Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

— O, nē, nē! Tiešām nē, — korī atkārtoja četras princeses.

Un, apvijot rokām Marijas kaklu, viņas sauca:

— Ak, mūsu dārgā un mīļotā brāļa un prinča atbrīvotāja! Ak, labā Zilberhauza jaunkundze!

Un ar šiem saucieniem, kas nevarēja izpausties vēl skaļāk, jo viņu sirdis vai plīsa priekā, četras princeses ieveda Mariju un Riekstkodi pilī. Tur viņas abus piespieda apsēsties uz krāšņiem maziem ciedru un Brazīlijas koka sēdeklīšiem, kas bija apbērti ar Zelta puķēm, un paziņoja, ka tās pašas gribot pagatavot viņiem mielastu.

Tūlīt viņas devās projām, lai sameklētu tasītes un bļodiņas no smalkāka Japānas porcelāna, karotītes, nazīšus, dakšiņas, katliņus un citus virtuves piederumus, visu no tīra zelta vai sudraba. Princeses atnesa visbrīnišķī­gākos augļus un visjaukākos saldumus, kādus jebkad Marija bija redzējusi, un sāka tik rosīgi un veikli rīkoties, ka Marija tūlīt redzēja: Želēburgas princeses lieliski pārzina virtuves darbus.

Un tā kā šajā jomā Marija jutās tikpat stipra, viņai radās iekšēja vēlēšanās šajos darbos aktīvi piedalīties. Te skaistākā no Riekstkoža četrām māsām, it kā viņa būtu uzminējusi Marijas slepenās domas, sniedza tai mazu zelta piestiņu, sacīdama:

— Mana brāļa dārgā atsvabinātāja, es jūs lūdzu, sagrūžat man šo kristālcukuru.

Marija steidzās pie darba, un kamēr viņa grūda, pie tam ar tādu māku un veiklību, ka no piestiņas atskanēja brīnumjauka melodija, Riekstkodis sāka jo sīki izstāstīt visus savus piedzīvojumus.

Bet dīvaini gan, šī ziņojuma laikā Marijai likās, ka mazpamazām jaunā Droselmeijera vārdi un tāpat arī piestiņas skaņa nonāca līdz viņas ausīm arvien neskaidrāk. Tad viņa pamanīja, ka no visām pusēm to sāk apņemt it kā viegla tvaiku migla. Drīz šie tvaiki pārvērtās sudrabotā plīvuri, kas ap viņu arvien vairāk sabiezēja, un pamazām aizsedza tās skatiem Riekstkodi un viņa māsas princeses.

Tagad atskanēja savādas dziesmas, kas atgādināja tās, ko Marija bija dzirdējusi uz rožu esences straumes, tām piejaucās klāt arvien skaļāka ūdens burbuļošana. Tad Marijai likās, ka viļņi zem viņās uzplūst un paceļ to. Viņa juta, ka tā ceļas arvien augstāk arvien augstāk, vēl augstāk, līdz… brī-ī-ī-k-š! un z-z-z! un no neizmērojama augstuma viņa gāzās lejā.

Nevar krist no vairāku tūkstošu pēdu augstuma un neatmosties. Tā arī Marija atmodās, un atmodusies atradās savā mazajā gultiņā. Bija jau gaiša diena un viņas māte stāvēja pie tās, sacīdama:

— Kā nu var būt tāda laiskule, kāda esi tu? Mosties nu! Un ģērbsi­mies žiglāk, brokastis jau gaida.

— Ak, mīļo māmiņ, — teica Marija, izbrīnā plaši ieplezdama acis, — kur gan šonakt mani neizvadāja jaunais Droselmeijers, un cik brīnišķīgas lietas viņš man parādīja.

Tad Marija izstāstīja visu to, ko mēs nupat aprakstījām, un, kad viņa bija beigusi, prezidenta kundze teica:

— Mana mīļā, mazā Marija, tu esi redzējusi garu, skaistu sapni, bet tagad, kad tu esi atmodusies, tev to visu vajag aizmirst un iebaudīt pirmās brokastis.

Bet Marija ģērbdamās pastāvēja pie tā, ka tas nepavisam neesot bijis sapnis un ka viņa visu to patiesi redzējusi. Tad viņas māte devās pie skapja, paņēma Riekstkodi, kurš kā parasts stāvēja uz trešā plaukta, atnesa mazajai meitenītei un teica:

— Kā tu, neprātīgais bērns, vari iedomāties, ka šī lelle, kas taisīta no koka pn drēbes, var dzīvot, kustēties un domāt?

— Bet, mīļo māmiņ, — nepacietīgi atteica Marija, — es to noteikti zinu, ka Riekstkodis nav neviens cits, kā jaunais Droselmeijers, krusttēva brāļadēls.

Te Marija izdzirda aiz sevis skaļus smieklus. Tur stāvēja prezidents, Fricis un Trūdiņa un smējās par viņu, līdz zemei liekdamies.

— Ak, — iesaucās Marija, — un tu, mīļo tēt, ari smejies par manu Riekstkodi? Viņš gan par tevi atsaucās ar vislielāko cienību, kad mēs bijām iegājuši Marcipāna pilī, un viņš mani stādīja priekšā savām māsām princesēm.

Bet smiekli kļuva tik stipri, ka Marija saprata: viņai savu vārdu patiesībā jāpamato ar kādu lietišķu pierādījumu, jo citādi viņu vēl noturēs par prātā jukušu.

Viņa iegāja blakusistabā un paņēma mazu kastīti, kurā rūpīgi t ieslēgusi peļu ķēniņa septiņus kroņus un atgriezusies teica:

— Palūko, mīļo māmiņ, šie tomēr ir peļu ķēniņa kroņi, kurus man Riekstkodis pagājušā naktī iedeva par zīmi viņa uzvarai.

Prezidenta kundze, būdama ārkārtīgi pārsteigta, paņēma un apskatīja šos mazos kroņus, kas taisīti no nezināma, ļoti mirdzoša metāla, bija tik brīnišķi smalka veidojuma, uz ko nav spējīga ne viena cilvēka roka.

Pats prezidents nevarēja vien beigt tos aplūkot un novērtēja tik augstu, ka Fricim, kurš uz pirkstgaliem pastiepies, gribēja tos redzēt un lūdza ļaut tam kādu pataustīt.

Tēva negribēja uzticēt pat nevienu, lai kā dēls tiepās.

Nu prezidents un prezidenta kundze uzstāja, lai Marija pasakot, no kurienes šie kroņi radušies. Bet viņa varēja tikai palikt pie tā, ko bija teikusi. Kad viņas tēvs, kas to visu uzskatīja par stūrgalvību, kļuva nepacietīgs un nosauca viņu par meli, meitene izplūda asarās un iesaucās:

— Ak, es gan esmu nelaimīgs bērns, ko tad jūs gribat, lai es jums saku?

Šai brīdī atvērās durvis. Tajās parādījās medicīnas konsultants un savukārt iesaucās:

— Bet kas še notiek? Un ko jūs esat izdarījuši manai krustmeitai, ka viņa tā elso un raud? Kas tad še ir? Nu, kas?

Prezidents informēja jaunpienācēju par visu notikušo un, beidzis savu stāstu, parādija viņam kroņus. Bet tikko krusttēvs tos bija redzējis, tas sāka skaļi smieties.

— Ahā, — viņš teica, — tas joks ir jauks! Tie ir tie paši kroņi, kurus es pirms vairākiem gadiem nēsāju pie savas pulksteņķēdes un kurus es uzdāvināju savai krustmeitai viņas otrajā dzimšanas dienā. Vai jūs, mīļais prezident, to vairs neatceraties?

Bet prezidents un prezidenta kundze velti pūlējās atcerēties. Šis fakts tiem galīgi bija pagaisis no atmiņas. Bet apmierinādamies ar to, ko bija teicis krusttēvs, viņi pamazām atguva savu labo garastāvokli. Un, to redzēdama, Marija piesteidzās pie medicīnas padomnieka, iesaukdamās:

— Bet tu taču, krusttēv Droselmeijer, to visu zini! Atzīsties, ka Riekstkodis ir tavs brāļadēls un ka viņš man iedeva šos septiņus kroņus.

Bet krusttēvs Droselmeijers ar visu to likās bija ļoti nemierā, viņa pierē iegūla grumbas un viss viņa izskats tā apmācās, ka prezidents, pasaucis mazo Mariju un ieslēdzis to starp saviem ceļgaliem, viņai teica:

— Klausies, mīļais bērns, jo es ar tevi runāju pavisam nopietni: dari man to prieku un vienreiz par visām reizēm liec pie malas šīs aplamās iedomas. Ja tu vēlreiz teiksi, ka tavs neglītais un kroplais Riekstkodis ir mūsu drauga medicīnas konsultanta kunga brāļadēls, es tevi brīdinu, ka izsviedīšu pa logu ne tik vien Riekstkodi, bet vēl visas citas lelles un Klāras jaunkundzi piedevām.

Un tā, lūk, nabaga Marija vairs neuzdrošinājās runāt par visām šīm jaukajām lietām, ar kurām tā bija nodarbināta viņas fantāzija. Bet mani jaunie lasītāji un īpaši — manas jaunās lasītājas sapratīs, ka ja reiz ir kāds ceļojis pa tik skaistu zemi, kāda ir leļļu valsts, un ja kāds ir redzējis tik saldu pilsētu kā Želēburga, un kaut arī tik uz vienu stundu, tas tik drīz vis neaizmirsīs.

Marija mēģināja par visu to runāt ar savu brāli. Bet brāļa uzticību Marija bija pazaudējusi jau sākot no tā brīža, kad bija uzdrošinājusies runāt par viņa huzāru bēgšanu. Tādēļ arī, balstīdamies uz tēva pārliecību, ka Marija ir samelojusi, viņš iecēla savus degradētos virsniekus atpakaļ viņu agrākajās dienesta pakāpēs un atļāva saviem trompetistiem atkal pūst huzāru gvardes maršu, kaut gan šī reabilitācija netraucēja Marijai palikt pie savas pārliecības par viņu drošsirdību.