Aleksandrs Dimā (tēvs) - Riekstkodis

— Ka tas būtu bijis pats nelabais? — atkārtoja mehāniķis.

— Nu tikai… — turpināja rotaļlietu tirgotājs.

— Kas — nu tikai? — atkal jautāja meistars Droselmeijers.

Bet atbildes vietā Kristaps Cakarijs, kas šo saraustīto jautājumu un atbilžu laikā droši vien bija kaut ko atcerējies, svieda savu parūku gaisā un sāka dejot, skaļi saukdams:

— Brāli, tu esi glābts! Brāli, tu neiesi cietumā! Brāli, vai nu es ļoti maldos, vai es esmu tas, kam pieder Krakatukas rieksts.

To teicis, Kristaps Cakarijs nedeva savam brālim, kas bija kā no mākoņiem nokritis, nekādus tuvākus paskaidrojumus, bet izskrēja no istabas. Pēc brītiņa viņš atgriezās, nesdams kārbiņu ar lielu, zeltītu riekstu, kuru nodeva mehāniķim.

Pēdējais, baidīdamies ticēt tik lielai laimei, nedroši paņēma riekstu un grozīja to uz visām pusēm, lai pārbaudītu, kā tas tik svarīgai lietai pienākas. Riekstu rūpīgi apskatījis, viņš paziņoja, ka piekrīt brāļa domām un ka būtu liels brīnums, ja šis rieksts izrādītos kas cits un ne Krakatukas rieksts.

Pēc tam viņš nodeva riekstu astrologam, lai dzirdētu tā domas.

Astrologs apskatīja riekstu tikpat rūpīgi kā meistars Droselmeijers un, purinādams galvu, izteicās:

— Es piekrītu jūsu un tātad arī jūsu brāļa ieskatam, ja šis rieksts nebūtu apzeltīts, bet nekur zvaigznēs nebija saskatāms, ka auglim, kuru mēs meklējam, ir jābūt šādā ietērpā. Bet kā gan jūsu brālis ticis pie Krakatukas rieksta?

— Es jums paskaidrošu, — sacīja Kristaps, — kā tas nonācis manās rokās un kā tam gadījies šis apzeltijums, kas jūs kavē to pazīt un kas no dabas tam tiešām nav dots.

Tad, licis abiem apsēsties, jo viņš pilnīgi pamatoti domāja, ka pēc četrpadsmit gadu un deviņu mēnešu gara ceļojuma viņiem vajag būt piekusušiem, Kristaps sāka stāstīt:

— Tanī pašā dienā, kad karalis atsūtīja pēc tevis, lai, kā viņš ziņoja, tev piešķirtu krustu, Nirnbergā ieradās kāds svešinieks ar riekstu maisu.

Vietējie riekstu tirgotāji, gribēdami paturēt šinī nozarē monopola stāvokli, uzsāka ar svešinieku strīdu tieši mana veikala durvju priekšā. Tad svešinieks, lai labāk varētu aizstāvēties, nolika savu riekstu maisu zemē un cīņa iedegās par lielu prieku ielas puikām un kalpotājiem. Te smagi piekrauti rati pārbrauca tieši pāri riekstu maisam. Redzot šādu notikumu, tirgotāji, kas to iztulkoja kā debesu taisnīgu palīdzību, jutās pietiekami atriebti un atstāja svešinieku mierā. Tas pievāca savu maisu un, tiešām, visi rieksti bija pušu, izņemot vienu vienīgo. To viņš man parādīja, savādi smīnot, un piedāvāja riekstu nopirkt par vienu kvartu, kas kalta 1720.gadā. Viņš sacīja, ka reiz pienākšot diena, kad es nenožēlošot šo darījumu, lai arī cik neizdevīgs tas varbūt man tobrīd liekoties. Es pārmeklēju savu kabatu un man pašam par lielu brīnumu atradu tam tieši tādu kvartu, kādu vēlējās šis cilvēks. Tā man likās tik dīvaina sagadīšanās, ka es viņam atdevu savu naudas gabalu un viņš no savas puses iedeva man riekstu un pazuda.

Tad es izliku riekstu pārdošanai un, lai gan par to gribēju tikai divus kreicerus peļņas, neviens neizrādīja ne mazākās vēlēšanās to iegūt. Un tā rieksts nogulēja plauktā septiņus vai astoņus gadus. Tad es liku to apzeltīt, lai paceltu vērtību. Bet es velti biju izdevis vēl divas kvartas: neviens līdz šai dienai riekstu nevēlējās.

Šinī brīdī astrologs, kura rokās rieksts bija palicis, lika atskanēt prieka saucienam. Kamēr meistars Droselmeijers klausījās brāļa stāstu, viņš ar nazīti bija viegli ieskrambājis rieksta apzeltījumu un uz čaumalas maza stūrīša saskatījis ar ķīniešu zīmēm iegravētu vārdu — Krakatuk.

Nu nebija vairs nekādu šaubu. Rieksts bija īstais.

KĀ MEHĀNIĶIS UN ASTROLOGS PĒC TAM, KAD VINI BIJA ATRADUŠI KRAKATUKAS'RIEKSTU, ATRADA JAUNO CILVĒKU, KAM TAS BIJA

JĀPĀRKOŽ

Kristjans Eliass Droselmeijers tik ļoti steidzās paziņot karalim šo labo vēsti, ka viņš tūliņ gribēja sēsties pasta ratos, bet Kristaps Cakarijs lūdza to pakavēties vēl vismaz tik ilgi, kamēr atnāks viņa dēls. Mehāniķis labprāt šim lūgumam paklusīja, jo viņš nebija redzējis savu brāļadēlu gandrīz vai piecpadsmit gadus. Viņš atcerējās, ka tas bijis jauks, mazs trīsarpus gadus vecs puisītis tad, kad Kristjans Eliass devies projām no Nirnbergas, un viņš to bija ļoti mīlējis.

Šinī brīdī Kristapa Cakarija veikalā ienāca skaists, jauns cilvēks, apmēram astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadus vecs. Viņš tuvojās Kristapam, saukdams to par tēvu.

Pēc tam, kad tēvs dēlu bija apkampis, viņš to iepazīstināja ar Eliasu, jaunajam cilvēkam sacīdams:

— Tagad apkamp savu tēvoci!

Jaunais cilvēks nezināja, ko darīt: tēvocis Droselmeijers ar saviem skraindainajiem svārkiem, pliko pauri un aizsieto aci bija pavisam nepievilcīgs. Bet viņa tēvs, redzēdams šādu stomīšanos, baidījās, ka tas varētu aizvainot Eliasu un pagrūda savu dēlu no muguras, pie tam tik veikli, ka jaunais cilvēks gribot negribot atradās mehāniķa rokās.

Pa šo laiku astrologs, acis nenovērsdams, aplūkoja jauno cilvēku ar tādu neatlaidīgu uzmanību, ka pēdējam tā sāka izlikties pārāk dīvaina. Viņš jutās neveikli un pie pirmās izdevības izgāja laukā.

Tad astrologs vēlējās no Cakarija dzirdēt dažus sīkumus par viņa dēlu un tas ar vecākiem piemītošu daudzrunību steidzās šo vēlēšanos apmierināt.

Jaunajam Droselmeijeram, kā jau to liecināja viņa ārējais izskats, bija septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadu. No agras bērnības viņš bija tik piemīlīgs un patīkams, ka mātei darīja prieku ģērbt to tāpat, kā rotaļlietas, kas atradās veikalā. Reizēm viņa to apģērba par studentu, reizēm par pastnieku, vai atkal par ungāru. Bet vienmēr tā izvēlējās tādu kostīmu, pie kura piederēja augsti zābaki, jo, lai gan viņam bija visskaistākā kājiņa pasaulē, tomēr stilbi likās mazliet par vājiem un augstie zābaki izcēla kājiņas daiļumu, bet apslēpa stilbu trūkumus.

— Tātad jūsu dēls ir vienmēr valkājis tikai garos zābakus? — jautāja astrologs.

Eliass ieplēta acis.

— Mans dēls nekad nav citādus apavus nēsājis kā tikai zābakus, — apstiprināja bērnu rotaļlietu tirgotājs un turpināja. — Desmit gadu vecumā es viņu nodevu mācīties Tībingenas universitātē. Tur viņš palika līdz savam astoņpadsmitajam gadam, nepiesavinoties nevienu no citu biedru ļaunajām paražām: viņš nedzer, nelādās un nekaujas. Vienīgā vājība, ko es pie viņa pazīstu, ir tā, ka viņš ļauj augt uz sava zoda četriem

pieciem neglītiem matiņiem un negrib atļaut bārddzinim pieskarties pie sejas.

— Tātad, — uzsāka astrologs, — jūsu dēls vēl nekad nav skuvis bārdu?

Eliasam acis tapa arvien platākas.

— Nekad, — atbildēja Cakarijs.

— Un ar ko viņš nodarbojās brīvdienu laikā? — jautāja astrologs.

— Viņš uzturējās veikalā apģērbies savā skaistajā studenta uzvalkā, un tīras laipnības dēļ izlobīja riekstus jaunām meitenēm, kas ienāca veikalā nopirkt rotaļlietas. Tāpēc viņas to iesauca par riekstkodi.

— Par riekstkodi? — savukārt iesaucās astrologs.

Nu viņi uzlūkoja viens otru, bet Cakarijs skatījās uz abiem.

— Mans mīļais kungs, — sacīja astrologs Cakarijam, — man liekas, ka jūsu nākotne ir nodrošināta.

Rotaļlietu tirgotājs nepalika pret šādu pareģojumu vienaldzīgs un labprāt gribēja dzirdēt kādu paskaidrojumu. Bet astrologs atlika paskai­drojumus uz nākamās dienas rītu.