Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

Tūdaļ atskanēja vēl niknāka pīkstoņa, nekā līdz šim, un pats peļu ķēniņš, it kā saņemdams Riekstkoža izaicinājumu, iznāca no lielā galda apakšas līdz ar saviem galvenajiem spēkiem, bet pa labi un pa kreisi abi armijas spārni izvērzdamies sāka atstāt krēslus, zem kuriem tie bija nocietinājušies.

— Trompetēm pūst uzbrukuma signālu! Bundzinieki bungojiet ģenerāl- kauju! — sauca Riekstkodis.

Tūdaļ Friča huzāru eskadronos atskanēja trompešu skaņas. Kājnieku daļās bundzinieki sāka bungot un bija dzirdams uz lafetēm lēkājošo lielgabalu dobjais, asais troksnis. Vienā mirklī organizējās orķestris, ko veidoja figaro ar savām ģitārām, stabulnieki ar stabulēm, šveiciešu gani ar saviem ragiem un nēģeri ar triangliem. Kaut gan šos pēdējos Riekstkodis nemaz nebija uzaicinājis, viņi tomēr brīvprātīgi kāpa zemē no viena plaukta uz otru, spēlēdami Samnitu maršu. Tas, bez šaubām, iedvesa cīņas prieku pat vismiermīlīgākajiem.

Tai pašā laikā nodibinājās kaut kas līdzīgs nacionālajai gvardei, kuru komandēja sādžas naktssargs un kurā ierindojās arlekīni, klauni, ķipari un kartona vīriņi, kuri, apbruņojušies ar visu ko, kas vien pagadījās pie rokas, bija gatavi cīņai. Nebija pat neviena pavāra, kas neatstātu savu virtuvi un ar iesmu rokā, uz kura smaržoja vēl pusē izcepts tītars, nesteigtos ieņemt savu vietu slēgtajās rindās.

Riekstkodis stājās priekšgalā un šim drosmīgāko pulkam, kurš par kaunu regulārajam karaspēkam, pirmais bija gatavs cīņai.

Tomēr, lai nedomātu, ka simpātijas pret pilsoņu slaveno miliciju mūs būtu padarījušas aklus, jāteic, ka tā nebija Friča huzāru vai kājnieku vaina, ka viņi nespēja sakārtoties tik drīz kā pārējie. Pēc tam, kad Fricis bija izvietojis sardzes un izlūku priekšposteņus, viņš savu pārējo armiju bija atvilcis kazarmās — četrās kastēs — un tās aiztaisījis. Trompetes un bungas velti aicināja uz cīņu šos nelaimīgos cietumniekus. Viņi bija ieslēgti un nevarēja tikt laukā. Tie murkšķēja pa savu kasti kā kurvī sabērti vēži, bet lai kā tie pūlējās, laukā tikt viņi nespēja. Beidzot grenadieriem, kuri nebija tik cieši ieslēgti kā pārējie, izdevās pacelt viņu kastes vāku un sniegt palīdzību strēlniekiem. Vienā mirklī visi bija kājās, un apsvēruši, cik lielu atbalstu tiem varētu sniegt kavalērija, viņi pasteidzās atbrīvot arī huzārus, kas tūdaļ sāka jādelēt gar spārniem, rindodamies pa četriem.

Bet ja arī regulārais karaspēks bija nokavējies dažas minūtes, tad tomēr, pateicoties Friča izkoptajai labajai disciplīnai, tas drīz vien atguva zaudēto laiku, un kājnieki, kavalērija, artilērija kā lavīna bruka lejā, turklāt viņiem sirsnīgi aplaudēja Rozes un Klāras jaunkundzes, kuras, redzēdamas tos ejot garām, plaukšķināja savas mazās rociņas un uzmudināja tos gan ar rokas mājieniem, gan ar saucieniem, kā reiz vecos laikos darīja tās daiļās pilsdāmas, kuru pēcnācējas viņas, bez šaubām, bija.

Peļu ķēniņš saprata: šoreiz viņam bija darīšana ar īstu karaspēku. Un patiesi — centrā stāvēja Riekstkodis ar savu brašo pilsoņu miliciju. Pa labi bija novietojies huzāru pulks, kas gaidīja tikai pavēli uzbrukumam. Pa kreisi bīstama kājnieku masa, uz kādas taburetes, kas pārvaldīja kaujaslauku, novietojās baterija no desmit lielgabaliem. Bez tam vēl spēcīga rezerve, kas sastāvēja no piparkūku vīriņiem un dažādu krāsu cukura bruņiniekiem, bija palikuši skapī un tur nu ņēmās organizēties. Bet viņš bija gājis par daudz tālu, lai tagad atkāptos, un ar pīkstieniem deva kaujas signālu, kuru korī atkārtoja visa viņa armija.

Tanī pašā acumirklī no kāda soliņa tiem par atbildi nogranda baterija, iemezdama peļu masā krietnu šāviņu porciju.

Gandrīz vai tajā pašā laikā huzāru pulks pārgāja uzbrukumā, tā kā aiz putekļu mākoņiem, kas pacēlās zem zirgu kājām, un aiz lielgabalu dūmiem, kas kļuva aizvien biezāki, Marija pazaudēja no acīm kaujas lauku.

Bet cauri lielgabalu dārdoņai, cīnītāju kliedzieniem un mirēju vaidiem viņa joprojām vēl dzirdēja Riekstkoža balsi, kas pārspēja visu šo elles lērumu.

— Seržant Arlekīn, — viņš kliedza, — paņemiet divdesmit cilvēku un dodieties apšaudīt ienaidnieku no sāniem! Leitnant Ķipar, stājieties kolonnā! Kaptein Pajaco, koriģējiet jūsu vada uguni! Huzāru pulkvedi, uzbrūciet kopā, bet nevis tā, kā jūs to darāt — pa četriem! Bravo, alvas zaldātiņi, bravo! Ja visi savu pienākumu izpildīs kā jūs, mēs šodien būsim uzvarētāji!

No visiem šiem uzmudinājumiem Marija noprata, ka ši kauja bija nikna un uzvara apšaubāma. Peles, kuras trenca atpakaļ huzāri, kuras pļautin pļāva vadu sakopotā uguns, kuras kūleņoja zem granātu sprādzieniem, no jauna uzmācās arvien blīvākās masās, kozdamas un plosīdamas visu, ko sastapa ceļā. Tā bija kauja, kas līdzīga tām bruņinieku laiku cīņām, kur sastapās vīrs pret viru un katrs uzbruka un aizstāvējās pats par sevi, nebēdādams par savu kaimiņu.

Velti Riekstkodis mēģināja pārvaldīt karaspēka kustību un vadīt šo masu. No liela peļu pulka spiediena huzāri bija izkliedēti un velti pūlējās sapulcēties ap savu pulkvedi. Spēcīgs peļu bataljons bija tos nogriezis no galvenajiem spēkiem un tagad uzmācās pilsoņu milicijai, kas turējās lieliski. Ciema naktssargs ar savu alebardi plosījās kā velns sakristejā. Pavārs uz sava iesma uzdūra veselas rindas peļu, alvas zaldātiņi stāvēja kā mūris. Bet arlekīns ar saviem divdesmit vīriem bija ticis atsists un novietojās baterijas aizsardzībā; laitnanta Ķipara kolonna bija sašķaidīta un atliekas bēgot bija ienesušas apjukumu pilsoņu milicijas rindās; beidzot vēl kapteinis Pajaco, bez šaubām šāviņu trūkuma dēļ, bija pārtraucis uguni un, kaut ari soli pa solim, tomēr atkāpās.

Ta kā atkāpšanās notika uz visas līnijas, lielgabalu baterija kaujas laukā palika bez aizsega.

Peļu ķēniņš tūdaļ saprata, ka no šīs baterijas iegūšanas ir atkarīgs viss kaujas iznākums, un no saviem pulkiem viskareiviskākos norīkoja uzbrukumam. Vienā acumirklī tie bija augšā uz soliņa, kur lielgabalnieki ļāva sevi saplēst gabalos. Viens no tiem pats pielika uguni pie savas munīcija kastes un, mirdams varoņa nāvē, nogalināja vēl divdesmit ienaidnieku. Bet visa šī varonība bija veltīga pret pārspēku, un drīz vien no pašu lielgabalu šautā zalve, kas smagi ķēra Riekstkoža komandēto bataljonu, pārliecināja to, ka uz soliņa novietotā baterija ir kritusi ienaidnieka rokās.

No šā brīža cīņa bija zaudēta un Riekstkodis domāja tikai, kā vēl godam atkāpties, bet lai atvieglotu karaspēka stāvokli, viņš kaujas laukā izsauca rezerves.

TūdaJ piparkūku un cukurcepumu vīriņi izkāpa no skapja un devās cīņā. Tie nu bija svaigi spēki, bet viņiem trūka pieredzes; sevišķi neveikli bija piparkūku vīriņi, tie sita krustām šķērsām un stiepa pie zemes gan draugus, gan ienaidniekus; cukurcepumu korpuss gan turējās stingri, bet še starp cīnītājiem, nebija Vienveidības: tur bija gan imperatori, gan bruņinieki, gan tirolieši, gan dārznieki, gan amoreti, gan pērtiķi, gan lauvas, un viņiem nebija tā spēka, kāds ir masai.

Tomēr viņu iejaukšanās deva zināmu labumu: tiklīdz peles bija nogaršojušas piparkūku vīriņus un pārkodušas cukurotos ķermeņus, tās atstāja mierā alvas zaldātiņus, kurus bija grūti sakost, tāpat kā no kokvilnas un zāģu skaidām darinātos ķiparus, pajaco, naktssargus, arlekīnus un pavārus, un gāzās nelaimīgajiem palīgspēkiem, kas vienā mirklī bija tūkstošiem peju ielenkti, un pēc varonīgās aistāvēšanās tika aprīti ar visiem ieročiem un munīciju.