Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

Prezidenta kundze klausījās ar izbailēs ieplestām acīm, jo viņai likās, ka nabaga bērns atkal ir sācis murgot. Tāpēc viņa nobijusies jautāja:

— Bet mīļais bērns, ko tu runā? Vai tu atkal sāksi muldēt?

— O, nē, — atbildēja meitenīte, — un krusttēvs Droselmeijers zina itin labi, ka es viņam saku taisnību.

Bet krusttēvs, ne vārda neteicis, briesmīgi savieba ģīmi kā cilvēks, kurš stāvētu uz kvēlošām oglēm. Tad pēkšņi tas monotonā balsī, caur degunu runādams, iesāka:

Pulksteņa pendelis Taisa tik tak. Uz priekšu un atpakaļ Trauc mirdzošais eskadrons. Pulkstenis sērīgi Nozvana pusnakti. Atlido pūce, Aizbēg karalis. Pulksteņa pendelis Taisa tik tak. Uz priekšu un atpakaļ Trauc mirdzošais eskadrons.

Skatoties uz krusttēvu Droselmeijeru, Marijai acis iepletās arvien . platākas, jo viņš tai likās neglītāks kā parasti un, ja nebūtu klāt māte un Fricis, kurš ienākdams ar saviem smiekliem pārtrauca šo ērmīgo dziesmu, viņai būtu bijis no krusttēva briesmīgi bail.

— Krusttēv Droselmeijer, — teica Fricis, — vai zini, ka šodien tu izskaties ļoti spocīgs? Nemaz neņemot vērā šo dziesmu, kurā nav nekādas jēgas, tu taisi tādus žestus, kā mans vecais ķipars, kuru es aizsviedu aiz krāsns.

Bet prezidenta kundze kļuva ļoti nopietna.

— Mans labais medicīnas konsultanta kungs, — viņa teica, — tā nu gan ir savāda laipnība, kādu jūs mums parādat un kurai, man liekas, nav cita nolūka, ka padarīt Mariju vēl slimāku nekā viņa ir.

— Ak, mīļā prezidenta kundze, — atbildēja krusttēva Droselmeijers. — Vai tad jūs nepazīstat šo mazo pulksteņmeistaru dziesmiņu, ko es arvien dziedu, kad izlaboju jūsu pulksteņus?

Un, tūdaļ apsēdies pie Marijas gultiņas, viņš tai žigli pačukstēja:

— Nedusmojies nu, mīļais bērns, ka es tam peļu ķēniņam pats ar savām rokām neizskrāpēju viņa četrpadsmit acis, bet es zinu, kas man jādara, un tā ka es šodien gribu salabt ar tevi, es tev pastāstīšu skaistu pasaciņu.

— Kādu pasaciņu? — jautāja Marija.

— To, par Krakatukas riekstu un princesi Pirlipatu. Vai tu to jau zini?

— Nē, mīļo krusttēv, — atbildēja meitenīte, kuru šāds priekšlikums tūdaļ samierināja ar veco mehāniķi. — Nu, tad stāsti, stāsti!

— Mīļo konsultant, — ieminējās prezidenta kundze, — es ceru, ka šī pasaka nebūs tik drūma kā jūsu dziesma.

— Ak, nē, cienītā prezidenta kundze, — atbildēja krusttēvs Drosel­meijers, — gluži otrādi, tā būs pavisam jautra.

— Nu, tad stāsti, stāsti! — sauca bērni.

Un krusttēvs Droselmeijers iesāka.

KĀ PIEDZIMA PRINCESE PIRLIPATA UN CIK LIELS BIJA VIŅAS DIŽCILTĪGO VECĀKU PRIEKS PAR ŠO PIEDZIMŠANU

Reiz Nirnbergas apkārtnē atradās kāda karaļvalsts, kura nebija ne Prūsijā, ne Polijā, ne Bavārijā, ne Palatinātā un kurā valdīja kāds karalis.

Karaļa kundzei, kas, protams, līdz ar to bija arī karaliene, kādudien piedzima meitiņa, kura tātad bija princese pēc savas dzimšanas un kurai deva skaisto un ievērības cienīgo vārdu — Pirlipata.

Par šo priecīgo notikumu tūdaļ tika ziņots karalim. Tas atskrēja elsdams pūzdams un, redzot šo mīļo, mazo meitenīti guļam šūpulī, viņu pārņēma prieks, apzinoties, ka viņš ir šā debešķīgā bērna tēvs. Tāpēc viņš vispirms vairākas reizes skaļi iekliedzās, bet pēc tam sāka dejot un beidzot lēkāt apkārt uz vienas kājas, saukdams:

— Augstais Dievs, tu, kas ik dienas redzi ap sevi eņģeļus, vai tu esi kādreiz redzējis kaut ko skaistāku par manu Pirlipatīti?

Un tā kā līdz ar karali bija ieradušies arī viņa ministri, ģenerāļi, augstākie virsnieki, prezidenti, padomnieki un tiesneši, tad tie visi,

redzēdami karali dejojam uz vienas kājas, sāka lēkāt tāpat kā viņš, sacīdami:

— Nē, nē, majestāt, nē, nē, nekad vēl uz pasaules nav bijis kaut kas skaistāks par jūsu Pirlipatīti!

Un patiesi, mīļie bērni, vispārsteidzošākais ir tas, ka šajos vārdos nebija ne mazākās lišķības, jo visā nopietnībā kopš pasaules radīšanas vēl nebija piedzimis skaistāks bērns kā princese Pirlipata. Viņas mazais ķermenītis šķita darināts no maigām zīda plūksniņām, kas bija rožu sārtumā un baltas kā lilijas. Viņas acis bija visdzidrākā debestiņa un neko nebija tik jauki uzskatīt, kā viņas zelta matu pavedienus, kas mirdzošās, piemīlīgās cirtās nokarājās uz viņas alabastra baltajiem pleciem.

Pievienojiet vēl pie visa tā, ko Pirlipata, nākdama pasaulē, bija atnesusi līdzi, divas rindas baltu zobiņu, vai, pareizāk sakot, īstas pērles, ar kurām tā divas stundas pēc savas dzimšanas tik stipri iekoda pirkstā valsts kancleram, kurš, būdams tuvredzīgs, bija noliecies, lai to tuvāk aplūkotu, ka tas, neskatoties uz savu piederību pie stoiķu skolas, iekliedzās:

— Ak, tu sasodīts!

Kurpretī pārējie, pieturēdamies pie cita filozofijas virziena, tikai noteica:

— Ai, ai, ai!

Un jāteic, ka šinī svarīgajā jautājumā domas vēl šodien dalās un neviena no abām pusēm nav gribējusi piekāpties. Tikai vienā ziņā kā „sasodisti", tā arī „aisti" ir pilnīgi vienis prātis un vienīgais fakts, kurš nav ticis apstrīdēts, ir tas, ka princese ir iekodusi kancleram pirkstā. Bet tautā no tā laika runāja, ka mazā Pirlipata būs tikpat gudra, cik daiļa.

Visa tauta dzīvoja laimīga šinī valstī, kas atradās pašu debesu aizsardzībā. Tikai pati karaliene bija ļoti noskumusi un nemierīga, kaut gan neviens īsti nezināja kāpēc?

Bet sevišķi visiem krita acīs tas, ka šī bailīgā māte lika ļoti cieši sargāt viņas bērnu šūpulītī. Un patiesi, pie visām durvīm bija ne tik vien sargkareivji, bet vēl, izņemot abas kopējas, kas vienmēr uzturējās princes tuvumā, sešas citas sēdēja ap bērna šūpulīti un mainījās katru nakti.

Bet vislielāko ziņkārību gan pamodināja tas, ka neviens nevarēja saprast, kāpēc katrai no sešām sēdētājām vajadzēja turēt klēpī visu nakti kaķi un tam kasīt aiz auss, lai viņš nemitētos malt.

Es esmu pārliecināts, mīļie bērni, ka tāpat, kā šīs nenosauktās karaļvalsts iedzīvotāji, jūs gribēsit zināt, kāpēc katrai no šīm sešām sēdētājām vajadzēja turēt uz ceļgaliem kaķi un tam kasīt aiz auss, lai tas ne uz brīdi neapstātos malt. Un tā kā jūs velti meklētu šīs mīklas izskaidrojumu, es jums to pateikšu, lai jūs nedabūtu galvassāpes, kas katrā ziņā pie šādas domāšanas neizpaliktu.

Reiz gadījās, ka apmēram pusducis kronētu karaļu apņēmās vienā un tai pašā laikā apmeklēt mūsu varones nākamo tēvu, jo toreiz princese Pirlipata vēl nebija dzimusi. Viņu pavadonībā atradās daudz karalisku prinču, lielhercogu un daudz patīkamu kavalieru. Tā nu bija reta izdevība karalim, kuru tie bija nolēmuši apciemot un kurš skaitījās viens no varenākajiem monarhiem taisīt lielu grābienu savā mantnīcā un sarīkot turnīrus, tautas svētkus un dažādus kumēdiņus.

Bet tas vēl nebija viss. Uzzinājis no karalisko virtuvju virsintendanta, ka galma astronoms ziņojis, ka sācies cūku kaujamais laiks un ka, spriežot pēc zvaigžņu stāvokļa, būšot izdevīgs desu gads, viņš pavēlēja sarīkot lielas cūku bēres karaliskajos cūkstaļļos, tad iekāpis savā karietē, viņš personīgi devās ielūgt citu pēc cita visus karaļus un karaliskos prinčus, kuri viesojās tobrīd viņa galvaspilsētā, lai tie nāktu un mielotos kopā ar viņu, jo viņš jau iepriekš tīksminājās par viņa pārsteigumu, kad tie ieraudzīs lielisko mielastu, ko viņš bija nodomājis tiem sarīkot. Mājā atgriezies, viņš lika sevi pieteikt karalienei un, iegājis pie tās, kā vienmēr, kad gribēja kaut ko panākt, šķelmīgi teica: