Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

— Mēs esam uz kristāla cukura laukuma, jaunkundz. Bet, ja jūs piekrītat, šeit mēs neapstāsimies, iziesim pa šīm durvīm.

Tikai tagad, paceļot acis, Marija ieraudzīja brīnišķīgas durvis, pa kurām varēja iziet no pļavas. Tās likās esam no balta, sarkana un brūna marmora, bet kad Marija tām tuvojās, viņa redzēja, ka durvis bija pagatavotas no konservētiem apelsīnu ziediem, ceptām mandelēm un Korintes rozīnēm. Tāpēc durvis arī saucās, kā to paskaidroja Riekstkodis, par Mandeļu vārtiem.

Šīs durvis veda uz plašu galeriju, kura balstījās uz cukura graudu kolonnām un kura seši sarkanās drēbēs tērpti pērtiķi muzicēja, ja arī ne visai melodiski, bet toties ļoti savdabīgi. Marija ļoti steidzās uz priekšu un nemaz neievēroja, ka soļoja pa pistācijām un makronēm klātu grīdu, viņa iedomājās, ka tas ir marmors. Kad beidzot tā bija nonākusi galerijas galā, viņa ieraudzīja brīnumjauku mazu mežiņu, no kura nāca vis­smalkākās smaržas, kas to apņēma no visām pusēm. Šis mežs būtu bijis tumšs, ja tanī nebūtu bijis tik daudz spīgulīšu, bet tas bija tik spilgti apgaismots, ka varēja labi saskatīt zelta un sudraba augļus, kas bija piekārti pie zariem, izgreznoti ar lentām un pušķiem un atgādināja priecīgus jaunlaulātos pārus.

— Ak, mans dārgais Droselmeijer, — iesaucās Marija, — lūdzu sakiet, kas ir šī jaukā vieta?

— Mēs esam Ziemassvētku mežā, jaunkundz, — sacīja Riekstko- dis, — un šeit atrod tās eglītes, pie kurām Kristus bērns piekar savas dāvanas.

— Ak, — turpināja Marija, — vai es nevarēšu šeit brītiņu palikt? Šeit ir tik labi un tik jauki smaržo!

Riekstkodis tūlīt sasita plaukstas, un no meža iznāca vairāki ganiņi un ganītes, mednieki un mednieces, tik trausli un tik balti, it kā tie būtu no rafinādes cukura. Viņi atnesa jauku, debešķīgi izrotātu šokolādes sēdeklīti, uz kura novietoja ogu spilventiņu un ļoti laipni uzaicināja Mariju apsēsties.

Tiklīdz viņa to bija izdarījusi, tūlīt ganiņi un ganītes, mednieki un mednieces, tāpat kā to dara operās, ieņēma savas vietas un sāka dejot jauku baletu mežragu pavadījumā, pie kam mednieki pūta ļoti dūšīgi, tā ka viņu vaigi piesarka un kļuva līdzīgi rožu lapiņām. Beiguši deju, viņi visi nozuda krūmos.

— Piedodiet man, dārgā Zilberhauza jaunkundz, — sacīja Riekstkodis, sniedzot Marijai roku, — piedodiet, ka es uzdrošinājos rādīt jums tik nevarīgu baletu. Bet šie cilvēciņi nekā cita neprot,-kā vien mūžīgi atkārtot tos pašus soļus, ko viņi jau iznmēģinājuši simtām reižu. Kas attiecas uz medniekiem, tad viņi pūta savos mežragos kā sliņķi, un es jums apsolu, ka tiem būs darīšana ar mani. Bet, lūdzu, atstāsim šos nebēdņus un turpināsim pastaigu.

— Man tomēr tas viss likās ļoti jauki, — sacīja Marija, sekojot Riekstkoža aicinājumam, — un man šķiet, mans dārgais Droselmeijera kungs, ka jūs esat netaisns pret mūsu mazajiem dejotājiem.

Riekstkodis uzmeta lūpu, it kā teikdams:

— Redzēsim, un jūsu lēnprātība nāks tiem par labu.

Tad viņi turpināja savu ceļu un nonāca kādas upes krastos, no kuras, likās izplūda visas tās smaržas, kas piepildīja gaisu.

— Šī te, — sacīja Riekstkodis, nemaz negaidīdams, kamēr Marija tam jautās, — ir Apelsīnu upe. Tā ir viena no valsts nozīmīgākajām upēm. Jo, neņemot vērā tās patīkamo smaržu, viņu nemaz nevar salīdzināt ne ar Limonādes upi, kas ietek Dienvidu jūrā, kura saucas Punša jūra, ne arī Mandeļu piena ezeru, kas notek uz Ziemeļu jūru, un kura saucās par Mandeļu piena jūru. v

Tuvumā atradās mazs ciems, kura mājas, baznīcas, mācītāja māja un visas pārējās ēkas bija brūnas. Tikai jumti bija apzeltīti un mūri jauki izgreznoti ar mazā, rožainām, zilām un baltām konfektēm.

— Šis ir Marcipāna ciems, — sacīja Riekstkodis. — Tā ir jauka vietiņa un atrodas, kā jūs redzat, pie Medus upes. Šejienes iedzīvotāji izskatās diezgan patīkami, tikai viņi vienmēr ir nelabā omā, tāpēc ka tiem pastāvīgi sāp zobi. Bet, lūdzu, mīļā Zilberhauza jaunkundze, nekavēsimies ar visu šīs valsts mazo ciemu un pilsētiņu apmeklēšanu. Dosimies uz rezidenci! Uz rezidenci!

Riekstkodis devās uz priekšu, visu laiku turot Mariju pie rokas, bet daudz ātrāk nekā līdz šim. Un Marija pilna ziņkārības soļoja viņam blakus viegla kā putniņš. Beidzot, pēc kāda laiciņa, gaiss pildījās ar rožu smaržu un ap viņiem viss pieņēma rožainu nokrāsu. Marija novēroja, ka tā bija smarža un atspīdums no rožu esences upītes, kuras mazie vilnīši melodiski burbuļoja. Pa smaržojošiem ūdeņiem lēnām slīdēja sudraba gulbji ar zelta kaklarotām un dziedāja visjaukākās dziesmiņas tik brīnišķīgi, ka šī harmonija, kas to acīmredzot sajūsmināja, lika ap tiem lēkāt dimanta zivtiņām.

— Lūk, — iesaucās Marija, — tā ir skaistā upe, kuru krusttēvs Droselmeijers gribēja man pagatavot uz Ziemassvētkiem! Un es esmu tā mazā meitiņa, kas glāsta gulbjus.

Riekstkodis atkal sasita plaukstas un rožu smaržu upīte redzami uzplūda. No tās virmojošās straumes iznira gliemežvāku kariete, kas bija klāta ar mirdzošiem dārgakmeņiem, kuru vilka zelta delfīni. Divpadsmit skaistu, mazu mauru zēnu ar zelta zivtiņu zvīņu cepurītēm un no kolibri putnu spalvām pagatavotās drēbītēs izlēca krastā, uzmanīgi ienesa vispirms Mariju un pēc tam Riekstkodi karietē, kas sāka slīdēt pa ūdeni.

Jāatzīstas, ka tas bija aizraujošs skats, ko varēja salīdzināt ar Kleopat- ras ceļojumu uz Sidnu, kā Marija smaržu apņmeta peldēja uz rožu esences viļņiem gliemežvāku karietē, kuru vilka uz priekšu zelta delfīni, kas, galvu paceldami, svieda gaisā mirdzošas strūklas rožainiem kristāliem, kuri nolija atpakaļ, laistīdamies visās varavīksnes krāsās. Beidzot, lai prieks pārņemtu visus prātus, sāka skanēt maiga melodija un bija dzirdamas sudrabskaidras balsis, kas dziedāja:

— Kas peld tā pa rožu esences viļņiem? Vai tā ir feja Mabi, vai Titānijas karaliene? Atbildiet, mazās zivtiņas, kas mirdzat zem ūdens kā zibsnījoša vizma! Atbildiet, daiļie gulbji, kas peldat virs ūdens; atbildiet, daudzkrāsainie putniņi, kas laižaties pa gaisu kā lidojošas puķes!

Un pa to laiku divpadsmit mazie mauri, kas bija uzlēkuši aiz karietes sēdekļiem, šūpoja ritmā savus mazos, ar zvārgulīšiem rotātos saulessargus, ar kuriem tie sedza Mariju, kas, noliekusi galviņu, uzsmaidīja jaukajai sejiņai, kas viņai smaidīja pretī no katra garāmskrejošā vilnīša.

Tā viņa šķērsoja rožu esences straumi un tuvojās pretējam krastam. Kad līdz krastam bija atlicis tikai aira garuma liels gabaliņš, divpadsmit mauru puisēni izlēca — vieni ūdenī, citi uz krasta un, izveidojot ķēdi, viņi nonesa Mariju un Riekstkodi uz debešķīgas segas, kas visa bija apbērta ar piparmētru ripiņām.

Atlika vēl iziet cauri mazam mežiņam, kas varbūt bija pat vēl jaunāks, nekā Ziemassvētku mežs, tik ļoti katrs koks mirdzēja un laistījās katrs savā īpatnībā. Bet kas bija jo sevišķi apbrīnojams, tad tie bija augļi, kas karājās pie zariem. Ne tikai to krāsa un caurspīdīgums bija īpatnējs, vieni no tiem bija dzelteni kā topāzi, citi sarkani kā rubīni, bet no tiem plūda arī savāda smarža.

— Mēs esam Konfekšu mežā, — sacīja Riekstkodis, — un tūlīt aiz tā atrodas rezidence.

Un tiešām Marija pašķīra pēdējos zarus un palika pārsteigta stāvam, redzot brīnišķīgu un īpatnēju pilsētu, kas pacēlās viņas priekšā uz puķēm klāta mauriņa. Ne tikai sienas un torņi laistījās visspilgtākās krāsās, bet arī to formas bija tādas, kādas nekur zemes virsū nav atrodamas. Vaļņi un vārti bija uzcelti no cukurotiem augļiem, kas mirdzēja saulē katrs savā krāsā un kristālcukurs, ar kuru tie bija apklāti, padarīja šo mirdzumu vēl krāšņāku. Pa galvenajiem vārtiem, pa kuriem viņi devās iekšā, tos kareiviski apsveica sudraba kareivji un mazs vīriņš zelta brokāta rītas- vārkos apkampa Riekstkodi, to uzrunādams: