Aleksandrs Dimā (tēvs) - Riekstkodis

Ne Marija, ne kāds cits kaut ko saprata no krusttēva runas. Vēl vairāk — šāda runa likās prezidentam tik dīvaina, ka viņš, ne vārda neteikdams, paņēma medicīnas konsultanta roku un, aptaustījis tā pulsu, sacīja tāpat kā Bartolo Bazilam:

— Mīļais draugs, jums ir stiprs drudzis, un es došu jums padomu likties gultā.

Naktī, kas sekoja nule aprakstītajam skatam, kad mēness, kas spīdēja pilnā spožumā, ļāva iezagties vienam gaišam staram starp vaļīgi aizvilktajiem istabas aizkariem un kad mazā Marija gulēja blakus savai mātei, to pēkšņi uzmodināja troksnis, kurš likās nāca no istabas kakta un kurā apvienojās asi svilpieni un gari pīkstieni.

— Vai! — iekliedzās Marija, kas pazina šo troksni, jo bija to dzirdējusi slavenā kaujas vakarā. — Ak vai, tās ir peles, kas nāk. Māmiņ, māmiņ, māmiņ!

Bet lai cik ļoti viņa arī pūlējās, tomēr viņa nevarēja izdvest ne skaņas. Viņa mēģināja glābties, bet nevarēja pakustināt ne rokas, ne kājas un palika kā pienaglota pie gultas. Kad viņa pavērsa savas izbaiļu pilnās acis uz istabas kaktu, no kuras bija dzirdams troksnis, tā ieraudzīja peļu karali, kas mūrī sev skrāpēja ceļu, un caurumā, kas kļuva arvienu lielāks, parādījās vispirms viena no viņa galvām, tad otra, tad trešā un beidzot — visas septiņas galvas. Uz katras galvas bija savs kronis. Apgājis vairākas reizes apkārt istabai kā uzvarētājs, kas nostiprinās iekarotās pozīcijās, viņš ar vienu lēcienu uzlēca uz galda, kas stāvēja blakus mazās Marijas gultai. Tur nonācis, viņš to uzlūkoja ar savām kā karbunkuļi spīdošajām acīm un, svelpjot un zobus griežot, runāja:

— Hi, hi, hi! Tev jāatdod man tavi saldumi un marcipāns, mazā meitene! Ja ne, tad es aprišu tavu draugu Riekstkodi.

Izteicis šos draudus, viņš atstāja istabu pa to pašu caurumu, kuru tas bija izgrauzis, lai ienāktu.

Marija bija tik ļoti šīs briesmīgās parādības pārbiedēta, ka nākamajā rītā viņa pamodās pavisam bāla un ar smagu sirdi. Vēl jo lielāks pamats tam bija tāpēc, ka baidīdamās, lai par viņu nesmejas, neuzdrošinājās pastāstīt, kas viņai naktī bija atgadījies. Kādas divdesmit reizes viņa jau gribēja pastāstīt par notikušo mātei vai Fricim, bet katrreiz aprāvās, vienmēr domādama, ka ne viens, ne otrs negribēs viņai ticēt. Viens viņai likās pavisam skaidrs: Riekstkoža glābšanai vajadzēs upurēt savus saldumus un marcipānu. Tāpēc tās pašas dienas vakarā viņa nolika uz skapja malas visu, kas tai no šīm mantām piederēja.

Nākamajā rītā prezidents sacīja:

— Es tiešām nesaprotu, no kurienes radušās visas tās peles, kas tagad tik pēkšņi mūsu mājā iebrukušas. Bet paskaties, nabaga Marij, — turpināja viņš, ievedot mazo meiteni zālē, — šie riebīgie kustoņi aprijuši visus saldumus.

Prezidents kļūdījās, viņam būtu vajadzējis teikt „sabojājuši", jo šis peļu karalis gardēdis, neatrodot marcipānu pēc savas garšas, bija to tikai apgrauzis, un tagad šo saldumu vajadzēja izmest.

Tā kā tās nebija Marijas mīļākās konfektes, kuras peļu karalis bija no tās piedzinis, tad galu galā Marija par šo upuri nebija sevišķi apbēdināta. Cerēdama, ka peļu karalis samierināsies ar šo tai uzlikto pirmo kontibūciju, viņa jutās ļoti gandarīta, iedomājoties, ka tik lēti izglābusi Riekstkodi.

Par nelaimi šāds apmierinājums ilgi nepastāvēja: nākamajā naktī viņa atkal pamodās, dzirdot pie savas gultas pīkstēšanu un svilpšanu.

Ak, bēdas! Atkal tas bija peļu karalis, kura acis spīdēja vēl briesmīgāk nekā iepriekšējā naktī un kurš tanī pašā, ar svilpieniem un pīkstieniem jauktajā balsī sacīja:

— Tev jāatdod man savas cukura un piparkūku figūriņas, mazo meitēn! Ja ne, tad es aprišu tavu draugu Riekstkodi.

To teicis, peļu karalis devās projām palēkdamies un pazuda savā caurumā.

Nākamajā rītā Marija, būdama ļoti nobēdājusies, steidzās tieši pie glāžu skapja, un, tur nonākusi, meta skumju skatienu uz savām cukura un piprkūku figūriņām. Tiešām viņas sāpes bija īstas, jo nekad nav bijuši gardāki kārumi par tām mazajām figūriņām, kas piederēja mazajai Marijai.

— Ak, mīļais Droselmeijera kungs, — viņa sacīja, griezdamās pie Riekstkoža, — ko es tikai nedarītu, lai jūs paglābtu! Tomēr jūs piekritīsit, ka tas, ko no manis prasa, ir ļoti grūti izdarāms.

Bet pēc šiem vārdiem Riekstkodis izskatījās tik nožēlojams, ka Marija, kas jau redzēja atveramies peļu karaļa žokļus, lai to aprītu, nolēma vēl nest arī šo upuri, glābjot nelaimīgo jaunekli.

Tanī pašā vakarā viņa nolika uz skapja malas savas cukura un piparkūku figūriņas — tāpat kā iepriekšējā vakarā to bija darījusi ar saviem saldumiem un marcipānu. Atvadoties no tām, viņa noskūpstīja figūriņas citu pēc citas savus ganiņus, savas ganītes un to aitiņas, bet aiz visām tām viņa paslēpa mazu bērniņu ar apaļiem vaigiem, kuru Marija sevišķi mīlēja.

— Bet tas taču jau ir par daudz! — nākamajā rītā iesaucās prezidenta kundze. — Tā riebīgās peles noteikti ir ieperinājušās glāžu skapī, jo visas nabaga Marijas figūriņas ir apēstas.

Dzirdot šo ziņu, lielas asaras noritēja pār Marijas vaigiem, bet gandrīz vai tūlīt tās arī nožuva un to vietā parādījās mīļš smaids, jo viņa sev teica:

— Kāda gan nozīme ganiņiem, ganītēm un viņu aitiņām, jo Riekstkodis ir glābts!

Te Fricis, kas domīgs noklausījās sarunā, bilda;

— Bet, mam, zini, ko es tev teikšu, maizniekam ir viens lielisks pelēkais junkurs, to varētu palienēt un viņš šai lietai drīz darītu galu, norijot peles citu pēc citas un pēc tam pašu Pelītes kundzi un peļu karali, tāpat kā viņa mātes madamu.

— Tā gan, — atbildēja prezidenta kundze, — bet tavs pelēkais peļu junkurs, lēkādams pa galdiem un kamīnu, sasitīs manas tases un glāzes.

— Ak! — sacīja Fricis, — par to nav ko baidīties. Maiznieka pelēkais junkurs ir pārāk veikls zellis, lai padarītu tādus nedarbus, un es labprāt gribētu, ka es varētu tikpat labi un droši un izveicīgi staigāt pa ūdens notekām un jumtu čukuriem kā viņš.

— Tikai ne kaķus mājās! Tikai bez kaķiem! — sauca prezidenta kundze, kas tos nevarēja ciest.

— Tomēr Friča domu var izmantot, — sacīja prezidents, kas, dzirdot šo sarunu, bija pienācis, — tikai kaķa vietā jāņem peļu slazdi.

— Bet tas jau sagadās lieliski, — iesaucās Fricis, — krusttēvs Droselmeijers ir taču izgudrojis slazdus.

Visi sāka smieties, un pēc tam, kad māja bija pārmeklēta un noskai­drojās, ka tam līdzīgs daikts mājās nav atrodams, aizsūtīja pie krusttēva Droselmeijera pēc slazdiem. Uzliekot ēsmai gabaliņu speķa, slazdus novietoja tanī pašā vietā, kur iepriekšējā naktī peles bija izdarījušas tik lielu postu.

Marija apgūlās pārliecībā, ka nākamajā rītā peļu karalis atradīsies sagūstīts kastītē, kurā to būs ievilinājusi viņa našķība.

Bet ap pulkstens vienpadsmitiem vakarā, kad viņa saldi gulēja pirmajā miegā, kaut kas auksts un spalvains/ kas lēkāja pa seju un rokām, viņu uzmodināja. Un tanī pašā mirklī viņas ausīs atskanēja svilpieni un pīkstēšana, kurus tik labi pazina. Briesmīgais peļu karalis bija viņas gultā. Viņa acis mirdzēja asiņainā spīdumā un tā septiņas mutes bija atvērtas, it kā viņš grasītos aprīt nabaga Mariju.

— Es smejos par jums, es smejos par jums, — runāja peļu karalis, — es neiešu mazajā mājiņā un tavs speķis mani nevilina! Mani nesagūstīs: es smejos par to! Bet tev jāatdod man savas bilžu grāmatas un mazā zīda kleitiņa! Ja nē, tad sargies, es aprišu tavu Riekstkodi.