Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

Lūk, tāpēc, visām sešām sēdētājām vajadzēja pastāvīgi turēt uz ceļiem vienu no šīs cilts vīriešu kārtas pārstāvjiem, kas bija saistīti pie galma kā slepenās diplomātijas sekretāri, un sēdētājām ar pastāvīgu, maigu kasīšanu vajadzēja atvieglot šo jauno junkuru grūto dienestu valsts labā.

Bet kādu vakaru, kā jūs, mīļie bērni, zināt, ir dienas, kad jau miegains uzcelies, un tā, lūk, kādu vakaru visas sešas sēdētājas, kas sēdēja istabā katra ar savu runci klēpī, un tāpat arī abas kopējas, kas sēdēja princeses gultas galvgalī, par spīti visām pūlēm juta, ka miegs tām arvien vairāk mācās virsū.

Tomēr katra paturēja savas bēdas pie sevis un sargājās tās uzticēt pārējām, cerēdama, ka tās jau nepamanīs viņas modrības trūkumu un paliks nomodā, kamēr viņa varēs nosnausties. Rezultāts bija tas, ka viņas cita pēc citas palika mierā, un runči izmantoja šo brītiņu, lai pārtrauktu savu malšanu.

Es nemāku sacīt, cik ilgi vilkās šis savādais miegs, bet ap pusnakti viena no kopējām pēkšņi uztrūkās. Visas pārējās ap to likās bija iegrimušas letarģiskā miegā: ne mazākā šņāciena, pat elpošana šķita bija apstājusies. Visapkārt valdīja kapa klusums, kurā bija dzirdama vienīgi ķirmja darbošanās. Bet ko izjuta kopēja, kad viņa ieraudzīja sev līdzās milzīgu, briesmīgu peli, kas, pacēlusies uz pakaļkājām, bija iebāzusi galvu Pirlipatas šūpulītī un likās meklēja, kā princesei iekost. Briesmīgi iekliegdamies, kopēja uzlēca kājās. Pēc šā kliedziena visas uztrūkās, bet Pelītes kundze, jo tā patiesi bija viņa, metās uz kādu istabas kaktu.

Legāciju slepenie padomnieki — runči, traucās tai paka); bet, ak vai! viņi bija nokavējuši: Pelītes kundze pazuda kādā grīdas šķirbā. Tai pašā mirklī princese Pirlipata, pamodusies no šā trokšņa, sāka raudāt. Uz šīm raudām sēdētājas un kopējas atbildēja ar prieka saucieniem.

— Paldies Dievam! — viņas teica. — Tā kā princese Pirlipata raud, tad viņa vēl nav pagalam.

Viņas steidzās pie šūpuļa, bet kāds bija viņu izmisums, kad tās ieraudzīja, kas bija noticis ar mazo, maigo radījumu!

Un patiesi, kur nupat vēl bija rožsārta sejiņa un zeltamataina galviņa ar debeszilām actiņām, tur tagad uz kropla, grumbaina ķermeņa valstījās milzīga ūdensgalva. Viņas skaistās acis bija zaudējušas savu debess dzidrumu un kļuvušas zaļganas, un izbolītas raudzījās stīvi un īgni. Viņas mazā mutīte bija izstiepusies no vienas auss līdz otrai un smakrs apaudzis ar bārdu, kas gan būtu bijusi laba kādam vecam ķiparam, bet izskatījās neglīti jaunai princesei.

Šajā momentā ienāca karaliene, sešas sēdētājas un abas kopējas nometās zemē, ar pieri aizkārdamas grīdu, bet seši junkuri raudzījās, vai kur nebūtu vaļā kāds logs, pa kuru varētu nokļūt uz jumtiem.

Nabaga mātes izmisums bija neaprakstāms. Viņu bez samaņas iznesa karalienes istabā.

Bet pavisam neiespējami bija noskatīties nelaimīgā tēva sāpēs, tik ļoti tās bija dziļas un satriecošas. Vajadzēja viņu ieslēgt dzelžos, lai viņš neizmestos pa logu, un viņa istabu nācās izpolsterēt, lai viņš pret sienu nesadragātu savu galvu. Protams, viņam atņēma zobenu un gādāja par to, ka tā priekšā neparādās ne nazis, ne dakšiņas, ne kāds cits ass priekš­mets. To varēja jo viegli izdarīt, jo pirmajās divās trijās dienās viņš nekā neēda un tikai nepārtraukti atkārtoja:

— Ak, kāds nelaimīgs karalis es esmu! Ak, likteni, cik tu nežēlīgs!

Varbūt, ka būtu bijis pareizāk, ja karalis nebūtu vainojis likteni, bet

padomājis, ka viņš, kā tas parasti ir ar visiem cilvēkiem, pats ir vainīgs savā nelaimē. Ja viņš pats būtu samierinājies ar asinsdesām ar mazliet mazāk speķa nekā parasts un ja, atsakoties no savas atriebības, viņš būtu atstājis Pelītes kundzi un viņas ģimeni zem pavarda, tad nelaime, kas viņam tagad lika tik ļoti ciest, nemaz nebūtu notikusi. Bet mums jāteic, ka Pirlipatas karaliskā tēva domas nebūt negribēja pieņemt šādu filozofisku virzienu.

Gluži otrādi, kā to dara visi varenie, kuri vienmēr grib visas savas nelaimes novelt uz tiem, kas ir par viņiem vājāki, arī viņš uzvēla vainu veiklajam mehāniķim Kristjanam Eliasam Droselmeijeram. Un, labi zinādams, ka pēdējais nenāks, ja viņš liktu tam pateikt, lai ierodas galmā, kur tam nocirtīs gavu vai pakārs, viņš pavēlēja to lūgt atnākt saņemt kādu jaunu ordeni, ko Viņa Majestāte nodibinājis vienīgi literātiem, autoriem un mehāniķiem.

Meistars Droselmeijers nebija bez savas lepnības. Viņš domāja, ka nebūtu slikti, ja uz viņa dzeltenajiem, garajiem svārkiem greznotos lenta, un tūlīt devās ceļā. Bet viņa prieks drīz pārvērtās šausmās: pie karalistes robežas gaidīja sardze, kas to saņēma ciet un no nodaļas uz nodaļu nogādāja viņu līdz galvaspilsētai.

Karalis, kas droši vien baidījās, ka viņa sirds nepaliek mīksta, pat nemaz nevēlējās meistaru Droselmeijeru redzēt, kad tas ieradās pilī, bet lika viņu nekavējoties aizvest pie Pirlipatas šūpuļa un paziņot, ka gadījumā, ja mehāniķis viena mēneša laikā nevarēšot princesi savest pilnīgā kārtībā, tad viņš likšot tam bez žēlastības nocirst galvu.

Meistaram Droselmeijeram nebija ne mazākās vēlēšanās kļūt par varoni un viņš nekad nebija domājis mirt citādi, kā vien mierīgā nāvē (tā to mēdz sacīt). Tāpēc arī šie draudi viņu ļoti satrauca. Tomēr, paļaudamies uz savu zinātni, kuras varenību viņš, neskatoties uz savu kautrību, prata pienācīgi novērtēt, tas drīz vien nomierinājās un tūlīt ķērās pie pirmās un arī visvajadzīgākās lietas, proti, pie noskaidrošanas, vai ļaunumu vispār var ar kādu līdzekli novērst, vai arī tas tiešām ir nedziedināms, kā tas viņam bija pirmajā acumirklī licies.

Šajā nolūkā viņš ļoti veikli atdalīja vispirms galvu un pēc tam vienu pēc otra visu princeses Pirlipatas locekļus, noņēma tās kājas un rokas, lai rūpīgi pārbaudītu ne tikai to locītavas un atsperes, bet arī iekšējo konstrukciju. Bet, ak, bēdas, jo vairāk viņš iedziļinājās Pirlipatas organisma noslēpumos, jo skaidrāk viņš saprata, ka princese augot kļūs arvien nejaukāka un nesamērīgāka. Viņš atkal rūpīgi savienoja Pirlipatas locekļus un, nezinādams vairs, ko darīt, kā būt, tas nogrima dziļās skumjās pie princeses šūpuļa, kuru viņš tagad vairs nedrīkstēja atstāt, kamēr princese nebūs atguvusi savu agrāko izskatu.

Jau bija sākusies ceturtā nedēļa un bija pienākusi trešdiena, kad karalis, kā parasts, ienāca, lai paskatītos, vai nav notikusi kāda pārmaiņa princeses izskatā un, redzēdams, ka viss vēl pa vecam, iekliedzās, draudēdams mehāniķim ar savu scepteri:

— Kristjan Elias Droselmeijer, sargies! Tev vēl atlikušas tikai trīs dienas laika, lai padarītu manu meitu atkal tādu, kāda viņa bija agrāk. Un ja tu negribi viņu izārstēt, tad jau nākamsvētdien tev tiks nocirsta galva.

Meistars Droselmeijers, kas nevarēja princesi izārstēt ne vis tāpēc, ka to negribēja, bet gan tāpēc, ka to nespēja, sāka rūgti raudāt un skatījās asaru pilnām acīm uz princesi Pirlipatu, kas saspieda riekstu tik jautri, it kā viņa būtu visskaistākā meitene pasaulē.

Tagad, redzot šo aizraujošo skatu, mehāniķim pirmo reizi ienāca prātā princeses savādā tieksme pēc riekstiem, kas izpaudās jau kopš tās dzimšanas, ka arī tas dīvainais apstāklis, ka princese piedzimusi ar zobiem.

Tiešām, tiklīdz princese nākusi pasaulē, tā sākusi kliegt un turpinājusi kliegšanu tik ilgi, kamēr tai rokā gadījies rieksts, viņa to tūlīt saspiedusi, kodolu apēdusi un tad mierīgi iemigusi.