Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

Šo lielisko notikumu gaidās Nataniels Droselmeijers, kas bija izgājis no sava tēva veikala kā vienīgais dēls, tagad atgriezās tanī kā vienkāršs riekstkodis.

Būs lieki teikt, ka viņa tēvs to nepavisam vairs nepazina. Un kad viņš jautāja savam brālim mehāniķim un tā draugam astrologam, kas esot noticis ar viņa mīļo dēlu, tad abi mūsu varoņi atbildēja ar zinātniekiem raksturīgo aplombu, ka šoreiz karalis un karaliene neesot gribējuši šķirties no savas meitas glābēja un ka jaunais Nataniels esot palicis pie galma visu slavināts un godināts.

Kas attiecas uz nelaimīgo Riekstkodi, kurš izjuta, cik nožēlojams ir viņa stāvoklis, tad tas neteica ne vārda un gaidīja pārmaiņas, kam vajadzēja notikt. Bet mums jāatzīstas, ka par spīti savam miermīlīgajam raksturam un filozofiskajam prātam, viņš paturēja savā milzīgajā mutē vienu no vislielākajiem zobiem pret tēvoci Droselmeijeru, kas to bija uzmeklējis tad, kad viņš par to vismazāk bija domājis un, viņu savaldzinādams ar jaukiem solījumiem, bija viņa briesmīgās nelaimes vienīgais un galvenais cēlonis.

Tāds, mani mīļie bērni, ir stāsts par Krakatukas riekstu un princesi Pirlipatu, kuru krusttēvs Droselmeijers izstāstīja mazajai Marijai, un jūs sapratīsit, kāpēc tagad par lietām, kas ir grūtas, mēdz sacīt: — Tas ir ciets rieksts.

TĒVOCIS UN BRĀLADĒLS

>

Ja kāds no maniem jaunajiem lasītājiem vai jaunajām lasītājām ir kādreiz sev iegriezis ar stikla gabalu, un tas droši vien būs kādam no viņiem noticis nepaklausības dienās, tas no piedzīvojumiem zinās, ka tā ir ļoti sāpīga brūce, kas lēnām dzīst. Tāpēc arī Marijai nācās pavadīt veselu nedēļu gultā, jo viņu pārņēma nespēks, tiklīdz tā mēģināja celties. Beidzot viņa galīgi izveseļojās un atkal varēja kā agrāk lēkāt pa istabu.

Vai nu jābūt netaisnam pret mūsu mazo varoni, vai arī jāsaprot, ka viņas pirmais gājiens bija pie glāžu skapja. Tas izskatījās pavisam jauks. Sasistā rūts bija atjaunota un aiz citām rūtīm, kuras Trūdiņas jaunkundze bija rūpīgi notīrījusi, bija redzami jauni, spoži un labi nolakoti koki, mājas un jaungada lelles.

Bet starp visiem šiem bērnu valstības dārgumiem Marija vispirms redzēja savu Riekstkodi, kas bija novietots uz otrā plaukta un smaidīja tai pretī, pie kam viņa zobi bija vislabākā kārtībā.

Dziļdomīgi un laimīgi aplūkojot savu mīluli, Marijas sirds sažņaudzās no domām, kas jau ne vienreiz vien bija nodarbojušās viņas prātu. Viņa iedomājās, ka tas viss, ko tēvocis Droselmeijers bija stāstījis par nesaskaņām starp Riekstkodi un mirušo peļu karalieni un viņas dēlu, valdošo princi, ir taisnība.

Tāpēc viņai arī likās, ka Riekstkodis nevarēja būt neviens cits, kā jaunais Droselmeijers no Nirnbergas, patīkamais, bet apburtais tēvoča brāļadēls. Ka gudrais Pirlipatas tēva, karaļa, galma mehāniķis bija medicīnas konsultants Droselmeijers, par to viņa nebija vairs šaubījusies no tā brīža, kad bija ieraudzījusi viņa dzeltenos svārkus. Šī pārliecība bija vēl vairāk nostiprinājusies, kad viņa pakāpeniski uzzināja, ka tas zaudējis savus matus no saules dūriena un viņam ar bultu izšauta acs. Tāpēc bija jāizgudro mākslīga stikla parūka, par kuru mēs jau runājām stāsta sākumā.

„Bet kāpēc gan tavs tēvocis tev nav palīdzējis, nabaga Riekstkodi?" tā domāja Marija, stāvot skapja priekšā un uzlūkojot savu mīluli. Viņa domāja, ka mazā vīriņa atbrīvošana no burvības sloga bija atkarīga no kaujas panākumiem. No tā ir atkarīga viņa iecelšana par karali lellēm, kuras galu galā labprāt būtu ar mieru pakļauties viņa vadībai.

Marija atcerējās, ka cīņas laikā lelles bija klausījušas Riekstkodi — kā kareivji paklausa ģenrālim.

Šāda tēvoča Droselmeijera bezbēdība vēl jo vairāk sāpināja Mariju, tāpēc ka viņa bija pārliecināta: šīs lelles, kuras tā savā fantāzijā apveltīja ar visām dzīvu radījumu īpašībām, patiesi dzīvoja un kustējās.

Tomēr vismaz pirmais iespaids bija tāds, ka nekas tamlīdzīgs skapī nenotika, jo viss tur palika mierīgs un nekustīgs. Bet Marija neatsacījās no savas iekšējās pārliecības un izskaidroja to visu ar peļu karalienes un viņas dēla burvību. Viņa tik ļoti iejutās šādā noskaņojumā, ka tā, lūkojoties Riekstkodī, drīzumā sāka viņam pavisam skaļi teikt to, ko viņa sākumā domāja tikai pie sevis.

— Mans mīļais Droselmeijera kungs, — viņa sacīja, — lai gan jūs nevarat pakustēt un burvība laupa jums iespēju pateikt man kaut vienu vārdiņu, es tomēr ļoti labi zinu, ka jūs mani labi saprotat un jūs zināt pavisam skaidri manus labos nodomus pret jums. Tāpēc paļaujaties uz manu atbalstu, ja tas jums būtu vajadzīgs. Pagaidām izturieties mierīgi, es lūgšu jūsu tēvoci nākt jums palīgā. Viņš ir tik taisnīgs, ka jācer: jūs kaut mazliet mīlot, viņš jūs atbrīvos.

Pat dzirdot šo daiļskanīgo runu, Riekstkodis palika nekustīgs, bet Marijai likās, ka viegla nopūta piepildīja glāžu skapi, kura stikli to klusi atbalsoja, bet tas notika tik brīnišķīgi maigi, ka viņai šķita — klusa balss, maiga kā sudraba zvaniņi, saka:

— Mīļā, mazā Marija! Mans sargeņģeli, es būšu tavs; Marija, tu būsi mana!

Un, dzirdot šos noslēpumainos vārdus, visam Marijas ķermenim izskrēja cauri vieglas trīsas, un viņa juta, ka to pārņem kāda dīvaina labsajūta.

Pa to laiku bija iestājusies krēsla. Ienāca prezidents kopā ar medicīnas konsultantu Droselmeijeru.

Nedaudzos mirkļos Trūdiņas jaunkundze bija uzklājusi tējas galdu un visa ģimene, jautri tērzēdama, sapulcējās pie galda. Marija bija sameklē­jusi savu mazo krēsliņu un klusi apsēdusies pie krusttēva Droselmeijera kājām. Kad uz brītiņu bija iestājies vispārējs klusums, viņa uzlūkoja medicīnas konsultantu ar savām lielajām, zilajām acīm un, skatoties tam tieši sejā, sacīja:

— Es tagad zinu, mīļo krusttēv Droselmeijer, ka mans Riekstkodis ir tavs brāļadēls, jaunais Droselmeijers no Nirnbergas. Viņš ir kļuvis par leļļu valstības princi un karali, kā to tik pareizi pareģoja tavs draugs astrologs. Bet tu labi zini, ka viņš ir atlātā un asiņainā karā ar peļu karali. Pasaki, mīļo krusttēv Droselmeijer, kāpēc tu nenāci viņam palīgā, kad tu biji pūce, kas sēdēja jāteniski uz pulksteņa? Un kāpēc tu to nedari vēl tagad?

Un pēc šiem vārdiem Marija, tēvam, mātei un Trūdiņas jaunkundzei skaļi smejoties, vēlreiz pastāstīja par slaveno kauju, kuras aculieciniece viņa bija bijusi. Vienīgi Fricis un krusttēvs Droselmeijers nesmējās.

— No kurienes gan šī mazā meitene sameklē visas tās muļķības, kas viņai ienāk prātā? — sacīja krusttēvs.

— Viņai ir ļoti bagāta fantāzija, — atbildēja māte, — galu galā tie ir tikai sapņojumi un vīzijas, kuras izraisījis drudzis.

— Un to pierāda tas, — sacīja Fricis, — ka viņa stāsta — mani sarkanie huzāri esot metušies bēgt. Tā nevar būt patiesība, jo viņi nav nožēlojami zaķapastalas, pretējā gadījumā, sasodīts, tie neko neriskētu un es viņus pamatīgi pārmācītu!

Bet krusttēvs Droselmeijers, savādi smaidot, paņēma mazo Mariju klēpī un sacīja daudz maigākā tonī nekā iepriekš:

— Dārgais bērns, tu nemaz nezini, ko uzņemies, tik karsti aizstāvot Riekstkoža intereses: tev nāksies daudz ciest, ja tu turpināsi tikpat dedzīgi aizstāvēt nabaga nežēlastībā kritušo. Peļu karalis, kas to uzskata par mātes slepkavu, viņu vajās ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Bet vispār nevis es, klausies labi, bet gan vienīgi tu vari viņu glābt: esi izturīga un uzticīga, un viss beigsies labi.