ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS

— Tiešām? — jautri atsaucās Hēlija. — Bet mūs, vai zināt, nav vērts aplaupīt, mēs esam gandrīz vai bez naudas … Kā sauc šo dzelteno putniņu?

— Tas ir dziedātājs strazds, jaunkundz. Ļoti mīla ra- dībiņa.

Noks iesmējās.

— Hēliju grūti iebiedēt, mīļo Gutanl — viņš iesau­cās. — Kas attiecas uz mani, tad es visos gadījumos esmu pilnīgs fatālists.

— Jums varbūt taisnība, — piekrita mednieks,

— Ieteicu jums iet pārbaudīt laivu, — ūdens ir cēlies, straume var to aizraut.

— Jā, pareizi, — Noks piecēlās. — Hēlij, — viņš skali un maigi teica, — es drīz atgriezīšos. Tu apskati putni­ņus, izklaidējies sarunās. Droši vien tevi uzjautrinās arī ar gramafonu. Neuztraucies, es atceros, kur atstājām laivu, un nenomaldīšos.

Viņš izgāja. Hēlija zināja, ka šis cilvēks viņu nepa­metīs. Stāvokļa nopietnība rosināja visus viņas spēkus un atmodināja drosmi viņas sirdī, kas gan varēja pamirt bailēs no apvainojoša vārda, bet kļuva cieta un bezbailīga briesmās. Viņa žēloja un cienīja savu ceļabiedru, tāpēc ka tas viņas acu priekšā neatkāpdamies un kā vien spē­dams cīnījās līdz galam pret draudošo likteni.

Gutans piegāja pie durvīm un, cieši tās pievēris, sāka stāstīt:

— Tie ir dziedātāji strazdi, jaunkundz, savādnieki, traki rijīgi, tas ir pirmkārt, un …

Bet šī bezmērķīgā pļāpāšana acīmredzot traucēja viņu. Nostājies blakus Hēlijai, viņš, pārstājis smaidīt, ātri un skarbi sacīja:

— Būsim atklāti, jaunkundz. Zvēru, ka vēlu jums tikai labu. Vai jūs zināt, kas ir šis kungs, ar kuru jums tā gribas salaulāties?

Pat ārkārtīgais satraukums tik tikko atturēja Hēliju no smaida, — bija tik nepārprotami, ka mednieks ļoti mal­dījies. Hēlijas klātbūtni taču grūti būtu iztulkot citādā nozīmē — viņas āriene atbilda stingrākajām prasībām at­tiecībā uz meiteni no labākajām aprindām.

— Man liekas, ka zinu, — salti atbildēja Hēlija pie­celdamās un sasliedamās. — Paskaidrojiet savu dīvaino jautājumu.

Gutans paņēma no plaukta avīzi un sniedza Hēlijai saņurcīto lapu.

— Lasiet šeit, jaunkundz. Es zinu, ko runāju.

Neievērodama sludinājuma oficiālo virsrakstu un arī to,

kas attiecas uz otru katordznieku, Hēlija lasīja:

«…Noks, divdesmit pieci gadi vecs, vidēja auguma, labi noaudzis, spēcīgs stāvs, iesarkani, cirtaini mati, brū­nas acis; melnīgsnēja seja, zem kreisās auss prāva dzi­mumzīme pupas lielumā; mazas rokas un kājas; īsas uz­acis; citu pazīmju nav. Ikvienam, kam zināma abu vai vienas norādītās personas atrašanās vieta, jādara viss, lai šīs personas aizturētu vai arī, ja tas nebūtu iespējams, jāpaziņo vietējām varas iestādēm par minētajiem noziedz­niekiem, par ko tiks izsniegta ar likumu noteiktā atlī­dzība.»

Hēlija pārlaida ar roku pār acīm. Izlasītais viņai nebija nekas jauns, taču laupīja — un galīgi — niecīgo cerību, ka viņa varētu būt ārkārtīgi, fantastiski kļūdījusies.

Atvilkusi elpu, viņa atsāka spēli.

— Mans dievs! Kādas šausmas?

— Jā, — rupjā steigā piekrita Gutans, nepamanījis, ka izmisīgais sauciens izskan aizdomīgi pāragri no mīlošas sievietes lūpām. — Nav mana darīšana izdibināt, kā vi­ņam, turklāt vēl tik ātri, izdevies jūs apmānīt. Lūk, ar ko jūs esat sasaistījusi savu likteni.

— Esmu jums ļoti pateicīga, — sacīja Hēlija dziļā pretīgumā pret šo cilvēku. Gluži dabiski, ka viņa elpoja smagi; nezinādama, ar ko beigsies šā vakara* drūmais notikums, Hēlija iztēlojās visādas briesmas. — Kā redzat, esmu satriekta, gluži apjukusi. Ko man darīt?

Palīdziet viņu aizturēt, — teica Gutans, — un zvēru jums, ka ne tikai nogādāšu jūs atpakaļ pilsētā, bet at­došu jums_ ceturto daju no atlīdzības. Jaunas sievietes mīl labi ģērbties , — Viņš nicīgi palūkojās uz Hēlijas nožēlojamo tērpu. — Dzīve kļūst dārgāka, bet es turu vārdu.

< Hēlijas roka neviļus pasvērās uz mednieka pārmērīgi veselīgās sejas pusi, bet meitene pārvarēja apvainojumu, pat nenosarkdama.

— Labi, piekrītu! — viņa stingri noteica. — Es neprotu piedot. Viņš drīz ienāks. Vai jūs nebaidāties, ka esat aizlaidis viņu?

— Nē. Viņš izgāja mierīgs. Pat tad, ja viņš ir nojautis, ka maska norauta, — no manis viena viņš, protams, ne­baidīsies. Viņam ir revolveris. Slapjās žaketes atkārusies kabata skaidri parādīja priekšmeta apveidu. Man viņš jāsasien, jāsatver no mugurpuses. Jūs pievediet viņu pie būra un saistiet ar sarunu par kādu putnu. Pa to laiku izvelciet no kabatas revolveri. Citādi, — Gutans draudoši pazemināja balsi, — es jūs apkaunošu visas pilsētas acīs.

— Labi, — tikko dzirdami piekrita Hēlija. Viņa ru­nāja un kustējās it kā spilgtā gaismā, kur viss tiek iz­lemts vienā mirklī un pilns murgainu skumju un noslē­pumainības. — Jā, to jūs esat labi apsvēris. Es tā darīšu.

— Smaidiet jel! Smaidiet! — pēkšņi iesaucās Gutans. — Jūs nobālējāt! Viņš nāk, vai dzirdat?!

Lēnos, kā pārdomās tuvojošos soļus aiz durvīm dzir­dēja arī Hēlija. Viņa pievirzījās tuvāk durvīm. Noks, plaši atvēris durvis, vispirms paskatījās uz meiteni.

— Nok, — viņa skaļi sacīja; mednieks tūliņ neaptvēra, ka pēkšņā vārda pārmaiņa nodod radušos stāvokli, bet bēglis to saprata. Revolveris jau atradās viņa rokā. Tas notika tik ātri, ka, steidzīgi pārkāpdama pār slieksni, lai neredzētu kautiņu, Hēlija vairs spēja tikai izdevst: — Aiz­sargājieties, — to es gribēju jums pateikt.

Pēdējais, kas viņai iespiedās atmiņā, bija divas vienā mirklī pārvērtušās vīriešu sejas.

Viņa paskrēja soļus desmit slapjo krūmu tumsā un ap­stājās, ieklausīdamās ar visu savu būtni. Nikna riešana; šāviens, otrs, trešs, divi kliedzieni; Hēlijas sirds sila kā strauji iedarbināta šujmašīna: caur pusatvērtajām durvīm šaudījās ēnas, kas mainīja vietu un apveidu; pēc dažām sekundēm, skaļi šķindēdami, izbira loga stikli un iestājās neapšaubāms, tomēr šādā brīdī izbrīnu modinošs klu­sums. Beidzot kaut kas melns pret aizmugurē krītošo gaismu iznāca no būdas.

— Hēlij! — klusi sauca Noks.

— Esmu šeit.

— Iesim. — Viņš aizsmacis elsa, ar plaukstu aizspiez­dams pārsisto apakšlūpu.

— Vai jūs … nogalinājāt?

— Suni.

—- Bet viņu?

— Es viņu sasēju. Viņš ir par mani stiprāks, bet man palaimējās viņu pievārēt starp būriem. Tur viss apgāzts. Es viņam aizbāzu muti, piedraudot ar lodi, ja viņš nebūtu ļāvies … Pašam atvērt muti…

— Ak, lai paliek! — ar riebumu izdvesa Hēlija.

Nekad viņa nebija jutusies tik nelāgi kā šobrīd. Uz

ilgu laiku aptumšojās viņas dzīves gleznainā puse. Meža tumsa, cīņa, asinis, nodevība, nežēlība, gļēvums un rupjība izraisīja Hēlij as jaunajā dvēselē nepazītu nomāk­tību. Prātam viss bija skaidrs un negrozāms, bet sir­dij — pretīgs.

Noks, pacēlis laivas galu, izlēja salijušo ūdeni un at­grūdās no krasta. Viņi virzījās pilnīgā tumsā. Ūdens līmenis bija stipri cēlies, ātrāk plūstošās straumes skaid­rāk saklausāmie šļaksti skanēja uztraucoši un valdonīgi.

Ar dažiem airu vilcieniem Noks ievadīja laivu upes vidū un iegūlās airos. Tad, sajutusi, ka saistītais vīrs un no­šautais suns beidzot atšķirti no viņas ar atstatumu un ūdeni, Hēlija sāka raudāt. Viņas satrauktajiem nerviem nebija citas izejas; viņa nespēja ne dusmoties, ne palikt vienaldzīga pret nule notikušo, — sevišķi tagad, kad no viņas vairs neprasīja to pārmērīgo savaldīšanos, kāda bija vajadzīga pie Gutaria.