ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS

Padomājis Toms nokāpa no krēsla un lepni devās uz dārzu, cerēdams uzzināt kaut ko no citiem.

Ozola ēnā gulēja Oskars Munks, literāts, Kornēlijas radinieks, lasīdams avīzi.

Toms piezagās viņām klāt ār ktusi'erti indiāņa soļiem un iekliedzas:

— Hug!

Munks nolika avīzi, apskāva zēna ceļus un pievilka sev klāt.

— Viss ir mierīgi, Orinoko, — attrauca viņš, — Guroni atkāpās prērijā.

Bet Toms sadrūva un neielaidās rotaļā.

Vai jūs nezināt, kas ir dusmas? — viņš drūmi vai­cāja. — Nesakiet nevienam, ka esmu runājis ar jums par dusmām.

— Dusmas?

— Jā, tēva dusmas. Tēvs pārradīsies rīt. Viņam līdzi atbrauks dusmas. Krustmāte izpļāpās, ka esmu laidis ziepju burbuļus un izdedzinājis caurumu. Caurums bija neliels, bet es… negribu, ka dusmas par to uzzina.

— Ak tā! — Munks iesaucās, sākdams mežonīgi skaļi smiet, ko Toms nespēja saprast un kas lika zēnam par trīs soļiem atkāpties. — Jā, tēva dusmas nav visai izska­tīgas. Briesmonis, kādu nav daudz. Tām ir četras rokas un četras kājas. Pamatīgi skrien! Ar šķībām acīm. Ne­patīkama persona. Baigs radījums.

Toms noskuma un atkāpās, neizpratnē nolūkodamies Munkā, kas tik jautri attēloja briesmīgo radījumu. Viņam zuda patika izprašņāt vēl kādu, un viņš labu laiku klīda pa alejām, kamēr ieraudzīja meiteni no kaimiņu nama — astoņus gadus veco Molliju; viņš steidzās pie tās, lai pa­stāstītu par savām nelaimēm, bet Mollija, pamanījusi to, metās bēgt, jo viņai bija noliegts rotaļāties ar Tomu pēc tam, kad abi kopā bija šāvuši bultas siltumnīcas logos. Par uzmudinātāju, kā arvien šādos gadījumos, tika uz­skatīts Toms, lai gan toreiz Mollija pati ierosināja «pa­mēģināt» ietēmēt loga rāmī.

Pieķeršanās un godbijības skubināts pret trauslo, cir­taino radījumu, Toms metās taisni caur krūmiem, sadur­stīja seju, taču meiteni nepanāca un, noslaucījis aizvai­nojuma asaras, devās mājup.

Istabene, uzklājusi brokasta galdu, izgāja ārā. Toms pamanīja lielu karafi ar zeltainu vīnu un atcerējās, ka kap­teinis Kids (no grāmatas «Piekrastes pirāti») bija spiests dzert rumu uz neapdzīvotās salas pilnīgā un pretīgā vien­tulībā.

Toms ļoti mīlēja Kidu un tāpēc, uzrāpies uz galda, pielēja vīna glāzi, nomurminādams;

' — Uz jūsu veselību, kaptein. Es ierados ar tvaikoni jūs izglābt. Nebēdājiet, jūsu meitu mēs atradīsim.

Toms tikko bija paspējis nodzert vienu malku, kad ienāca Kornēlija, nocēla žūpu no galda un klusēdama, bet labsirdīgi uzskaitīja trīs reizes pa zināmo vietu. Pēc tam atskanēja saniknots vecas kliedziens, un, izrāvies viņai no rokām, noziedznieks izskrēja dārzā, kur paslēpās zem koka lapenes grīdas.

Viņš saprata, ka nu ir pazudis. Vēl atlika tikai viena cerība, ka tēvs viņu paglābs no dusmām.

Par savu tēvu viņš atcerējās tikai to, ka tam ir melnas ūsas un silta, liela roka, kurā ietvērās visa Toma seja. Māti viņš neatcerējās.

Viņš sēdēja un skuma, pūlēdamies iedomāties, kas no- tiks, kad no būra izlaidīs dusmas.

Pēc Toma ieskata, šim briesmonim būris bija nepiecie­šams. Viņš izvilka no kakta loku ar divi bultām, kuras pats bija izgatavojis, lai gan apšaubīja šā ieroča spēku. Sa­dūšojies Toms izrāpās no lapenes pagrīdes un, zagdamies caur terasi, iek|uva tēvoča Kārļa kabinetā. Tur pie sienas karājās bises un pistoles.

Toms zināja, ka tās nav pielādētas, jo par to tika daudz­kārt runāts, bet viņš cerēja nozagt pulveri dārznieka dē­lam. Par lodi noderēs akmentiņš. Tikko Toms bija uz­rāpies uz dīvāna atzveltnes un sāka atkabināt milzīgu pistoli ar vara stobru, ienāca tēvocis Kārlis un, aiz pār­steiguma iesvilpies, stingriem pirkstiem sagrāba zēnu pie čupra. Toms izrāvās, novēlās no dīvāna un sadauzīja celi.

Klibodams viņš piecēlās un, galvu nodūris, drūmi rau­dzījās uz tēvoča milzīgajām kurpēm.

— Saki, Tom, — iesāka tēvocis, — vai tas ir tevis — Haralda Beringa dēla cienīgi — zādzības nolūkā slepeni ielavīties šajā kabinetā, kur nekad nav notikuši nekādi skandāli?

— Es domāju, — teica Toms. — Man, tevoc, vajadzīga pistole. Negribu padoties bez kaujas. Tās dusmas, kas at­brauks ar tēvu, dabūs mani tikai mirušu. Dzīvs es nepa­došos.

Tēvocis Kārlis brīdi klusēja, tad izdvesa skaņu, kas līdzinājās apspiestai īdēšanai, un piegāja pie loga, kur sāka bāzt pīpē tabaku. Kad viņš beidza šo nodarbību un pagriezās, viņa seja kaut kā atgādināja Munka sejas iz­teiksmi.

— Es tevi šeit ieslēgšu un atstāšu bez brokastīm, — teica tēvocis Kārlis, mierīgi apstādamies kabineta durvīs, — Paliec un ieklausies, kā noklakšķēs atslēga, kad aiz­slēgšu durvis. Tāpat klakšķ dusmu zobi. Tu nedrīksti nekā aiztikt.

Tad viņš izgāja un, divas reizes pagriezis atslēgu, iz­ņēma to un iebāza kabatā.

Toms tūliņ pieplaka ar acīm pie atslēgas cauruma. Noskatījies, ka tēvocis nozūd pagriezienā, Toms atvēra logu, izlīda uz piebūves jumta un nolēca puķu dobē, sa­mīdams cīniju krūmu. Viņu vadīja pazuduša radījuma saltais izmisums. Viņam gribējās aiziet uz mežu, izrakt zemnīcu un dzīvot tur, pārtiekot no ogām un ziediem, ka­mēr izdotos uziet apslēptu mantu — zeltu un ieročus.

Tā gudrodams, Toms līda gar sētu un caur režģi ierau­dzīja automobili, kas pa šoseju tuvojās tēvoča Kārla mājai. Mašīnā blakus vecākam vīrietim ar melnām ūsām sēdēja gaišmataina jauna sieviete. Sim automobilim sekoja otrs, piekrauts ar kastēm un čemodāniem.

Tikko Toms bija paspējis visu to ievērot, automobiļi iegriezās pie lieveņa un brauciena troksnis apklusa.

Neskaidrā atmiņa par lielo roku, kurā patvērās visa viņa seja, lika zēnam apstāties, tad viņš skriešus metās mājup. «Vai tiešām tas bija mans tēvs?» viņš domāja, drāzdamies taisni pār puķu dobēm, aizmirsis bēgšanu no kabineta, alkdams mierinājuma un apžēlošanas.

No sētas ieejas Toms izgāja cauri visām istabām, un priekšnamā viņa šaubas izgaisa. Kornēlija, Kārlis, Munks, istabene un apkalpotāji vīrieši — visi bija šeit, visi rosījās ap garo cilvēku ar melnajām ūsām un tā pavadoni.

— Jā, es izbraucu dienu agrāk, — teica Berings, — lai drīzāk redzētu zēnu. Bet kur tad ir viņš? Es neredzu.

— Es atvedīšu viņu, — sacīja Kārlis.

— Es pats esmu ieradies! — iesaucās Toms, izsprauk­damies starp Kornēliju un resnu kalponi.

Berings piemiedza aci, īsi nopūtās un, pacēlis dēlu, no­skūpstīja viņa saskrāpēto vaigu.

— Bet tu taču biji nosodīts! Tu biji ieslēgts!

— Šodien viņš tiek amnestēts, — paziņoja Berings, pie­vedis zēnu pie jaunās sievietes.

«Vai tikai šīs nav tās «dusmas»?» nodomāja Toms. «Diez vai? Neizskatās, ka būtu.»

— Viņa būs tava māte, — sacīja Berings. — Kēte, esiet māte šim muļķītim.

— Mēs kopā rotaļāsimies, — Tomam pie auss čukstēja silta, kutinoša balss.

Viņš pieķērās pie viņas rokas un, ticēdams tēvam, pa­lūkojās viņas lielajās, zilajās acīs. Tas viss nemaz neat­gādināja Kārli un Kornēliju. Turklāt vēl brokastis nu bija drošas.

Viņu sapurināja un aizveda mazgāties. Bet Toma sirds nebija gluži mierīga tāpēc, ka viņš labi pazina kā Kārli, tā Kornēliju. Viņi arvien turēja savus solījumus un ta­gad, bez šaubām, jau bija vienojušies ar dusmām. Izman­todams brīdi, kad istabene aizgāja pārmainīt dvieli, Toms metās uz istabu, kura bija sagatavota tēvam.

Toms zināja, ka dusmas ir tur. Tās ir ieslēgtas, sēž un klusi gaida, kad izlaidīs.