Aleksandrs Dimā (tēvs) - Riekstkodis

Vispirms viņi apceļoja Eiropu, tas Ameriku, vēlāk Āfriku un pēc tam Āziju; viņi bija atklājuši piekto zemes daļu, kuru zinātnieki vēlāk sauca par Jaunholandi tāpēc, ka to bija atklājuši divi vācieši.

Savā apkārtklīšanas laikā viņi gan redzēja daudz dažāda veida un lieluma riekstus, bet ne reizes nesastapa Krakatukas riekstus. Viņi bija pavadījuši vairākus gadus maldīgās cerībās pie dateļu karaļa galma un pie mandeļu prinča, veltīgi tie bija lūguši padomu zaļo pērtiķu slavenās akadēmijās un vāverišu dabas pētnieku ievērojamās sabiedrībās. Beidzot, galīgi novārguši, viņi nonāca lielā meža malā Himalaju kalnu pakājē ar galīgi sašļukušu dūšu, sev vienmēr atgādinot, ka palikušas vēl tikai simts divdesmit divas dienas laika, lai atrastu to, ko viņi bez panākumiem meklējuši jau četrpadsmit gadus un piecus mēnešus.

Ja es jums, mīļie bērni, gribētu pastāstīt par visiem tiem brīnišķīgajiem piedzīvojumiem, kādus nācās pieredzēt abiem ceļotājiem viņu ilgajā ceļošanas laikā, tad man vajadzētu vismaz vienu mēnesi ik vakarus jūs sapulcināt kopā, un tas jums beidzot apniktu.

Tāpēc es pateikšu jums tikai, ka Kristjans Eliass Droselmeijers, kas jo sevišķi centās atrast nelaimīgo riekstu, jo no tā bija atkarīga viņa dzīvība, un kas tāpēc uzņēmās lielākas grūtības un devās bīstamākās briesmās nekā viņā biedrs, bija no saules dūriena pie ekvatora zaudējis visus savus matus. Un viens kārību virsaitis ar bultu tam bija izšāvis labo aci.

Bez tam viņa dzeltenie garie svārki, kuri jau tad nebija vairs jauni, kad tas atstāja Vāciju, tagad vārda pilnā nozīmē bija pārvērtušies skrandās.

Viņa stāvoklis bija pavisam neapskaužams un tomēr, par spīti visiem zaudējumiem, ko tam bija nesušas daudzās nelaimes, viņš ar aizvien lielākām šausmām redzēja tuvojamies brīdi, kad tam vajadzēs stāties karaļa priekšā. Tik ļoti nu reiz cilvēks mīl dzīvi!

Tomēr mehāniķis bija goda vīrs; viņš turēja svētu solījumu, ko reiz tik svinīgi bija devis. Tādēļ, lai tas maksātu ko maksādams, viņš beidzot nolēma nākamajā dienā doties uz Vāciju. Un tiešām, nevarēja vairs ilgāk kavēties, četrpadsmit gadi un pieci mēneši bija pagājuši un abiem ceļotājiem bija palikušas, kā jau minēts, tikai simts divdesmit divas dienas, lai nokļūtu princeses Pirlipatas tēva galvaspilsētā.

Kristjans Eliass Droselmeijers paziņoja savam draugam astrologam par savu augstsirdīgo lēmumu, un viņi abi nolēma nākamās dienas rītā doties ceļā.

Un tiešām agri no rīta abi ceļotāji devās uz Bagdādi; no Bagdādes viņi nokļuva Aleksandrijā; Aleksandrijā tie iekāpa kuģī, lai brauktu uz Venēciju; no Venēcijas viņi devās uz Tiroli; un pēc Tiroles tie nokļuva Pirlipatas tēva karalistē, klusībā sirds dziļumos cerēdami, ka varbūt karalis jau būs miris vai vismaz zaudējis prātu.

Bet, ak, bēdas, nekas tamlīdzīgs nebija noticis: nonācis galvaspilsētā, nelaimīgais mehāniķis pārliecinājās, ka augstais valdnieks ne tikai nekā nebija zaudējis nekā no savām garīgām spējām, bet pat jutās labāk kā jelkad. Ja princese Pirlipata nebūs pati atbrīvojusies no sava nejauku­ma — kas taču nebija iespējams, vai ja karaļa sirds nebūs kļuvusi mīkstā­ka — kas bija maz ticams, tad mehāniķim nebija nekādas izredzes izbēgt no drausmīgā likteņa, kas to gaidīja.

Viņš tomēr nekavējās ierasties pie pils vārtiem: to stiprināja doma, ka viņš rīkojas kā varonis, un lūdza to pateikt karalim.

Karalis, kas bija pieejams visiem un pieņēma visus, kam bija kāda darīšana pie viņa, pavēlēja savam lielajam pieteicējam ievest abus svešiniekus.

Lielais pieteicējs vērsa karaļa uzmanību uz to, ka abi svešinieki izskatoties ļoti šaubīgi un esot pavisam slikti apģērbti. Bet karalis viņam atbildēja, ka nevajagot spriest par cilvēka sirdi pēc viņa sejas un ka cilvēku kapuce vēl nepadara par mūku.

Lielais durvju sargs, atzīstot šo sakāmvārdu patiesību, godbijīgi paklanījās un devās pēc mehāniķa un astrologa.

Karaiis vēl arvien bija tas pats kā agrāk, un viņi to tūlīt pazina. Bet viņi bija tā pārvērtušies, jo sevišķi nabaga Kristjans Eliass Droselmeijers, ka tiem vajadzēja pateikt savus vārdus.

Redzot labprātīgi atgriežamies abus ceļotājus, karali pārņēma prieka sajūta: viņš bija pārliecināts, ka tie neatgrieztos, ja nebūtu atraduši

Krakatukas riekstu. Bet tūliņ šie maldi tika izgaisināti: mehāniķis, mezdamies pie karaļa kājām, atzinās, ka viņš un astrologs, neskatoties uz visrūpīgāko un čaklāko meklēšanu, esot atgriezušies ar tukšām rokām.

Karalis, lai gan, kā jau teicām, mazliet ātras dabas cilvēks, tomēr patiesībā bija ļoti labsirdīgs. Viņu aizkustināja akurātība, ar kādu Kristjans Eliass Droselmeijers turēja doto vārdu, un tas atviegloja nāves sodu, kas draudēja mehāniķim, ar mūža ieslodzījumu cietumā.

Un attiecībā uz astrologu, karalis apmierinājās ar tā izraidīšanu aiz valsts robežām. Bet tā kā līdz dotā termiņa beigām vēl bija palikušas trīs dienas, tad meistars Droselmeijerj:, kura sirds kvēloja dziļā dzimtenes mīlestībā, lūdza karali atļaut viņam izmantot šīs trīs dienas, lai vēl reizi redzētu Nirnbergu.

Šāds lūgums karalim likās tik pamatots, ka viņš tam piekrita bez iebildumiem.

Meistars Droselmeijers, kura rīcībā bija palikušas tikai trīs dienas, nolēma nekavēties un, laimīgi dabūjis vietu pasta ratos, tūlīt devās ceļā.

Tā kā astrologs tika izraidīts un viņam bija vienalga, uz kurieni doties, uz Nirnbergu vai kādu citu vietu, tad viņš brauca kopā ar mehāniķi.

Nākamajā dienā ap pulkstens desmitiem no rīta viņi nokļuva Nirnbergā. Meistaram Droselmeijeram nebija citu radu, kā tikai brālis Kristaps Cakarijs Droselmeijers, kas bija viens no rotaļlietu lielākajiem tirgotājiem Nirnbergā. Pie viņa apmetās abi ceļotāji.

Kristaps Cakarijs Droselmeijers ļoti priecājās, redzēdams nabaga Kristjanu, kuru viņš jau uzskatīja par mirušu. Sākumā plikā paura un ar plāksteri aizsegtās acs dēļ viņš to lāga negribēja pazīt, bet mehāniķis parādīja tam savus dzeltenos savārkus, kas, lai gan galīgi saplīsuši, tomēr vietām bija vēl saglabājuši savu pirmītējo krāsu. Balstoties uz šo pirmo pierādījumu, mehāniķis atgādināja viņiem tik daudz slepenu lietu, kuras neviens cits nevarēja zināt, kā tikai Cakarijs un viņš, ka rotaļlietu tirgotājs bija spiests atzīt patiesību.

Viņš jautāja, kas aizturējis mehāniķi tik ilgi tālumā no savas dzimtās pilsētas un kādās zemēs tas pametis savus matus, savu aci un savu svārku iztrūkstošos gabalus.

Kristjanam Eliasam Droselmeijeram nebija iemesla slēpt no brāļa piedzīvojumus. Vispirms viņš to iepazīstināja ar savu bēdu biedru. Pēc šīs vispārpieņemtās formalitātes viņš izstāstīja par visām savām nelaimēm no A līdz Z. Savu stāstu tas beidza ar aizrādījumu, ka tikai nedaudz stundas viņš varot pavadīt kopā ar brāli, jo neatrastā Krakatukas rieksta dēļ viņam jau rīt jāejot mūža cietumā.

Klausoties brāļa ziņojumā, Kristaps Cakarijs vairākas reizes sita knipjus, griezās uz vienas kājas un klakšķināja ar mēli. Citos apstākļos mehāniķis droši vien būtu jautājis, ko šāda izturēšanās nozīmē, bet viņš bija tā aizņemts ar sevi, ka to nemaz neredzēja.

Tikai tad, kad brālis divas reizes izsaucās: „Ei, ei!" un trīs reizes: „Ai, ai, ai!", viņš tam jautāja, ko šie izsaucieni nozīmējot.

— Tas nozīmē, — sacīja Cakarijs, — ka tas būs bijis pats nelabais… Bet nē… Un tomēr…