Aleksandrs Dimā (tēvs) - Riekstkodis

Kad astrologs un mehāniķis ienāca istabā, astrologs metās draugam ap kaklu un sauca:

— Tas ir viņš! Viņš mums ir rokās!

— Vai jūs tiešām tā domājat? — jautāja Eliass tādā toni, kurā sadzirdamas šaubas, bet reizē arī vēlēšanās tikt pārliecinātam.

— Mans Dievs! Protams, es tā domāju: viņš atbilst visiem noteiku­miem.

— Pārbaudīsim vēlreiz.

— Viņš valkājis tikai garos zābakus.

— Pareizi.

— Viņš nekad nav skuvis bārdu.

— Tas arī ir pareizi.

— Un, beidzot, aiz laipnības vai, drīzāk, iekšējas dziņas pamudināts, viņš uzturējās sava tēva veikalā, lai lobītu riekstus jaunām meitenēm, kas viņus nesauca nekā citādi kā par riekstkodi.

— Tas ari ir pareizi.

— Mans mīļais draugs, laime nekad nenāk viena. Bet ja jums vēl ir šaubas, tad iesim palūkosim, ko saka zvaigznes.

Viņi izgāja uz nama balkona un, noteikuši jaunā cilvēka horoskopu, tie redzēja, ka viņam ir lemta liela bagātība.

Šāds pareģojums, kas apstiprināja visas astrologa cerības, pārliecināja ari mehāniķi par astrologa slēdziena pareizību.

— Un tagad, — triumfēdams sacīja astrologs, — vajag parūpēties vēl tikai par divām lietām.

— Par kādām? — jautāja Eliass.

— Vispirms jums jāierīko pie jūsu brāļa dēla pakauša koka bize, kas savienojama ar apakšžokli tā, ka, to paspiežot, apakšžokļa spiediens kļūst divreiz tik stiprs.

— To var pavisam viegli izdarīt, — atbildēja Eliass, — un tā jau ir mehānikas ābece.

— Otra lieta, kas jādara, — turpināja astrologs, — ir tā, ka mēs, ierodoties galvaspilsētā, nesakām ne vārda par to, ka esam atveduši sev līdzi jauno cilvēku, kuram lemts pārkost Krakatukas riekstu. Esmu pārliecināts, ka tad karalis piedāvās jo lielāku atalgojumu tam, kas uzdevumu sekmīgi veiks, jo vairāk būs salauztu zobu un bojātu žokļu, mēģinot pārkost Krakatukas riekstu, un jo vairāki būs cietuši neveik­smi.

— Mans dārgais draugs, jūs esat pati gudrība, — sacīja mehāniķis. — Dosimies pie miera.

Pēc šiem vārdiem abi draugi no balkona iegāja savā istabā un, pāri ausīm uzvilkuši mīkstas naktscepures, iegrima miegā tik mierīgi, kā vēl ne reizi pēdējo pēdējos četrpadsmit gados un deviņos mēnešos.

Nākamajā rītā abi draugi ieradās pie Cakarija un izstāstīja viņam savus jaunos plānus, ko tie iepriekšējā dienā bija izgudrojuši. Cakarijam netrūka godkārības, turklāt izredzes, ka tā dēlam būs visstiprākie žokļi visā Vācijā, likās ļoti vilinošas viņa tēvišķai patmīlībai, tāpēc viņš ar sajūsmu piekrita kombinācijai, kas paņēma no tā veikala ne tikai pašu riekstu, bet arī vēl riekstkodi.

Jaunajam cilvēkam bija grūtāk izšķirties. Jo sevišķi viņam nepatika koka bize, kura bija jāpiestiprina viņa pakausim eleganta tīkliņa vietā, kas viņam tik labi piestāvēja. Bet astrologs, tēvocis un ari tēvs apsolīja tik daudz jaukumu, ka viņš beidzot piekrita.

Un tā Eliass Droselmeijers, kas tūlīt bija ķēries pie darba, īsā laikā pielika un pamatīgi pieskrūvēja cerību pārņemtā jaunekļa pakausim koka bizi. Lasītāju ziņkārības apmierināšanai mums jāpasteidzas pateikt, ka asprātīgais aparāts darbojās lieliski un ka mūsu veiklais mehāniķis jau pirmajā dienā varēja priecāties par spīdošiem panākumiem attiecībā attiecībā uz visscietākajiem aprikožu kauliņiem un visizturīgākajiem firziķu kodoliem.

Viņš tam pavēlēja ievietot „Karaliskajās ziņās" paziņojumu, kuru visiem redaktoriem vajadzēja savos laikrakstos pārdrukāt un ar kuru tika uzaicināti ierasties pili visi tie, kas cerēja, ka viņu zobi ir diezgan stipri, lai pārkostu Krakatukas riekstu un pēc padarītā darba saņemtu ievēro­jamu atlīdzību.

Šādos apstākļos tas bija vienīgais līdzeklis, kā noskaidrot, cik spēcīgu žokļu ir karalistē. Konkurentu bija tik daudz, ka nācās iecelt sevišķu komisiju ar karalisko dentistu priekšgalā, kas pārbaudīja, vai viņiem ir visi trīsdesmit divi zobi un vai no tiem kāds nav bojāts.

Trīs tūkstoši pieci simti kandidātu drīkstēja piedalīties pirmajā sacensībā. Tā ilga astoņas dienas un beigu beigās bija bezgalīgs daudzums salauztu zobu un izmežģītu žokļu.

Nekas cits neatlika, kā bija jāpublicē otrs aicinājums. Tika ievietoti sludinājumi vietējos un ārzemju laikrakstos. Karalis piedāvāja akadēmijas prezidenta vietu uz mūžu un Zelta Zirnekļa ordeni tam, kam būs visspēcīgākie žokļi un kas spēs pārkost Krakatukas riekstu. No sacensības dalībniekiem augstāko izglītību neprasīja.

Šinī otrajā sacensībā pieteicās pieci tūkstoši dalībnieku. Visas Eiropas zinātniskās organizācijas sūtīja savus pārstāvjus uz šo svarīgo kongresu. Bija redzami vairāki Francijas Akadēmijas locekļi un viņu vidū arī tās pastāvīgais sekretārs, kas gan pats nevarēja sacensībās piedalīties, jo viņam pavisam nebija zobu. Viņš tos visus bija izlauzis, mēģinot iznīcināt sava amata brāļu darbus.

Šī otra sacensība, kas ilga piecpadsmit dienas, beidzās vēl bēdīgāk nekā pirmā. Starp citu — zinātnisko biedrību delegāti, kas bija ietiepušies pārkost riekstu par godu savai organizācijai, zaudēja šinī mēģinājumā savus labākos zobus.

Kas attiecas uz riekstu, tad uz tā čaumalas pēc visām šīm pūlēm nepalika pat ne mazākās zīmes.

Karalis bija pavisam izmisis. Viņš nolēma spert pēdējo soli, un tā kā viņam nebija vīriešu kārtas pēcnācēju, tad tas trešajā sludinājumā vietējos un ārzemju laikrakstos lika izziņot, ka tiek izsolīta princeses Pirlipatas roka un troņa mantojums tam, kas pārkodīs Krakatukas riekstu. Vienīgais ierobežojums, ko šoreiz uzlika konkurentiem, bija tas, ka viņiem jābūt vecumā starp sešpadsmit un divdesmit četriem gadiem.

Tādas atlīdzības piedāvājums saviļņoja visu Vāciju. Kandidāti nāca no visām Eiropas malām. Viņi būtu nākuši pat no Āzijas, Āfrikas un Amerikas, tāpat arī no piektās pasaules daļas, kuru bija atklājuši Eliass Droselmeijers un viņa draugs astrologs, bet, ņemot vērā noteikto termiņu, minētā sludinājuma lasītājiem nācās pārliecināties, ka tanī brīdī, kad viņi to lasa, lielajai sacensībai vajag jau iet uz beigām vai pat, ka tā jau ir beigusies.

Tātad mehāniķim un astrologam šķita pienācis brīdis, ka jāparādās jaunajam Droselmeijeram, jo karalis nevarēja vairs piedāvāt vēl augstāku un jaukāku atalgojumu par to, ko viņš tagad solīja.

Lai gan šoreiz bija ieradies vesels pulks īsti karalisku vai ķeizarisku žokļu prinču, tomēr abi draugi bija pārliecināti par savu uzvaru un ieradās reģistrēšanas birojā pašā pēdējā brīdī, tad kad to jau taisījās slēgt. Tā Nataniela Droselmeijera vārds parādījās sarakstā kā pēdējais — ar 11 375 numuru.

Arī šoreiz notika tas pats, kas iepriekšējās reizēs: Nataniela Drosel­meijera 11 374 sāncenši bija spiesti no sacensības izstāties un pārbaudes divdesmitdevītajā dienā pulksten vienpadsmitos un trīsdemit piecās minūtēs no rīta, kad princese beidza savu piecpadsmito gadu, tika izsaukts Nataniela Droselmeijera vārds.

Jaunais cilvēks ieradās savu aizbildņu, tas ir, mehāniķa un astrologa pavadībā.

Abi mūsu stāsta varoņi tagad pirmo reizi redzēja princesi kopš tā laika, kad viņi to bija atstājuši šūpulī. Šinī laikā ar to bija notikušas lielas pārmaiņas, bet ar vēsturnieka atklātību jāteic, ka šīs pārmaiņas nebija viņai nākušas par labu: kad viņi no tās aizgāja, tad tā bija tikai neglīta, bet nu viņa bija kļuvusi pavisam atbaidoša.