Aleksandrs Dimā (tēvs) - Riekstkodis

— Mana dārgā, laulātā draudzene, tu taču nebūsi aizmirsusi, cik ļoti es cienu asinsdesu? Vai nav tiesa, — tu to neesi aizmirsusi?

Karaliene no pirmā vārda saprata, ko viņš tai grib teikt. Un patiesi, Viņas Majestāte mierīgi uzklausījās šos aplinkus vārdos izteikto aizrādī­jumu, ka viņai vajadzētu, kā viņa to jau daudzkārt darījusi, ķerties pie ļoti derīgās nodarbošanās un ar savām rokām sagatavot pēc iespējas lielākus cīsiņu, speķadesu un asinsdesu krājumus.

Karaliene pasmaidīja par sava vīra priekšlikumu, jo, ar visu godcienību izpildīdama savus tiešos karalienes pienākumus, viņa bija tik pat jūtīga pret tiem komplimentiem, kurus veltīja viņas mākai cienīgi nest kroni un scepteri, kā arī pret tiem, kuros slavēja viņas veiksmi pudiņu un cepumu pagatavošanā.

Tāpēc viņa graciozi paklanījās savam laulātajam draugam un atbildēja, ka viņa esot tā padevīgā kalpone tiklab asinsdesas pagatavošanā, kā arī citos jautājumos.

Tūdaļ lielajam mantzinim vajadzēja izsniegt karaliskajām virtuvēm milzīgo, emaljēto katlu un lielos sudraba grāpjus, kuros pagatavoja asinsdesas un cīsiņus. No magoņkoka malkas tika sakurta varena uguns. Karaliene nolika savu virtuves galdu, pārklātu ar baltu damasta galdautu, un drīz vien no katla pacēlās kairinoša smarža.

Šī smarža drīz vien izplatījās pils gaiteņos, ātri iespiedās visās istabās un beidzot nokļuva līdz pat troņa zālei, kur karalis pašreiz apspriedās. Karalis bija liels gardēdis un šī smarža viņam atgādināja patīkamu baudu.

Bet tā kā viņš bija pazīstams kā savaldīgs valdnieks, kurš prata valdīt arī pār sevi, viņš kādu laiku turējās pretī kārdinājumam, kas to vilka uz virtuvi. Beidzot, lai cik liela bija viņa pašsavaldīšanās, viņām tomēr nācās padoties nepārspējamam vilinājumam, ko viņš izjuta.

— Kungi, — tas pieceldamies iesaucās, — ar jūsu atļauju es tūdaļ atgriezīšos. Uzgaidiet mani!

Un cauri visām istabām un gaiteņiem, viņš skrēja- uz virtuvi, tur tas apskāva karalieni, apmaisīja ar savu zelta scepteri lielā grāpja saturu, nogaršoja to ar mēles galiņu un, daudzmaz apmierinājies, atgriezās atkal troņa zālē, kur, kaut gan mazliet izklaidīgi, turpināja apskatīt pārtraukto jautājumu.

Viņš bija aizgājis no virtuves tieši vissvarīgākajā brīdī, kad gabalos sagrieztais cūkas speķis tika cepts uz sudraba restēm. Karaliene, karaļa uzslavas mudināta, pati ķērās pie šā svarīgā darba, un pirmie tauku pilieni jau krita uz oglēm, kad pēkšņi atskanēja kāda sīka, dreboša balstiņa un viņai teica:

— Ak, māsa, gabaliņu speķa lūdzos tev Es, jo es arī nesu karalienes vārdu; Un tā kā tikai reti baudam kaut ko gardu, Tad no šī cepeša es daļu prasu sev.

Karaliene tūdaļ pazina šo sīko balstiņu — tā bija Pelītes kundze.

Pelītes kundze jau ilgus gadus dzīvoja pilī. Viņa apgalvoja, ka esot sakaros ar pašu karalisko ģimeni un sevi uzskatīja par peļu valsts karalieni. Tāpēc arī zem virtuves pavarda viņa turēja ievērojamu galmu.

Karaliene bija labsirdīga un jūtīga sieviete, kaut gan viņa atteicās atzīt Pelītes kundzi par savu māsu un karalieni, viņa tomēr juta pret to zināmu labpatiku un sirsnību, par ko tai bieži nācās dzirdēt pārmetumus no sava vīra, kas, būdams aristokrātiskākās dabas, centās izskaust viņā šo vājību. Tāpēc arī kļūst saprotams, ka pašreizējā svinīgajā brīdī viņa nepavisam negribēja noraidīt savu jauno draudzeni un tai teica:

— Nāciet vien, Pelītes kundze, nāciet droši, es jums atļauju un nogaršojiet no mana speķa rauša, cik tik vien jums gribas!

Tūdaļ Pelītes kundze kļuva līksma un kustīga un, uzlēkusi uz pavarda, ar savu mazo ķepiņu saķēra speķa gabaliņus, kurus tai karaliene citu pēc cita pasniedza.

Bet, lūk, pievilināti no karalienes līksmajiem pīkstieniem un visvairāk no ceptā speķa taukās smaržas, lēkādami un dancodami, visapkārt saskrēja Pelītes kundze septiņi dēli, tad viņas radi un paziņas, visi diezgan šaubīga izskata tēviņi ar nepiepildāmām mutēm. Un tie visi metās virsū ar tādu sparu speķim, ka, lai arī cik viesmīlīga bija karaliene, viņa tomēr bija spiesta aizrādīt, ka ja tie turpinās vēl tādā pašā tempā, viņai vairs neatliks speķa asinsdesai.

Bet lai cik dibināti bija šie aizrādījumi, Pelītes kundzes septiņi dēli tos nedomāja ņemt vērā un, rādīdami vēl sliktu paraugu saviem radiem un draugiem, viņi, par spīti savas mātes un karalienes pamācībām, ņēmās ap savas krustmātes speķi tā, ka drīz no no speķa nekas vairs nebūtu palicis pāri.

Nu karaliene, kas vairs nespēja atkauties no uzbāzīgajiem ciemiņiem, sāka kliegt. Uz viņas kliedzieniem atskrēja virsintendante, kura pasauca virtuves meistaru, virtuves maistars pasauca katlu pārzini, kas bija apbruņojies ar sukām un slotām, ar kuru palīdzību tiem izdevās iedzīt atpakaļ zem pavarda peļu tautu. Bet kaut gan uzvara bija pilnīga, tā tomēr nāca par vēlu, jo no visa speķa, cik bija vajadzīgs asinsdesu, cīsiņu un speķdesu pagatavošanai, bija atlikusi tikai ceturtā daļa. Šis atlikums pēc steigā sameklētā karaliskā matemātiķa aprēķiniem, tika uz zinātnis­kiem pamatiem sadalīts starp lielo asinsdesu katlu un abiem lielajiem speķdesu un cīsiņu grāpjiem.

Pusstundu pēc šā notikuma nodārdēja lielgabala šāviens, trompetes un ragi sāka pūst un redzēja ierodamies visus zemes varenos, visus karaliskos prinčus, visus hercogus un visus kavalierus, ģērbušos viņu skaistākajos tērpos. Vieni brauca kristāla karietēs, citi jāja savos lepnajos parādes zirgos.

Karalis tos sagaidīja, stāvēdams uz pils perona, un saņēma viņus ar laipnu sirsnību un galantu dižciltību. Tad aizvedis tos ēdamzālē, viņā kā zemes suverēnais valdnieks, ar kroni galvā un scepteri rokā, apsēdās galda augstākajā galā, uzaicinādams pārējos monarhus ieņemt savas vietas, kāda nu kuram pienācās starp visiem šiem kronētajiem valdniekiem, karalis­kajiem prinčiem, hercogiem un kavalieriem.

Galds bija bagātīgi klāts un, kamēr padeva zupas, viss vēl gāja labi. Bet pie speķdesām varēja redzēt, ka valdnieks kļūst nemierīgs. Pie cīsiņiem viņš nobālēja un, beidzot, pie asinsdesām viņš pacēla acis pret debesīm un no viņa krūtīm izlauzās smagas nopūtas.

Likās, ka briesmīgas sāpes plosītu viņa dvēseli. Viņš atslīga pret sava krēsla atzveltni, aizklāja seju ar abām rokām un elsodams sāka tik ļoti raudāt, ka visi piecēlās no savām vietām un nobijušies to apstāja.

Un patiesi, ši šķiet bija viena no smagākajām lēkmēm: velti galma ķirurgs lūkoja sataustīt monarha pulsu, likās, ka nu karali nospiestu bezgala smaga un drausmīga bēdu nasta. Beidzot, kad bija izmantoti visstiprākie līdzekļi, lai karali vestu pie prāta, kā, piemēram, sagrauzdētas spalvas, angļu sāls, šrepes, likās, ka karalis sāk atjēgties. Viņš pavēra nespodrās acis un tik tikko sadzirdamā, vārgā balsī nomurmināja:

— Nav pietiekami daudz tauku!

Pie šiem vārdiem savukārt nobālēja karaliene. Viņa nokrita uz ceļiem un, aizraudamās elsās, iesaucās:

— Ak, mans nabaga nelaimīgais karaliskais draugs! Cik daudz sirdsēstu es jums esmu sagādājusi, neuzklausīdama tos aizrādījumus, ko jūs man tik bieži esat devis. Bet nu jūs redzat vainīgo pie jūsu kājām un varat to sodīt, cik bargi vien gribat.

— Ko tas nozīmē? — jautāja karalis. — Nu, kas ir noticis, par ko man nekā nav teikuši?

— Ak vai, ak vai! — elsoja karaliene, ar kuru viņas vīrs vēl nekad nebija tik stingri runājis, — ak vai, tā ir Pelītes kundze, kas ar saviem septiņiem dēliem, savu brāļu un māsu bērniem un viņu draugiem kopā aprija visu speķi!