ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

Tik tiešām, nekur neviena neredzēja; ne skaņas, ne no­pūtas nedzirdēja šajā nomaļajā vietā, taču neatvairāma briesmu sajūta iezagās bēgļa dvēselē, kad viņš, nolēmis paņemt maizi, beidzot uzmanīgi pastiepa roku. Viņam šķita, ka jau ar pirmo soli projām no šīs vietas viņš sastap­sies ar slepeniem novērotājiem. Taču lupata, kurā bija ietīta maize, nokrita zemē bez trokšņa, un Noks atkāpās mierīgi, ar tukšu, vieglu, aiz sasprindzinājuma mazliet džinkstošu galvu, tik tikko novaldījies, lai tūliņ nepie- bāztu muti ar valgo maizes mīkstumu. Viņš turējās Zur- baganas virzienā, attālinādamies no stacijas. Pa labi aizstiepās drūmu vagonu rinda, pa kreisi — smilšu celiņš, bet aiz tā sākās dārziņi; koku galotnes sērīgi slējās krēs­lainās debesīs.

Pēkšņi, kā sapnī, aiz vagona stūra uz smiltīm noplaka rokas laternas gaismas stars, pārsteigdams Noku; kāds apstājies īdzīgi noprasīja:

— Kas jums šeit meklējams?

Noks spēji atrāvās atpakaj.

— Es,., — viņš teica un, pēkšņi zaudējis savaldīša­nos, juzdams, ka ir apmulsis, strauji uzlēca uz pirmā, tuvākā vagona kāpšļa. Kāju, ko no apakšas satvēra spē­cīga roka, Nots izrāva ar zibenīgu kustību.

— Stāt, stāt! — skaļi iekliedzās cilvēks ar laternu.

Noks nolēca starp vagoniem. Pēc tam viņš atcerējās

tikai to, ka, uzlēkdams kājās, līzdams, nodauzīdams ceļus un plecus pret sliedēm un ķēdēm, lēca un skrēja pa node­vīgi šaurām spraugām, noreibis no bailēm un tumsas, pazaudējis maizi un cepuri. Uzlēcis uz preču platformas, viņš ieraudzīja, ka priekšā aizslīd lejup lēkājoša, sarkana laterna, aiz tās otra, trešā; atskatījies viņš pamanīja, ka arī no bremžu pārejām zibsnī neatlaidīgās sarkanās la­ternas, metot gaismas starus visos virzienos.

Noks klusi nošlūca zem platformas. Vienīgais glābiņš šajā taisnās rindās izkārtoto milzīgo, slēgto kastu mežā bija — turēties vienā virzienā, vienalga, kurp tas aiz­vestu, riņķot un maldīties nozīmēja galu. Zobus sakodis, dvēselē izsalcis, sirdij drudžaini sitot, viņš izlīda zem dažām vagonu rindām, klusi un ātri, skanot saucieniem un soļu troksnim, šaudīgai gaismai apspīdot sliedes. Kādā vietā Noks ar galvu atsitās pret vagona apakšējo malu; no spēcīgā belziena jaunais cilvēks tik tikko neno- vēlās zemē, bet, pārvarējis sāpes, viņš līda tālāk. Sāpes, pārspēdamas bailes, noskaidroja apziņu. Viņu acīmredzot vadīja virziena instinkts, kas reizēm sāk darboties izjūtu saasināšanās gadījumos. Brīvā vietā Noks grīļodamies piecēlās — tas bija laternas sastapšanās brīdī pamestais smilšu celiņš, kas norobežoja dārzus; pārlēcis pār žogu, Noks aizjoņoja pa dārza krūmiem un dobēm līdz nāko­šajam žogam. Aiz tā un neliela tukša laukuma sākās mežs, kas sniecās līdz pašai Zurbaganai. Noks metās koku aizsardzībā kā savās dzimtajās mājās.

Bēgt vārda īstajā nozīmē nebija iespējams pa šiem tumsā neredzamajiem šķēršļiem — stumbriem, savijumiem, kritušiem kokiem un bedrēm. Noks klupa, cēlās, metās uz priekšu, paklupa atkal, un viņa izmisīgo kustību ātrumu visā visumā varbūt varēja salīdzināt ar skriešanas āt­rumu. Viņa vienīgais mērķis pagaidām bija, cik vien iespējams attālināties no vajātājiem. Taču pēc minūtēm piecpadsmit—divdesmit iestājās reakcija. Ķermenis attei­cās paklausīt, tas bija sadauzīts un saskrāpēts. Kājas ļodzī­jās, pārmocītās plaušas sāpēs raustījās, cīnoties pēc elpas. Nespēka vājums piespieda Noku apsēsties, viņš iespieda galvu rokās un aprima; negaidīti atvieglota elpošana maz­liet nomierināja klusuma sasprindzinātos nervus.

«Hēlija nu jau ir mājās,» viņš nodomāja, «jā, viņa sen jau mājās. Viņai labi, silti. Tur ir gaišas istabas, tēvs, māsa, spuldze, grāmatas, glezna. Mīļo Hēlij, varbūt tu domā par mani. Viņa mani aicināja iegriezties pie viņas. Muļķi! Es pats iešu turp, es gribu būt tur. Gribu siltumu un gaismu; briesmīgi, neizturami gribu! Nenokar galvu, Nok, ej uz pilsētu un uzmeklē adr… Bet es jau sa­plēsu …»

Viņš nodrebēja, to atcerēdamies, bet, galvu pakratījis, rūgtā priekā un tumšā mierā aprima. Viņš būtu īsts no­ziedznieks, ja sadomātu ierasties pie šīs meitenes, kura nav vainojama neviena liktenī. Kādēļ gan viņai jāsa­saistās ar klaidoni, riskējot ar tenkām, nopratināšanām, apvainojumu? Viņš atkal nocietinājās savā svārstīgajā, slimīgajā niknumā pret visiem, atskaitot Hēliju, kas viņam pašam par lielu izbrīnu šķita dīvains, gluži fantastisks izņēmums. Tagad viņš nožēloja, ka bija izlasījis adresi, taču, mēģinot to atcerēties, pārliecinājās, ka nav spējīgs atsaukt atmiņā tās pāris viegli uzmestās rindiņas. Viņš samulsa, bet tūliņ iecirta par to pats sev pliķi. Viss bija pārtrūcis, nozudušas visas pēdas uz pagājušo — nams, iela, dzīvokļa numurs, — tas ievainoja Noka patmīlību. Viņš taču pats bija gribējis neiet; tagad viņa gribai vairs nebija varas, par to bez piespiešanās valdīja atmiņa. Tā bija padarījusi viņu par vientuli; viņš it kā atmodās. Hē­lija un Zurbagana pēkšņi attālinājās par tūkstoš verstīm; pilsēta gan drīz vien atgriezās savā vietā, bet tā vairs nebija agrākā pilsēta.

Kad satraukums norima, Noks atcerējās nozaudēto maizi. Bēglim par brīnumu šī atmiņa nemodināja izsal­kumu, taču trīsas un sausums mutē, ko viņš uzskatīja par nejaušām satraukuma sekām, — pastiprinājās. Viņa ceļi atdūrās pret zodu, bet rokas, kas bija apņēmušas ceļus, drudžaini drebēdamas, krampjaini sarāvās.

— Es nedrīkstu gulēt, — Noks teica pats sev, — ja aizmigšu, tad rit gluži bezspēcīgu mani varēs sagūstīt ne tikai brašs vīrietis mundierī, bet pat nieka kaķis.

Piecēlies kājās, viņš vaicāja mežam: «Uz kuru pusi lai eju, kungi?» — un piespieda galvu pie kāda koka. Dre­buļu pārņemts, viņš gaidīja brīdi, kad aukstumu nomainīs karstums; vieglais uzbudinājums šķita narkotiski patī­kams kā kafija vai tēja pēc darba. Tajā brīdī no Zurba- ganas puses, no klusuma dzīlēm, pēc meža mēmuma un koku sanēšanas atskanēja fabriku nakts maiņas sirēnu svilpieni. Noks virzījās uz šā daudzbalsīgā dziedājuma pusi. Augstie, nervozie un vidējie saskanīgie svilpieni sen jau bija rimuši, bet vēl ilgi turējās dobjais lielgabalu fab­rikas kauciens kā buļļa kaislais māviens, un Noks gurdi tam pamāja.

— Tu, vecais, neapklusti, — viņš teica, — man nav ar ko sarunāties un — lai žēlīgs dievs — nav neviena, pie kā varētu aiziet.,»

Bet arī šī sirēna apklusa.

Noks gluži automātiski turējās vienā virzienā, skaļi sarunādamies te ar Gutanu, te ar Hēliju, te ar kādu iedo­mātu, nepazīstamu pavadoni sev blakus. Pa brīžam viņš uzsāka dziedāt cietumnieku dziesmas vai atdarināja da­žādu priekšmetu skaņas, sacīdams stiklam «tinnkš», ko­kam — «tukl», akmenim «klauks!» — bez nolūka izklaidē­ties. Samērā ātri pēc tam, kad atskanēja pirmā sirēna, viņš nokļuva plašā, līdzenā vietā un, karstumu caurstrā­votās snaudas mākts, tomēr saprata, ka atrodas tuvu pilsētai.

Viņš ap sevi nekā vairs nevarēja sataustīt — ne kokus, ne krūmus un kļuva apātisks. Apsēdies viņš izstiepās un aizsnaudās, bet tad iegrima dziļā miegā un pāris stundu nogulēja. Gleznie dūmeņu mākuļi, saule un priekšpil­sētas būves pavērās skatienam, kad viņš, galvu pacēlis, ar bezgala gurdu dvēseli ienira spilgtajā dienas gaismā, kas prasīja izturību un uzmanību, spēku un piepūli. Vi­ņam šķita, ka viņš kļuvis spēcīgāks; piecēlies Noks iz­plēsa žaketei oderi un no melnās drānas gabaliem uz ātru roku izveidoja kaut ko līdzīgu galvassegai — pareizāk sakot, apsēju, par kura izskatu viņam negribējās domāt.