Aleksandrs Dimā (tēvs) - Riekstkodis

Vairāk izteikt karaliene nepaguva: spēki to atstāja, viņa atslīga atpakaļ un noģība.

Būdams briesmīgi saniknots, karalis piecēlās un iesaucās pērkon- dimdoša balsī:

— Virsintendantes kundze, ko tas nozīmē?!

Un virsintendante izstāstīja visu, ko viņa zināja: ka uz karalienes kliedzieniem ieskrējusi virtuvē un ieraudzījusi Viņas Karalisko Majestāti Pelītes kundzes neskaitāmo pavalstnieku ielenktu un ka tad viņa savukārt pasaukusi virtuves meistaru, kuram ar katlu maisītāju palīdzību izdevies aiztriekt laupītājus zem pavarda.

Redzēdams, ka še runa ir par Viņa Majestātes apvainošanu, karalis visā cienībā svinīgi pavēlēja, lai, ņemot vērā nedzirdēto noziegumu, nekavējoties tiktu sasaukta valsts slepenā padome un lieta tiktu nodota viņa labākajiem padomnieku sprieduma pieņemšanai.

Padome sanāca uz sēdi un ar balsu vairākumu nolēma: tā kā Pelītes kundze tiek apvainota, ka ēdusi no speķa, kas bijis nodomāts karaļa cīsiņu un asindesu pagatavošanai, tad pret viņu tiek celta apsūdzība un, ja tā tiešām izrādītos vainīga, viņa tiks uz visiem laikiem izraidīta no valsts līdz ar visu savu tautu, bet visi īpašumi, kādi tai pieder, tas ir, pilis, novadi un karaliskās rezidences tiks konfiscētas.

Bet kad karalis iebilda savai slepenajai padomei un gudrajiem padomniekiem, ka tik ilgi kamēr turpināsies izmeklēšana, Pelītes kundze līdz ar savu dzimtu varēs joprojām mieloties pie karaļa speķa, tāpēc arī nākotnē nebūtu izslēgta majestātes apvainošana, kādu tam šodien nācies piedzīvot sešu kronētu galvu klātbūtnē, nemaz neieskaitot karaliskos prinčus, hercogus un kavalierus, un tāpēc viņš attiecībā uz Pelītes kundzi un viņas dzimtu prasot sev neaprobežotu varu.

Padome stājās pie balsošanas, protams tikai formāli, un karalim tika piešķirta šī neaprobežotā vara.

Tagad viņš pavēlēja aizjūgt vienu no saviem ātrākajām karietēm, kurai pa priekšu vēl bij jāauļo kurjeram, lai nekas neaizkavētu tās gaitu, un sūtīja šo karieti uz Nirnbergu pie kāda ļoti izveicīga mehāniķa, kurš saucās Kristjans Eliass Droselmeijers, un uzaicināja šo mehāniķi kādas svarīgas darīšanas dēļ tūdaļ doties uz viņa pili.

Kristjans Eliass Droselmeijers paklausīja bez vārda runas, jo, tā kā šis cilvēks savā arodā bija īsts mākslinieks, viņš nevienu mirkli nešaubījās, ka tik slavens karalis pēc viņa sūta tikai tādēļ, lai uzdotu tam pagatavot kaut ko sevišķu. Iekāpis karietē, viņš brauca naktīm un dienām, kamēr nonāca pie karaļa. Viņš bija tik ļoti steidzies, ka nebija pat paguvis uzģērbt fraku un bija ieradies tajos pašos dzeltenajos svārkos, kādus parasti valkāja. Bet tai vietā, lai dusmotos par etiķetes neievērošanu, karalis viņam vēl bija pateicīgs, jo, ja arī slavenais mehāniķis bija pieļāvus kādu kļūdu, viņš to bija izdarījis bez kavēšanās, paklausīdams Viņa Majestātes pavēlei.

Karalis iesauca Kristjanu Eliasu Droselmeijeru savā kabinetā un izstāstīja tam savu plānu, kā viņš esot nolēmis dot visai pasaulei grandiozu paraugu, iznīcinot savā valstī visu peļu rasi, un kā viņš esot metis acis uz to un izvēlējies viņu par sava sprieduma izpildītāju. Pagaidām viņam esot tikai vienas bažas: kā slavenais mehāniķis, lai cik veikls arī viņš arī nebūtu, veidojot šo projektu, ko tad nu karalis dusmās bija iedomājis, neatdurtos uz nepārvaramām grūtībām.

Bet Kristjans Eliass Droselmeijers pārliecināja karali un apsolīja viņam, ka astoņu dienu laikā visā karaļvalstī vairs nebūs nevienas peles.

Un, lūk, tanī pašā dienā viņš sāka taisīt asprātīgas, mazas, garenas kastītes, kur iekšā uz stieples piestiprināja speķa gabaliņu. Tiklīdz kāds zaglis pavilka aiz speķa, durvis aiz viņa tūdaļ aizcirtās un tās atradās gūstā. Nedēļa vēl nebija pagājusi, kad bija pagatavots kāds simts šādu kastīšu. Tās tika novietotas nevien tikai zem pavarda, bet arī visos pils pagrabos un bēniņos.

Pelītes kundze bija pārāk gudra un atjautīga, lai pirmā acu uzmetienā uzminētu meistara Droselmeijera viltību. Viņa sapulcēja savus septiņus dēlus, viņu brālēnus un māsīcas, lai brīdinātu tos no slazdiem, kas viņiem tika izlikti. Bet kad šie bija to uzklausījuši ar šķietamu uzmanību, tāpēc ka vajadzēja respektēt viņas augsto stāvokli un parādīt viņas vecumam pienācīgo godcienību, tie izklīda, pasmaidīdami par viņas bailēm un, neatvairāmi pievilkti no ceptā speķa smaržas, kas bija stiprāka par katru brīdinājumu, viņi nosprieda izmantot lielisko atradumu, kas tiem nāca nezin no kurienes.

Divdesmit četru stundu laikā visi septiņi Pelītes kundzes dēli, astoņ­padsmit brāļa bērni, piecpadsmit mazmeitas, divi simti trīsdesmit un pieci dažādas pakāpes radagabali līdz ar vairākiem tūkstošiem viņas pavalstnieku bija noķerti peļu slazdos un notiesāti. -

Tad Pelītes kundze, savākusi vienkopus sava galma uh savas tautas nožēlojamās atliekas, nolēma atstāt šīs vietas, kas bija slacinātas ar viņas pavalstnieku asinīm. Baumas par šo Pelītes kundzes lēmumu nonāca līdz pašam karalim. Viņa Majestāte sev novēlēja laimes, galma dzejnieki aprakstīja šo uzvaru skaistos sonetos, bet galminieki salīdzināja karali ar Sezotrisu, Aleksandru un Cēzaru.

Vienīgi karaliene bija skumja un nomākta: viņa pārāk labi pazina Pelītes kundzi un nešaubījās, ka tā savu dēlu un tuvinieku nāvi neatstās neatriebtu. Un patiesi — tieši tai brīdī, kad karaliene, lai karaļa acīs izlabotu pieļauto kļūdu, pati savām rokām pagatavoja aknu biezeni, ko tas ļoti mīlēja, pēkšņi viņai priekšā nostājās Pelītes kundze un teica: Ir nokāvis tavs vīrs, šis zvērs bez sirdsapziņas, Manus radus, manus bērnus, manas mazmeitiņas. Bet drebi, karaliene, drebi tu! To bērnu, ko zem savas sirds tu pašreiz glabā, Ko mīlēsi kā bērnu mīlē māte labā, To jau no mazotnes es nīst i n nīdīšu. Jums netrūks lielgabalu, gudru politiķu, Jums netrūks kareivju, ne smalku mehāniķu, Jums netrūks ieroču, jums netrūks ministru, Tik peļu karalienei nav nekā tāda, Bet par to atkal Dievs tai asus zobus gādā, Lai tavu mantinieku tā reiz nokostu.

To teikusi, viņa pazuda. Un no tā laika neviens to vairs nav redzējis, bet. karaliene, kura jau vairākas dienas patiesi jutās mātēs stāvoklī, tā nobijās par šo pareģojumu, ka iegāza ugunī visu aknu biezeni.

Un tā, lūk, Pelītes kundze jau otru reizi samaitāja karalim viņa iemīļoto ēdienu, par ko tas ļoti noskaitās un vēl vairāk lika izbazūnēt par valstī izdarīto apvērsumu.

Pats par sevi saprotams, ka Kristjans Eliass Droselmeijers tika bagātīgi apdāvināts un ar lielu godu atgriezās Nirnbergā.

Kā par spīti visiem aizsardzības līdzekļiem Pelītes kundze izpildīja savus draudus princeses Pirlipatas tuvuma.

Tagad, mīļie bērni, jūs zināt tikpat labi kā es, kāpēc karaliene lika tik cieši apsargāt brīnišķīgo mazo Pirlipatu — viņa baidījās no Pelītes kundzes atriebības, jo pēc visa tā, ko Pelītes kundze bija teikusi, tika apdraudēta, ja nu ne tieši mazās, laimīgās karaļvalsts troņmantnieces dzīvība, tad vismaz viņas skaistums, kas sievietei ir vēl sliktāk.

Maigās mātes bažas visvairāk palielināja tas, ka meistara Droselmeijera mašīnas ne nieka nespēja pret Pelītes kundzes gudrību. Ir taisnība, ka galma astronoms, kurš līdz ar to skaitījās par lielu pareģi un astrologu, baidīdamies, ka viņa postenis varētu tikt likvidēts kā nevajadzīgs, ja visā šai lietā viņš neteiks ne vārda, apgalvoja, ka pēc viņam vienam zināmas metodes izlasījis zvaigznēs, ka vienīgi slavenā kaķu Muru cilts spējot atturēt Pelītes kundzi no šūpuļa.