Aleksandrs Dimā (tēvs) - Riekstkodis

— Beidzot, mīļais princi, jūs esat šeit! Esat sveicināti Želēburgā!

Mariju mazliet pārsteidza augstais tituls, ar kādu Riekstkodis tika

uzrunāts; bet viņa nepaguva pie tā apstāties, jo atskanēja rūkoņa no tik daudz balsīm, kas visas reizē čaloja, ka tā jautāja Riekstkodim, vai leļļu valstībā ir notikusi sacelšanās, vai arī tiek svinēti svētki.

— Nekas tamlīdzīgs, dārgā Zilberhauza jaunkundz, — atbildēja Riekstkodis, — bet Zelēburga ir jautra un biezi apdzīvota pilsēta, kas zemes virsū saceļ lielu troksni. Kā jūs tagad redzat, tā notiek katru dienu, bet esat tik laipna iet uz priekšu, tas ir viss, ko es jums lūdzu.

Marija sava ziņkārības un tik laipnā Riekstkoža aicinājuma pamudināta, pasteidzināja savu gaitu un drīzumā atradās uz lielā tirgus laukuma, no kura pavērās tik brīnišķīgs skats, kādu tik var iedomāties. Visapkārt mājas bija no cukura cepumiem būvētas, kā no mežģīnēm, balkons pie balkona.

Laukuma vidū pacēlās obeliska veida milzīga kūka, no kuras augsti gaisā šļāca četras strūklas: citronu, apelsīnu, mandeļu piena un ogu sulas dzērienu. Baseini bija pildīti ar tik labi saputotu un kairinošu krēmu, ka daudzi cilvēki, kas bija labi tērpušies un izskatījās ļoti eleganti, nekautrējās to visu klātbūtnē ēst ar karotēm.

Bet par visām lietām bija patīkami un iepriecinoši redzēt tos mazos, jaukos cilvēciņus, kas tūkstošiem roku rokā drūzmējās un pastaigājās, smiedamies, dziedot un tērzējot pilnā balsī, rādīdami to jautrības pilno troksni, ko Marija bija izdzirdējusi.

Tur bez rezidences iedzīvotājiem bija sastopami cilvēki no visām pasaules malām: armēņi, žīdi, grieķi, tirolieši, virsnieki, kareivji, mācītāji, mūki, gani un jokupēteri, beidzot, visāda veida kalpotāji, burvju mākslinieki un akrobāti, kādus tik vien pasaulē var sastapt.

Pēkšņi ielas galā, kas veda uz laukumu, troksnis dubultojās un pūlis pašķīrās, lai dotu vietu gājienam. Tur tika nests uz palankīna Lielais Moguls, kuru pavadīja viņa valsts deviņdesmit trīs augstmaņi un septiņi simti vergu.

Bet tanī pašā brīdī nejauši gadījās, ka pa blakusielu jāšus tuvojās Lielais Sultāns, kuru pavadīja trīs simti janičāru. Abi valdnieki vienmēr bija centušies viens otru pārspēt un līdz ar to bija viens otram naidīgi. Tāpēc viņu svītas ļaužu sastapšanās reti kad beidzās bez plūkšanās.

Viegli būs saprast, ka pavisam citādi gāja lietas, kad abi monarhi sastapās aci pret aci. Vispirms radās liels sajukums burzmā, no kuras mēģināja izkļūt iedzimtie. Bet tūlīt jau atskanēja izmisuma un naida pilni saucieni: viens dārznieks, kas aizsargādamies bija notriecis ar savas lāpstas kātu galvu kādam braminam, kurš savā kastā ieņēma izcilu stāvokli, un pats Lielais Sultāns ar savu zirgu bija apgāzis kādu pārbiedētu ķiparu, kurš bija pakļuvis zem viņa ērzeļa kājām.

Lērums vēl arvien turpināja pieņemties spēkā, kad vīriņš brokāta rītasvārkos, kurš pie pilsētas vārtiem bija apsveicis Riekstkodi kā princi, ar vienu vienīgu lēcienu uzšāvās kūkas pašā virsū un nozvanīja trīs reizes ar skaļu, skanošu un sudrabainu zvanu un trīs reizes izsauca:

— Konditori Konditori Konditori

Burzma tūlīt apklusa. Abas procesijas, kas bija sajukušas, pašķīrās. Lielais Sultāns, kas bija klāts ar putekļiem, tika notīrīts; braminam no jauna piestiprināja galvu un ieteica viņam to trīs dienas nekustināt, jo citādi tā varētu atlīmēties.

Pēc tam, kad bija iestājies miers, sākās atkal jautrā pastaiga. Katrs atkal smēla no citronu un apelsīnu limonādes un ogu sulas strūklakas un pilnām karotēm ēda no tā baseiniņiem putukrējumu.

— Bet, mīļais Droselmeijera kungs, — jautāja Marija, — kāpēc gan trīs reizes atkārtotais vārdiņš „Konditors, konditors, konditors," atstāj tādu iespaidu uz šo mazo tautu?

— Man jums jāsaka, jaunkundz, — atbildēja Riekstkodis, — ka Želēburgas tauta, piedzīvojumu pamācīta, tic dvēseļu ceļošanai, un jūtas atkarīga no kādas augstākas varas, kuru sauc par konditoru.

Šī vara pēc savas iegribas var, ilgāku vai īsāku laiku, cepot vai vārot, pārveidot to kā patīk. Un tā kā ikviens iedomājas savu veidu par to visu labāko, tad neviens nekad neilgojas to grozīt.

Lūk, tāpēc šim vārdam „konditors" ir tik liels iespaids uz Želēburgas pilsoņiem, un jūs nupat redzējāt, ka ar birģermeistara izrunātā vārdiņa pietiek, lai paklusinātu vislielāko troksni. Katrs tanī pašā brīdi aizmirst visas zemes lietas, ielauztās ribas un pārsisto galvu un atjēdzies domā: „Ak, mans Dievs, kas gan ir cilvēks, un par ko tik viņš nevar pārvērsties?

Tā runājot, viņi bija nonākuši pils priekšā, no kura izplūda rožu gaisma un virs kuras pacēlās simts elegantu vieglu tornīšu. Tās sienas bija apklātas ar vijolīšu, narcišu, tulpju un jasmīnu pušķīšiem, kas ar savām dažādām krāsām izcēla rožaino pamatu, no kura tie jauki atšķīrās. Lielais vidus kupols bija nosēts ar tūkstošiem sudraba un zelta zvaigžņu.

— Ak, Dievs! — izsaucās Marija, — kas tā par brīnišķīgu celtni?

— Tā ir Marcipānu pils, — atbildēja Riekstkodis, — tā ir viena no ievērojamākām lejļu valstības rezidences pilīm.

Bet Marija, lai gan pavisam apmāta un jūsmīgā apbrīnošanā aizmirsusies, tomēr ievēroja, ka vienam no lielajiem torņiem galīgi trūkst jumta un ka mazi piparkūku vīriņi, uzkāpuši uz kanēļa stalažām, nodarbojas ar tā atjaunošanu. Viņa jau gribēja par to jautāt Riekstkodim, kad viņš, aizsteidzoties tās nodomiem priekšā, paskaidroja:

— Diemžēl, vēl nesen šai pilij draudēja lielas briesmas, ja ne pilnīga iznīcināšana. Milzis Lielais Našķis viegli aprija šo torni un pat jau sāka knibināt pie kupola, kad Želēburgas pilsoņi no tā atpirkās, nododot viņam veselu pilsētas iecirkni, kas saucās Mandelija, un labu daļu Eņģeļu meža; ar to apmierinājies, viņš aizgāja, nenodarījis lielāku postu kā to, ko jūs redzat.

Šinī brīdī atskanēja maiga un jauka mūzika.

Pils vārti paši atvērās un pa tiem iznāca divpadsmit pāžu. Viņi rokās nesa smaržīgas zāles stiebriņus, kas bija aizdedzināti lāpu vietā. Pērles bija viņu galvas. Sešiem ķermeņi bija no rubīniem un otriem sešiem — no smaragdiem, un tā viņi ļoti skaisti soļoja ar divām mazām zelta kājiņām, kas bija ļoti smalki gravētas Benvenuto Čellīni stilā.

Pāžiem sekoja četras dāmas lielākās Klāriņas jaunkundzes, Marijas jaunās lelles, augumā, tik brīnišķīgos tērpos un tik bagātīgi izgreznojušās, ka Marija nevarēja viņās nepazīt Želēburgas karaliskās princese. Visas četras, ieraugot Riekstkodi, metās viņam ap kaklu ar vislielāko sirsnību, vienā balsī saucot:

— Mans princi, mans brīnišķais princi!.. Ak, mans brāli, mans labais brāli!

Riekstkodis izskatījās ļoti aizkustināts; viņš nosusināja asaru straumi, kas plūda no tā acīm, un, satverdams Marijas roku, pacilātā balsī uzrunāja četras princeses:

— Manas dārgās māsas, lūk, šeit es jums stādu priekšā Mariju Zilberhauza jaunkundzi. Viņa ir Nirnbergas prezidenta Zilberhauza meita. Jaunkundzes tēvs savā pilsētā ir augsti cienīts vīrs. Viņa arī ir tā, kas izglāba manu dzīvību. Ja tā nebūtu sviedusi peļu karalim ar savu tupelīti tanī brīdī, kad es cīņu gandrīz vai zaudēju, un ja vēlāk viņa nebūtu bijusi tik laipna, aizdodama man zobenu, kas piederēja kādam majoram, kuru tās brālis bija palaidis pensijā, es tagad gulētu kapā vai, vēl ļaunāk, mani būtu aprijis peļu karalis. Ak, dārgā Zilberhauza jaunkundze, — iesaucās Riekstkodis sajūsmā, kuru viņš nespēja ilgāk apvaldīt, — Pirlipata, princese Pirlipata, kaut arī karaļa meita, tomēr nebūtu cienīga atraisīt jūsu skaisto, mazo kurpīšu lentītes.