguntiņu, vai, pareizāk sakot, tūkstošiem mazu, zibošu acu. Marija redzēja, ka no visām pusēm zālē laužas iekšā peļu tauta. Uņ patiesi — pēc piecām vai sešām minūtēm caur durvju šķirbām un sienu plaisām zālē iebruka tūkstošiem peļu un hop, hop, hop, sāka auļot šurp un turp. Bet drīz vien tās sakārtojās ierindā, tāpat kā Fricis mēdza izrīkot kaujai savus kareivjus.

Marijai tas likās ļoti interesanti un tā kā viņa pret pelēm nejuta tādas bērnišķīgas, instinktīvas bailes kā citi bērni, viņa no sirds priecājās par šo skatu. Bet tad pēkšņi viņa izdzirda tik briesmīgi spiedzīgu un gari stieptu pīkstienu, ka viņai pa kauliem pārskrēja auksti drebuļi. Tai pašā acumirklī grīda pie viņas kājām atvērās un līdz ar smiltīm un kaļķiem, kaut kādu neredzamu apakšzemes spēku bīdīts, pie viņas kājām pacēlās peļu ķēniņš ar savām septiņām kronētām galvām.

Katra no šīm galvām sāka riebīgi pīkstēt un griezt zobus un aiz tām lēnām pacēlās viss ķermenis, pie kura tās bija pieaugušas.

Tūdaļ visa armija sapulcējās ķēniņa priekšā un trīs reizes korī skaļi nopīkstējās. Tad, neizjaukdami savu ierindu, peļu pulki sāka skaraidīt pa istabu, virzīdamies uz stikla skapi, uz kurieni ari sāka atkāpties no visām pusēm ielenktā Marija.

Mēs jau teicām, ka viņa nebūt nebija bailīgs bērns, bet tagad, redzot sevi šo daudzo peļu tūkstošu ielenktu, kurus komandēja septiņgalvains briesmonis, viņai uzmācās bailes un sirds sāka tik stipri pukstēt, it kā asinis dzīslās tai pārstātu ritēt. Viņai sāka trūkt elpas un, daļēji paģībusi, viņa streipuļoja atpakaļ.

Pēkšņi noskanēja kling, ling, ling! un, viņas elkoņa trāpīta, skapja stikla rūts nokrita uz grīdas, saplīsdama tūkstoš gabalos. Marija sajuta kreisajā rokā stipras sāpes, bet tanī pašā bridi viņa atkal atguva drosmi, jo nedzirdēja vairs riebīgos pīkstienus, kas viņai bija iedvesuši tādas bailes. Patiesi visapkārt valdija klusums, peles bija pazudušas un Marija jau domāja, ka, plīstošo stiklu šķindoņas izbiedētas, tās būs bēgušas savās alās.

Bet, lūk, tūdaļ pēc šā trokšņa skapī sākās savāda dūkoņa, un sīkas griezīgas balstiņas kliedza no visa spēka:

6. 3aKa3 N° 333

— Pie ieročiem! pie ieročiem! pie ieročiem!

Vienlaikus sāka skanēt pils zvani un no visām pusēm atskanēja saucieni:

— Žigli, žigli! celsimies! ienaidnieks nāk! Uz cīņu! uz cīņu! uz cīņu!

Marija atskatījās. Skapis bija brīnišķīgi apgaismots un tanī norisinājās

liela kņada: visi šie arlekīni, pjēro, ķipari un kartona vīriņi lēkāja, skraidīja šurp un turp, cits citu uzmudinādami, bet lelles tina saites un gatavoja zāles ievainotajiem. Beidzot arī Riekstkodis nometa visas savas segas un, izlēcis no gultas, nostājās uz abām kājām, saukdams:

— Knaks! knaks! knaks! Marš projām savās alās, muļķīgo peļu banda, vai arī jums būs darīšana ar mani!

Par atbildi šiem draudiem atskanēja liela pīkstēšana un Marija pamanīja, ka peles nav vis aizbēgušas savos caurumos, bet plīstošo šķindoņas izbiedētas, tikai paslēpušās zem galdiem un krēsliem, no kurienes tās atkal sāka līst ārā.

Tomēr Riekstkodis nemaz nenobijās no šīs pīkstoņas un viņa cīņas spars vēl dubultojās.

— Ak, tad tu tas esi, nožēlojamais peļu ķēniņ! Beidzot reiz tu pieņem kauju, ko es tev piedāvāju jau sen. Nu, labi, nāc un lai šī nakts starp mums ir izšķirošā. Bet jūs, mani draugi, mani biedri, mani brāļi, ja tiešām mūs jau Cakarija veikalā ir vienojušas draudzības saites, atbalstiet mani šinī niknajā cīņā! Un tagad — uz priekšu! Kas mani mīl, lai seko man!

Nekad vēl nevienam uzbrukumam nav bijis tāds iespaids: divi arlekīni, viens pjēro, divi ķipari un trīs kartona vīriņi iespiedzās griezīgā balsī:

— Jā, senjor, jūsu dēļ mēs iesim cīņā uz dzīvību un nāvi un jūsu vadībā mēs esam gatavi uzvarēt vai krist kaujā kopā ar jums.

Pie šiem vārdiem, kuros bija skaidrs pierādījums, cik silti pukstēja viņa draugu sirdis, Riekstkodis tā iekaisa, ka izrāva savu zobenu un, nemaz nenovērtējis briesmīgo aukstumu, viņš metās lejā no otrā plaukta. To redzēdama, Marija izgrūda baiļu kliedzienu, jo šinī briesmu pilnajā lēcienā Riekstkodim vajadzēja nolauzt kaklu. Bet tad Klāras jaunkundze, kas atradās zemākajā plauktā, uzlēca no dīvāna un satvēra savās rokās Riekstkodi.

— Ak, mīļā, mazā Klāra, — iesaucās Marija, aizkustināta satverdama viņas abas rokas, — kā es tevi esmu pārpratuši!

Bet Klāras jaunkundze, pilnīgi aizrāvusies ar pašreizējo mirkli, teica Riekstkodim:

— Kā, mans kungs, būdams slims un ievainots, jūs atkal riskējāt doties briesmās? Uzņematies tikai kaujas vadību un lai cīnās citi. Jūsu drosme jau ir visiem zināma un tai nemaz nav vajadzīgs jauns pierādījums.

Pēc šiem vārdiem Klāras jaunkundze mēģināja aizturēt drošsirdīgo Riekstkodi, piespiezdama to pie savas satina korsāžas, bet šis sāka tik stipri tirināt kājas, ka Klāras jaunkundzei vajadzēja palaist viņu vaļā. Riekstkodis, atsvabinājies no viņas rokām, nostājās uz kājām un, ar nepārspējamu grāciju nolicis celi viņas priekšā, teica:

— Princese, kaut gan jūs reiz pret mani izturējāties netaisni, esat pārliecināta, ka es jūs nekad neaizmirsīšu, pat kaujas jūklī ne.

Tad Klāras jaunkundze, cik tālu vien varēja, noliecās un, satvērusi aiz mazās rociņas, piespieda to piecelties, pēc tam, veikli atraisījusi savu spīgulīšiem izrotāto mirdzošo jostu, viņa izveidoja kaklautu un gribēja izgreznot ar to jaunā varoņa krūtis, bet viņš atkāpās dažus soļus un, zemu palocīdamies, izteica savu atzinību par viņam parādīto godu. Tad viņš atraisīja mazo, balto zīda lentīti, ar kuru Marija to bija pārsējusi, piespieda to pie lūpām un, apsējis lentīti sev ap viduci, zobenu vicinādams, viņš nolēca no plaukta uz grīdas.