Aleksandrs Dimā (tēvs) - Riekstkodis

Kopš tā laika divām kopējām vienmēr vajadzēja rūpēties, lai viņu kabatās vienmēr būtu rieksti un, tiklīdz princese savilka sejiņu, viņas tai iedeva vienu vai vairākus riekstus.

— Ak, lielais dabas instinkts! Visu radījumu mūžīgais un neizdibinā­mais draugs! — iesaucās Kristjans Eliass Droselmeijers, — tu rādi man durvis, kas ved uz tavu noslēpumu atrisinājumu, es pie tām klauvēšu un tās atvērsies!

Pēc šiem vārdiem, kuri karali ļoti pārsteidza, mehāniķis pagriezās un lūdza Viņa Majestāti žēlīgi atļaut, lai to aizved pie galma astrologa. Karalis bija ar mieru, bet tikai ar noteikumu, ka mehāniķim jāiet stingras apsardzes pavadībā. Meistaram Droselmeijeram, bez šaubām, būtu labāk paticis doties šinī ceļā vienam pašam.

Bet šādos apstākļos viņam nebija nekādas brīvas izvēles, tam vajadzēja paciest to, ko viņš nevarēja novērst, un soļot pa galvaspilsētas ielām kā noziedzniekam — stingrā apsardzībā.

Atnācis pie astrologa, meistars Droselmeijers metās viņa apkampienos, un abiem straumēm plūda asaras, jo viņi pazinās jau no senseniem laikiem un viens otru ļoti mīlēja.

Tad viņi devās blakusistabā un kopīgi pāršķirstīja neskaitāmu daudzumu grāmatu, kuiās bija runa par instinktu, simpātijām, antipātijām un daudzām citām tik pat noslēpumainām lietām.

Beidzot, kad pienāca nakts, astrologs uzkāpa savā tornī un ar meistara Droselmeijera palīdzību, kas arī šādās lietās bija ļoti veikls, par spīti traucējumiem, kurus radīja daudzas līnijas, kas nepārtraukti krustojās, atklāja, ka, lai salauztu burvību, kas Pirlipatu padarīja nejauku un lai princese taptu atkal tikpat skaista kā agrāk, viņai ir jādara sekojošais: jāapēd Krakatukas rieksta kodols, kura čaumala ir tik cieta, ka pat smagā lielgabala ritenis to nespētu pārspiest. Bez tam ir nepieciešams, lai šo

čaumalu princeses klātbūtnē pārkostu ar zobiem jauns cilvēks, kas vēl nav dzinis bārdu un kas vēl neko citu nav nēsājis, kā vien garos zābakus. Beidzot viņam ar aizvērtām acīm jānodod kodols princesei un, tāpat vēl ar aizvērtām acīm tam jāatkāpjas nepaklūpot septiņus soļus atmuguriski. Tāda bija zvaigžņu atbilde.

Droselmeijers un astronoms bija bez pārtraukuma strādājuši trīs dienas un trīs naktis, lai noskaidrotu visu šo noslēpumaino lietu.

Bija tieši sestdienas vakars, kad darbs bija galā, un karalis, beidzis savu maltīti, pašlaik grasījās ķerties pie saldēdiena, kad mehāniķis, kuram nākamajā rītā vajadzēja nocirst galvu, ienāca karaļa ēdamistabā, starodams priekā un pilns līksmības, paziņoja, ka viņš beidzot atradis līdzekli, kā atdot princesei Pirlipatai zaudēto skaistumu. Dzirdēdams šo jauno ziņu, karalis viņu apkampa ar vislielāko sirsnību un jautāja, kāds šis līdzeklis esot.

Mehāniķis pateica karalim, pie kāda slēdziena viņš, apspriežoties ar astrologu, esot nonācis.

— Es labi zināju, meistar Droselmeijer, — iesaucās karalis, — viss ko jūs esat šinī lietā darījis, ir veikts tikai pateicoties jūsu labajai gribai. Tātad viss kārtībā! Tūlīt pēc maltītes jāķeras pie darba. Parūpējaties, dārgais mehāniķi, lai pēc desmit minūtēm jaunais cilvēks ar neskūtu bārdu, garos zābakos un ar Krakatuka riekstu rokā būtu klāt. Tikai noteikti uzmaniet, lai viņš pagaidām nedzertu vīnu, jo citādi, rāpjoties kā vēzis septiņus soļus atpakaļ, viņš varētu klupt. Bet pasakiet viņam' ka pēc pabeigtā darba es nododu savu vīna pagrabu viņa rīcībā un tad viņš varēs piedzerties pēc patikšanas.

Bet karalim par lielu pārsteigumu meistars Droselmeijers likās apjucis, dzirdot šādu runu. Un tā kā viņš neteica ne vārda, tad karalis vēlējās zināt, kāpēc viņš klusē un paliek nekustīgs uz vietas, kad viņam taču vajadzētu steigties izpildīt valdnieka pavēli. Bet mehāniķis metās ceļos:

— Valdniek, — sacīja viņš, — mēs esam gan atraduši līdzekli, kā izdziedēt princesi un šis līdzeklis ir Krakatuka rieksta kodols, kuru princesei jāapēd pēc tam, kad to būs izlobijis jauns cilvēks, kas nekad nav skuvis bārdu un no pašas dzimšanas vienmēr nēsājis zābakus, bet mums nav ne jaunā cilvēka, ne rieksta, mēs nezinām arī, kur tie atrodas, un jādomā, būs ļoti grūti atrast i riekstu, i riekstkodi.

Pēc šiem vārdiem karalis, vicinādams scepteri virs mehāniķa galvas, satracināts kliedza:

— Tad vācies prom, lai mirtu!

■

Bet karaliene, kas stāvēja viņam blakus, nometās uz ceļiem līdzās Droselmeijeram un aizrādīja savam augstajam laulātajam draugam, ka,

nocērtot mehāniķim galvai, būtu zaudēts pēdējais cerību stariņš, kas vēl paliktu, ja Jautu viņam dzīvot.

Visas varbūtības runājot par labu tam, ka tas, kas atradis horoskopu, atradīs arī riekstu un riekstkodi, un ka vēl jo vairāk vajagot ticēt šim jaunajam astrologa pareģojumam, jo līdz šim neviens viņa pareģojumiem neesot piepildījies.

Kā arī jāļaujot kaut vienreiz viņa pareģojumiem piepildīties, jo karalis, kas taču nevarot maldīties, esot viņu iecēlis par savu lielo auguru; ka, beidzot, princese Pirlipata, kura vēl tikai nepilnus trīs mēnešus veca, nebūt vēl neesot precību gados un, jādomā, arī vēl nebūšot tāda pirms piecpadsmit gadiem, un ka tāpēc meistara Droselmeijera un viņa drauga astrologa rīcībā būšot veseli četrpadsmit gadi un deviņi mēneši laika Krakatukas rieksta un jauna cilvēka, kam šis rieksts jāpārkož, meklēšanai.

Tāpēc varētu piešķirt Kristjanam Eliasam Droselmeijeram termiņa pagarinājumu, kuram beidzoties, viņš atkal nodotu sevi karaļa rokās, vai nu kopā ar šiem abiem līdzekļiem, kas var princesi izdziedēt, vai arī bez tiem: pirmajā gadījumā to varētu augstsirdīgi apbalvot, bet otrajā — viņam bez žēlastības nocirst galvu.

Karalis, kurš bija ļoti taisnīgs cilvēks un kuram todien bija lieliski garšojuši viņa divi mīļākie ēdieni: asinsdesas un aknu biezenis, labvēlīgi uzklausīja savas jūtīgās un augstsirdīgās laulātās draudzenes lūgumu. Viņš nolēma, ka mehāniķim un astrologam nekavējoties jāuzsāk rieksta un riekstkoža meklēšana. Tai viņš atvēl četrpadsmit gadus un deviņus mēnešus laika, bet ar noteikumu, ka pēc šā termiņa abiem jāierodas pie viņa, lai, gadījumā, ja tie atgrieztos ar tukšām rokām, viņš ar tiem varētu rīkoties pēc savas karaliskās patikas.

Bet, ja turpretī, viņi atnestu Krakatukas riekstu, kam būtu jāatdod princesei tās agrākais skaistums, tad astrologs saņemtu līdz mūža galam tūkstoš dālderu lielu pensiju un goda brilles un mehāniķis ar dimantiem izrotātu zobenu, Zelta zirnekļa ordeni, kas bija augsts valsts ordenis, un jaunus, garus svārkus.

Kas attiecas uz jauno cilvēku, kam vajadzēs pārkost riekstu, tad karalim par to bija mazāk bažu, viņš izteica pārliecību, ka to vienmēr varēšot sameklēt, atkārtoti ievietojot vietējos un ārzemju laikrakstos attiecīgus sludinājumus.

Aizgrābts no šādas augstsirdības, kas uz pusi samazināja viņa uzdevuma grūtības, Kristjans Eliass Droselmeijers deva savu godavārdu, ka viņš atradīšot Krakatukas riekstu, vai arī atgriezīšoties kā otrais Regulus, lai nodotu sevi karaļa rokās.

Vēl tanī pašā vakarā mehāniķis un astrologs atstāja karalistes galvas­pilsētu, lai uzsāktu savus meklējumus.

KĀ MEHĀNIĶIS UN ASTROLOGS APCEĻOJA ČETRAS PASAULES DAĻAS UN ATKLĀJA PIEKTO DALU, TOMĒR NEATRAZDAMI KRAKATUKAS RIEKSTU

Bija jau pagājuši četrpadsmit gadi un pieci mēneši, kopš astrologs un mehāniķis klejoja pa visiem ceļiem un viņiem arvien vēl nebija izdevies nākt uz meklējamā rieksta pēdām.