Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

Viņas miesas gan bija izaugušas, bet nebūt nebija palikušas spēcīgākas. Nemaz nebija saprotams, kā šīs trauslās kājas, šie nespēcīgie gurni, šis pavisam sarukušais ķermenis varēja izturēt briesmīgi lielās galvas svaru. Tā bija tā pati galva, kuru mēs jau aprakstījām, ar izspūrušajiem matiem, zaļajām acīm, muti līdz ausīm, mīksto zodu — tikai viss tas bija palicis par piecpadsmit gadiem vecāks.

Redzot šo neglītuma iemiesojumu, Nataniels jautāja mehāniķim un astrologam, vai viņi esot pilnīgi droši, ka Krakatukas rieksta kodols atdošot princesei skaistumu. Ja viņa paliktu tāda pat kā tagad, tad viņš gan esot gatavs mēģināt uzdevumu veikt, bet tikai tādēļ, lai iegūtu slavu, ka tas varējis izdarīt to, ko tik daudzi nav spējuši, bet to godu princesi apprecēt un iegūt troņa mantošanas tiesības viņš atstāšot tam, kas to vēlētos. Būs lieki teikt, ka mehāniķis un astrologs apmierināja savu krustdēlu, apgalvodami viņam, ka tiklīdz rieksts būs pārkosts un kodols apēsts, tanī pašā mirklī Pirlipata pārvērtīsies par skaistāko princesi pasaulē.

Bet ja nabaga Nataniela sirds, uz princesi Pirlipatu lūkojoties, no šausmām pārvērtās ledū, tad nabaga jauneklim par godu jāliecina, ka uz troņmantnieces jūtīgo sirdi viņa klātbūtne atstāja pavisam pretēju iespaidu un, viņu ieraugot, tā nevilšus izsaucās:

— Ak, kā es vēlētos, lai viņš būtu tas, kas pārkož riekstu!

Uz to princeses galvenā audzinātāja iebilda:

— Mans pienākums ir aizrādīt jūsu augstībai, ka nav pieņemts, ka par šādām lietām tik jauna un skaista princese kā jūs atklāti izsaka savas domas.

Tiešām Nataniels bija kā radīts, lai sagrozītu galvu visām pasules princesēm. Viņam bija īsi zila samta svārki ar uzšuvēm un zelta pogām, ko šim svinīgajam gadījumam bija licis viņam pagatavot tēvocis, tādas pat bikses, brīnišķīgi mazi zābaciņi, tik gludi un labi pieguloši, ka varēja domāt — tie ir uzkrāsoti. Vienīgi šī nelaimīgā koka aste, kas bija pieskrūvēta viņa pakausim, mazliet bojāja kopējo iespaidu. Bet tēvocis Droselmeijers bija to pagarinot izveidojis kā mazu uzmetni un, stingri ņemot, to varēja uzskatīt par mazu tualetes untumu vai jaunu modi, ko, izmantojot apstākļus, Nataniela drēbnieks varbūt mēģina pamazām ieviest galmā.

Redzot skaisto jaunekli ienākam, ari visi klātesošie pie sevis klusībā nodomāja to pašu, ko princese savas neapdomības dēļ bija izteikusi skaļi. Nebija neviena, ieskaitot pašu karali un karalieni, kas dvēseles dziļumos nevēlējās, lai Nataniels izietu no šā pārbaudījuma kā uzvarētājs.

No savas puses jaunais Droselmeijers tuvojās ar tādu pašpaļāvību, ka uzticība, ko pret viņu jau tā izjuta, vēl dubultojās. Nonācis paaugstinājuma priekšā, viņš vispirms apsveica karali un karalieni, bet tad — princesi Pirlipatu un asistentus. Pēc tam, saņēmis no lielā ceremonijmeistara Krakatukas riekstu, viņš to delikāti paņēma starp īkšķi un rādāmo pirkstu un tad, kā to dara burvju mākslinieki ar muskatriekstiem, veikli to iemeta mutē, strauji piespieda koka bizi, un kriks! krāks! rieksta čaumala sašķīda vairākos gabalos.

Tad viņš tūlīt uzmanīgi atbrīvoja rieksta kodolu no tam pielipušām šķiedriņām un nodeva princesei ar galantu un tikpat padevīgu reveransu, pēc tam viņš aizvēra acis un sāka atmuguriski atkāpties. Princese kodolu norija un, ak brīnums! tanī pašā acumirklī riebīgais radījums izgaisa un tā vietā stāvēja jauna meitene — skaista kā eņģelis. Viņas seja likās bija austa no smalkiem zīda pavedieniem, sārtiem kā rozes un baltiem kā lilijas. Viņas debeszilās acis mirdzēja un viņas kuplās matu cirtas, kas līdzinājās plūstošam zeltam, krāšņi krita uz alabastra baltajiem pleciem.

Tūlīt atskanēja fanfaras un cimbalas. Instrumentu skaņām atbildēja tautas gaviļu saucieni.

Karalis, ministri, padomnieki un tiesneši tāpat kā toreiz, kad princese Pirlipata piedzima, sāka lēkāt uz vienas kājas un karalienes seju vajadzēja apslacīt ar odekolonu, jo no saviļņojuma viņa bija zaudējusi samaņu.

Šī lielā burzma ļoti satrauca jauno Natanielu Droselmeijeru, kuram, kā to vēl atceramies, savas misijas pabeigšanai vajadzēja vēl noiet septiņus soļus atmuguriski. Tomēr viņš savaldījās ar tādu noteiktību, ka no viņa varēja sagaidīt to vislabāko, kad tas būs savukārt kļuvis par valdnieku. Viņš pašlaik izstiepa kāju, lai spertu savu pēdējo septīto soli, kad pēkšņi peļu karaliene, izgrauzusies cauri grīdai, nepatīkami pīkstēdama parādījās starp viņa kājām. Tanī brīdī, kad nākamais karaliskais princis nolaida kāju zemē, viņa papēdis ar visu smagumu uzgūlās peles ķermenim, viņš paklupa, un maz trūka, ka tas būtu pakritis.

Ak, nežēlīgais liktenis! Tanī pašā acumirklī skaistais jauneklis pārvērtās tikpat neglītā radījumā, kāda pirms tam bija bijusi princese: viņa kājas kļuva tievas, viņa sarukušais ķermenis tikko varēja noturēt milzīgo galvu, acis palika zaļas, apmiglotas un izvalbītas, beidzot, viņa mute, izplētās līdz ausīm un viņa skaistā, mazā, jaunā bārzdiņa pārvērtās par kaut ko baltu un mīkstu, kas vēlāk izskatījās pēc vatelīna.

Bet tā, kas pie šīs pārvērtības bija vainīga, saņēma savu sodu tanī pašā brīdī. Pelītes kundze asinīs raustījās uz grīdas: viņas nedarbs nepalika nesodīts. Tiešām — jauneklis to bija tik stipri piespiedis pie grīdas ar sava zābaka papēdi, ka šis spiediens izrādījās nāvīgs. Un tā, joprojām vēl raustoties un cīnoties ar nāvi, no visa spēka kliedza: Cietais riekst, Krakatuk, Tevis dēļ es bojā eju. Hi - hi - hi - hi! Bet nākotne man taisnību reiz dos, Caur savu dēlu Riekstkodim es atriebšos! Pī — pī — pī — pi. Ardievu dzīvība, Kas man nu atņemta, Ardievu cepetis, Ardievu pasaule, Bija labi dzīvot še. Ak vai, es mirstu nu. Hī — pī — pī, kvīk!

Pelītes kundzes pēdējā nopūta varbūt nebija labi atskanīga; bet ja vispār var pieļaut grēkot pret dzejas likumiem, tad visi tam piekritīs, ka tas ir attasnojams pie pēdējās nopūtas!

Kad šī pēdējā nopūta bija izdzisusi, tika pasaukts galvenais galma valcētājs, kas Pelītes kundzi paņēma aiz astes un devās to pievienot viņas ģimenes nelaimīgajiem pīšļiem, kas pirms piecpadsmit gadiem un dažiem mēnešiem bija guldīti kopējā kapā.

Pa šo laiku neviens, izņemot mehāniķi un astrologu, nebija pievērsuši uzmanību Natanielam Droselmeijeram. Tagad princese, kas neko nezināja par notikušo nelaimi, lika atsaukt jauno varoni, jo, neskatoties uz savas audzinātājas aizrādījumu, viņa vēlējās pasteigties izteikt tam pateicību. Bet tiklīdz tā ieraudzīja nelaimīgo Natanielu, viņa aizsedza seju ar abām rokām un, aizmirstot pakalpojumu, kādu viņš tai bija izdarījis, sāka kliegt:

— Ārā, ārā, briesmīgais Riekstkodi! Ārā! ārā! ārā!

Tūlīt lielais galma maršals paņēma nabaga Natanielu pie pleciem un izgrūda to uz kāpnēm.

Karalis, sašutis par to, ka viņam uzdrošinājušies piedāvāt par znotu riekstkodi, vērsās pret astrologu un mehāniķi. Astrologu, kam vajadzēja saņemt desmit tūkstošus dālderu lielu pensiju un goda brilles, un mehāniķi, kam bija jādod ar dimantiem izgreznots zobens, Zelta Zirnekļa lielais karaliskais ordenis un jauni, dzelteni garie svārki, viņš visa tā vietā lika izraidīt no savas valsts un deva tiem tikai divdesmit četras stundas zemes robežu šķērsošanai.

Vajadzēja pakausit. Mehāniķis, astrologs un jaunais Droselmeijers, kas bija pārvērties par riekskodi, atstāja galvaspilsētu un pārgāja robežu. Bet kad bija iestājusies nakts, abi zinātnieki atkal apspriedās ar zvaigznēm un no debesu ķermeņu kustībām nolasīja, ka, par spīti izķēmojumam, viņu krustdēls tomēr kļūšot par princi un karali, ja tikai viņš vispār nevēlēšo­ties palikt par vienkāršu mirstīgo, ko viņš pats varēšot izvēlēties. Tas notikšot, kad viņa nejaukums izzudīšot. Un tā nejaukums izzudīšot tad, kad viņš būšot galvenais karavadonis kaujā, kurā tikšot nonāvēts princis, ko Pelītes kundze pēc savu pirmo septiņu dēlu nāves laidusi pasaulē ar septiņām galvām un kas tagad esot peļu karalis. Tā, neskatoties uz savu vājumu, Riekstkodis beidzot panākšot, ka viņā iemīlēšoties skaista dāma.