Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

Var saprast, ka pēc tādas prasības Marija nākamajā rītā pamodās ar sāpju pilnu sirdi un asarām acīs.

Māte nepateica viņai nekā jauna, stāstīdama, ka peļu slazdi bijuši bez nozīmes un ka peļu karalis ir nojautis pie tiem ko ļaunu. Kad māte izgāja, lai sagatavotu brokastis, Marija iegāja zālē, raudādama pienāca pie glāžu skapja un sacīja:

— Ak, mans labais un dārgais Droselmeijera kungs, kā viss tas beigsies? Kad es būšu atdevusi peļu karalim saplēšanai manas skaistās bilžu grāmatas un manu jauno zīda kleitiņu, ko Kristus bērns man iedāvināja Ziemassvētkos, viņš vēl arvien nebūs apmierināts un katru dienu prasīs aizvien vairāk. Un ja man nebūs vairs ko viņam dot, tad varbūt tas aprīs mani jūsu vietā. Ak, es nabaga bērns, mīļais, labais Droselmeijera kungs, ko man darīt? Ko lai es tagad daru?

Tā raudot un sūdzoties, Marija pēkšņi ieraudzīja uz Riekstkoža kakla asins traipu. No tās dienas, kad Marija dabūja zināt, ka tās mīlulis ir rotaļlietu tirgotāja dēls un medicīnas konsultanta brāļadēls, viņa neņēma to vairs rokās, neglāstīja un neapkampa. Viņas godbijība un cienība bija tik liela, ka tā neuzdrošinājās viņam piedurties ne ar pirksta galiņu. Bet tagad, redzot, ka tas ir ievainots, un baidoties, vai brūce nav bīstama, viņa to uzmanīgi izņēma no skapja un mēģināja ar kabatas lakatiņu noslaucīt tam no kakla asins traipu. Bet cik liels bija viņas pārsteigums, kad tā pēkšņi sajuta, ka Riekstkodis sāk viņas rokā kustēties! Ātri viņa to nolika atpakaļ plauktā. Tad viņa mute pavērās uz labo un uz kreiso pusi, no kā tā likās esam vēl lielāka, un pie šīs kustības it kā ar lielām mokām atskanēja vārdi:

— Ak, mīļā Zilberhauza jaunkundze, dārgā draudzene, cik daudz es jums esmu parādā un kā man jums jāpateicas! Neupurējiet manis dēļ jūsu bilžu grāmatas un jūsu zīda kleitiņu, sagādājiet man tikai zobenu, bet labu zobenu, to pārējo es uzņemos pat?.

Riekstkodis vēl ilgāk gribēja runāt, bet viņa vārdi kļuva nesaprotami, balss pēkšņi apklusa un acis, kuras uz brīdi bija atdzīvojušās, atspoguļojot visdziļākās skumjas, izdzisa un palika bez dzīvības. Marija neizjūta nekādu baiļu, gluži otrādi, viņa lēkāja no prieka, jo jutās ļoti laimīga, ka varēs Riekstkodi izglābt, nezaudējot ne savas bilžu grāmatas, ne savu zīda kleitiņu.

Tikai kur atrast šo zobenu, ko prasīja mazais vīriņš. Beidzot Marija nolēma atklāt savas raizes Fricim, kas, lai gan daudz lielījās, bija pakalpīgs zēns. Viņa to pieveda pie glāžu skapja, izstāstīja viņam visu, kas tai bija atgadījies ar Riekstkodi un peļu karali, un beidzot paziņoja, kāda veida pakalpojumu viņa no tā gaida.

Vienīgais, kas šinī stāstā atstāja uz Frici dziļu iespaidu, bija ziņa, ka viņa huzāriem tiešām pietrūcis dūšas cīņas karstākajā brīdī. Viņš vēl noprasīja Marijai, vai apvainojums ir tiešām patiess. Saņēmis apstiprinošu atbildi un zinādams, ka mazā meitene nespēj melot, viņš pievērsās skapim un noturēja saviem huzāriem runu, kura šķiet tos ļoti apkaunoja. Bet tas vēl nebija viss: lai sodītu visu pulku, tā komandieru personā viņš degradēja citu pēc cita visus virsniekus un noteikti aizliedza taurētājiem uz veselu gadu spēlēt maršu „Gvardes huzāri". Tad, pagriezies pret Mariju, tas sacīja:

— Kas attiecas uz Riekstkodi, kas man liekas esam dūšīgs puisis, tad es domāju, to lietu varēs nokārtot: es vakar atlaidu no dienesta vienu vecu kirasieru majoru, protams, piešķirot tam pensiju, viņš bija savus gadus izkalpojis un, man šķiet, tam nav vairs vajadzīgs viņa zobens, kuram bija lielisks asmenis.

Atlika vienīgi atrast majoru. Uzsāka meklēšanu un atrada to dzīvojot no pensijas, ko Fricis bija piešķīris, kādā mazā nomaļā patversmē, skapī uz trešā plaukta, visattālākajā stūrītī. Kā Fricis jau bija iedomājies, nenācās grūti noņemt viņam zobenu, kas bija kļuvis lieks, un tanī pašā brīdī tas tika uzkārts Riekstkodim kaklā.

Bailes mocīja Mariju un neļāva tai nākamajā naktī iemigt. Viņa vēl bija pavisam nomodā, kad izdzirda atskanam zāles pulksteņa divpadsmit sitienus. Tiklīdz bija izskanējis pēdējais sitiens, kad savāds troksnis sāka sāka nākt no skapja puses. Bija dzirdama spēcīga zobenu šķindoņa, it kā divi nāvīgi pretinieki būtu sadūrušies. Pēkšņi viens no abiem cīkstoņiem ievaidējās kvik!

— Peļu karalis! — iesaucās Marija prieka un vienlaikus arī šausmu pārņemta.

Sākumā viss palika klusu; bet drīz pie durvīm atskanēja klusi, pavisam klusi klauvējieni un smalka balstiņa izdvesa šādus vārdus:

— Mana mīļā Zilberhauza jaunkundze, es nesu priecīgu ziņu! Atveriet man, es jūs lūdzu.

Marija pazina jaunā Droselmeijera balsi. Viņa steidzīgi uzģērba savu kleitiņu un atvēra durvis. Tur stāvēja Riekstkodis, turot savā labajā rokā asiņainu zobenu un kreisajā rokā sveci. Ieraudzījis Mariju, viņš tūlīt nometās viņas priekšā uz viena ceļa un sacīja:

— Tā esat jūs, lielkundze, kas man iedvesāt varonīgo garu, kas pašlaik manī izpaudās, un kas manai rokai deva spēku sakaut nekauņu, kurš iedrošinājās jūs apdraudēt. Šis ļaunais peļu karalis tagad guļ tur savās asinīs. Lūdzu nenoraidiet, lielkundze, uzvaras trofejas, ko jums piedāvā kavalieris, kas jums būs padevīgs līdz nāvei!

Šos vārdus runājot, Riekstkodis novilka no kreisās rokas peļu karaļa septiņus kroņus, kurus viņš bija aplicis aproces vietā, un pasniedza tos Marijai, kas tos ar prieku pieņēma.

Tad Riekstkodis, tādas labvēlības iedrošināts, piecēlās un turpināja:

— Ak, mana dārgā Zilberhauza jaunkundze, tagad, kad esmu uzvarējis savu ienaidnieku, kādas brīnišķīgas lietas es varētu jums parādīt, ja jūs būtu tik laipna man dažus soļus nākt līdzi. Ak, dariet to, mīļā jaunkundze, es jūs lūdzu!

Marija ne mirkli nekavējās sekot Riekstkodim, zinādama, cik lielā mērā viņa pelnījusi tā pateicību, un droša, ka viņam nevar būt nekādu ļaunu nodomu.

— Es jums sekošu, — viņa sacīja, — mans dārgais Droselmeijera kungs. Bet tas nedrīkst būt ļoti tālu un ceļojums nedrīkst pārāk ilgi vilkties, jo vēl neesmu pietiekami izgulējusies.

— Tad es izvēlēšos īsāko ceļu, — sacīja Riekstkodis, — lai gan tas būs grūtākais.

To sacījis, viņš devās pa priekšu, un Marija tam sekoja.

Tūlīt viņi abi pienāca pie liela, veca skapja, kurš stāvēja gaitenī pie pašām durvīm un kurā bija novietotas drēbes. Riekstkodis apstājās un Marija sev par lielu pārsteigumu ieraudzīja, ka skapja durvis, kas parasti bija cieti, tagad stāvēja plaši atvērtas, tā ka viņa varēja labi saskatīt tēva izbraucāmo kažoku, kas bija pagatavots no lapsu ādām un karājās pārējo drēbju priekšā.

Riekstkodis sāka veikli rāpties pa vīlēm un, atbalstoties pie uzšuvēm, sasniedza lielo pušķi, kas, piestiprināts pie resnas auklas, karājās uz šā kažoka muguras. Viņš izvilka no tā glītas ciedra koka trepītes un pieslēja tā, ka viens gals atbalstījās pret grīdu, bet augšējais gals pazuda kažoka piedurknē.

— Un tagad, dārgā jaunkundze, — sacīja Riekstkodis, — esiet tik laipna, sniedziet man roku, kāpjiet man līdzi.

Marija paklausīja. Tiklīdz viņa ieskatījās piedurknē, tā ieraudzīja savā priekšā apžilbinošu gaismu un pati pēkšņi atradās jauki smaržojošā pļavā, kas mirdzēja it kā būtu apbērta ar dārgakmeņiem.

— Ak, Dievs, — iesaucās Marija, būdama pavisam apmulsusi, — kur mēs atrodamies, dārgais Droselmeijera kungs?