ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

— Dieva dē), neraudiet, Hēlij! — sāpīgi sacīja Noks. — Es esmu vainīgs, es viens pats.

Hēlija, zinādama, ka viņas balss aizlūzis, klusēja. Rau­das norima. Viņa atbildēja:

— Jūs varējāt man pateikt visu tūliņ. Man var uzticē­ties, vai jūs varbūt nezināt to? Droši vien es nebūtu lai­dusi jūs šajā nolādētajā būdā.

— Jā, bet es tikai tagad sāku jūs pazīt, — skumjā at- klatībā pateica Noks. — Mana pasaka par garīdznieku un laulībām nelīdzēja: viņš zināja, kas es esmu. Bet būtu palīdzējusi… Ko jums pateica Gutans, Hēlij?

Hēlija īsumā atstāstīja pašu galveno, noklusējot pieso­līto ceturto daļu un atlīdzības par aizturēšanu.

«Nē, tu neesi tā vērts, un es tev neteikšu,» viņa nodo­māja, bet tūliņ kā rnāte pažēloja drūmi apklusušo Noku. «Palūk nu, kļuvis rāms.»

Un Hēlija iesmējās caur asarām, kas vēl nebija nožu­vušas.

— Kas jums notika? — izbijies vaicāja Noks.

— Nekas, tie ir nervi.

— Rīt no rīta jūs būsiet jau mājās, Hēlij. Straume joņot joņo un nes mūs līdzi. — Pēc brīža viņš apņēmīgi uzprasīja: — Kā jūs noģidāt?

— Vīrietim jūs nebūtu uzdrošinājies pastāstīt noti­kumu ar draugu. Kamēr jūs gulējāt, manī sākumā radās neskaidra nojauta. Gandrīz vai pārliecība. Es ilgi klīdu gar krastu; izpeldējos, lai aizdzītu nogurumu. Kad at­griezos, jūs gulējāt, un tad, ieraudzīju, ka jūs guļat tik savādi, it kā pa paradumam pārvilcis žaketi pāri galvai, es tūliņ teicu sev: «Viņa draugs ir viņš pats.» Jūs bijāt sev slikts draugs, Nokl Tik tiešām, šajās pāris naktīs esmu kļuvusi vecāka ne jau par vienu gadu vien.

— Jūs atbalstījāt mani, — teica Noks, — atbalstījāt īsti un cilvēcīgi. Tādu atbalstu nekad vēl nebiju saņēmis.

— Bet citi?

— Citi? Luk..,

Viņš sāka savas dzīves stāstu. Jūtu satraukums palī­dzēja atmiņai. Nevēlēdamies pieskarties visam, viņš paka­vējās pie bērnības, pie darba, pie sava drūmā romāna un katorgas. Viņa māte mirusi drīz pēc viņa piedzimšanas, tēvs sitis un desmitiem reižu izdzinis viņu no mājām, bet dzērumā atkal apžēlojis. Nepabeigtās studijas universi­tātē, darbs transporta kantorī un sastapšanas parkā ar ļoti skaistu jaunu sievieti, orķestra mūzikai valdzinoši skanot, — tas viss tika pavēstīts īsumā; viņš vēlējās pa­stāstīt galveno — attiecību norisi ar Temezu. Cik Hēlija noprata, Temezas pārliekā idealizēšana bija visas nelai­mes cēlonis. Noks akli ticējis, ka viņa ir pati pilnība, kā ģēnija veidojums, — tik stipri un kvēli viņš vēlējies at­rast un iegūt visu, ar ko nemākslotas, bet neremdināmas dvēseles apveltī mīļotās tēlu.

Bet viņš savai izredzētajai bijis pēc skaita jau piektais upuris. Noka godbijīgā mīla sākumā saviļņojusi viņu mazliet, bet tad apnikusi. Kad vajadzēja bēgt no pacie­tīgā, bet beigās ārkārtīgi saniknotā vīra ar jaunatrasto mīļāko, Temeza pa daļai neliekuļoti, pa daļai atdarinot kriminālromānu varones, sākusi tēlot valdzinošas, bet no­ziedzīgas sievietes lomu. Turklāt vēl prāvā naudas summa, ko Noks ieguvis, izdarot noziegumu, viņas acīs kļuvusi par avotu bezrūpīgai dzīvei ārzemēs.

Noks bijis pārsteigts un satriekts par Temezas node­vību; kad Temeza pametusi to jaunas mīlas dēļ, kļuvis dziļi vienaldzīgs, ka viņu pašu apcietina un notiesā. Tikai vēlāk, pēc pāris gadiem, katorgas smacīgajā cietumā viņš sapratis, ko izdarījis.

— Ko jūs esat nolēmis? — vaicāja Hēlija. — Vai gribat uzmeklēt viņu?

— Kādēļ gan?

Viņa klusēja.

Noks teica:

— Neviena mīlestība nespētu izturēt tādu pārbaudī­jumu. Tagad, ja izdosies, šķērsošu okeānu. Guliet.

— Par miegu nav ko domāt!

«Es taču nekā nespēju viņam palīdzēt,» ar rūgtumu domāja Hēlija. «Varbūt pilsētā … bet kā? Paslēpt? Vi­ņam jāatstāj Zurbagana, cik ātri vien iespējams. Tādā gadījumā izlūgšos no tēva naudu.»

Viņa nomierinājās.

— Nok, — teica meitene, — jūs taču kopā ar mani icgriezīsieties pie mums?

— Nē, — viņš cieši attrauca, — un pat vairāk. Es izsēdināšu jūs pie stacijas, bet pats braukšu mazliet tālāk.

Taču domās viņš iegriezās pie viņas. Tas Noku sa­trauca un sadusmoja. Viņš apklusa, apklusa arī meitene. Abi, pārdzīvotā un pārrunātā nomākti, ļāvās tai brīvajai nepiespiestajai klusēšanai, kad izjūtu radniecība atvieto vārdus.

Kad blāvajā rītausmā Hēlija, gluži pārsalusi, ziliem lokiem zem acīm, grīļodamās aiz nespēka, izdzirda loko­motīves griezīgo svilpienu, — šī skaņa viņai šķita izcili spēcīga un skaista. Viņa tūliņ kļuva mundrāka,' sārtāka. Kreisais krasts bija līdzena pļava; netālu no upes varēja saredzēt stacijas dakstiņu jumtus.

Noks izsēdināja Hēliju.

— Re, nu, — viņš drūmi noteica, — pēc stundas būsiet mājās … Tas būtu viss.

Pēkšņi viņš atcerējās sapni zem kalnu kjavas, bet ne jau tas viņu sagaidīja.

— Vai tā mēs šķirsimies, Nok? — Hēlija sirsnīgi vai­cāja. — Klausieties, — izņēmusi zīmuli un lietū salipušu piezīmju grāmatiņu, viņa steidzīgi uzrakstīja kaut ko uz lapiņas un pasniedza to Nokam. — Mana adrese. Slik­tākajā gadījumā — atcerieties to. Ticiet man — es jums palīdzēšu.

Viņa sniedza roku.

— Ardievu, Hēlij, — Noks atbildēja, — un, # » piedodiet man.

Viņa pasmaidīja, samierinoši pamāja ar galvu un aiz­gāja. Bet daļa no viņas palika neveiklajā zvejas laivā, un šī daļa piespieda Hēliju pēc nedaudz soļiem atskatī­ties. Nezinādama, kādu un cik paliekošu sveicienu atstāt pamestajam, viņa pacēla abas rokas, ātri pastiepusi tās uz priekšu ar plaukstām pret Noku. Tad, pretrunu un juceklīgu domu pārņemta, meitene ātri devās uz staciju, un drīz vien viņas slaidais stāvs izzuda pļavas zaļajā viļņojumā.

Noks izlasīja adresi: «Tramvaju ielā 14—16.»

— Tā, — viņš noteica, saplēsdams papīrīti, — tu pat nepadomāji, cik bīstami ir atstāt manās rokās savu adresi. Bet tagad neviens to vairs neizlasīs. Un es neapciemošu tevi, tāpēc ka … ak dievs!.«. mīlu!,,,

Noks bija nodomājis neiegriezties stacijā, bet, kad sa­tumsa, viņš nolēma doties uz Zurbaganu, iepriekš no­gremdējot laivu, divu dienu un nakšu badošanās un vārg­šana tā bija notrulinājusi viņa piesardzības instinktu, ka viņš, stacijas laternas gaismas vilināts, truli un reizē priecīgi pagriezās uz turieni. Saprāts nešaubījās, tas skaidri brīdināja no briesmām, bet atmiņas par Hēliju neatkarīgi no viņas aicinājuma iedrošināja, it kā tikai viņas pazīšana pati par sevi jau bija aizsardzība un mierinājums ne jau pret ārējo, bet to iekšējo, visaizskaro- šāko, kas negrozāmi ievaino pat stiprākās dvēseles, sa­skaroties ar varmācību.

Slīpais laternas atspulgs lika viņam padomāt par nakts­mītni un, galvenais, par ēdienu. No ēkas gala stūra četrdesmit — piecdesmit soļu atstatumā viņu slēpa krūmi. Uz tikko saredzamā perona kustējās ēnas. Noks nedomāja ieiet stacijas ēkā; uz tik neprātīgu rīcību, vēl samērā nor­mālā stāvoklī būdams, viņš nebija spējīgs, bet centās, klīzdams pa rezerves sliedēm, uziet kādu sargbūdu, kurā atrastos cilvēks, kas būtu dienišķajam darbam tā node­vies, ka savā vientiesībā un labsirdībā noturētu bēgli par parasto pilsētas klaidoni un pret samaksu iedotu ko iebaudīt.

Noks šķērsoja salti spīdošās galvenās līnijas sliedes asis desmit no perona un, izlīdis caur rezerves vilciena apakšu, tagad atradās preču vagonu šaurajā ejā. Vagoni aizstiepās pa labi un kreisi; tumsā bija grūti noteikt, kur izbeidzas to sablīvējums. Jebkurā virzienā — lai arī tur būtu desmitiem vagonu — Noku varēja gaidīt nepatīkama vai liktenīga sastapšanās. Viņš palīda vēl zem viena sa­stāva un izslējies atkal ieraudzīja nekustīgu, slēgtu vil­cienu. Acīmredzot šeit uz rezerves sliedēm stāvēja daudz tādu. Atpūties Noks rāpās tālāk, neatliekdamies pat tur, kur ceļā gadījās bremžu pārejas, — tik ļoti viņam sāpēja mugura, —- galu galā viņš nokļuva līdz klajai, plaša sliežu sazarojuma vietai; pavisam tuvu sev priekšā viņš ieraudzīja mazu būdiņu bez durvīm, kurā dega sveces gals; sarga nebija; uz plauktiem virs vienkāršas lāvas stāvēja lupatā ietīta maize blakus piena pudelei un skārda kārba ar sviestu. Noks paraudzījās visapkārt.