ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS

Tuvojoties pilsētai, Noks pie pirmās šķērsielas pēkšņi apstājās, skaidri apzinādamies, ka rādīties pilsētas ielās ir bīstami. Taču doties atpakaļ nebija nozīmes. Galvu kra­tīdams, savilcis lūpas un pasmaidījis, viņš iegāja pirmajā traktieri, kas pagadījās ceļā, apsēdās un palūdza kaut ko ēdamu.

— Papirosus arī, — viņš piebilda, smalstot ar. karoti viru nemazgātajā šķīvī.

Pacēlis acis, viņš satraukts un ar skumjām ievēroja, ka visu apmeklētāju, kalpotāju un saimnieka mēmie skatieni pievērsti viņam. Viņš ar pūlēm aizsmēķēja, ar pūlēm no­rija karoti sālītās, karstās viras. Karoti un papirosu, pats to neapjauzdams, viņš turēja abus vienā rokā. Est vairs negribējās. Nolicis uz galda sudraba naudas gabalu, Noks teica:

— Nepievērsiet, kungi, tam uzmanību. Par agru atstāju slimnīcu, tas ir viss.

Izgājis uz ielas, viņš ļoti lēni, bezmērķīgi, koncentrēti domāja par to, ka Undervuda rakstāmmašīna ir pārāka par Remingtona rakstāmmašīnu, šķērsoja dažus lauku­mus, noklātus ogļu un ķieģeļu šķembām, un uzkāpa pa Angras ceļa vecajām akmens kāpnēm uz tilta, bet no tu­rienes iegāja ielās, kas veda uz pilsētas centru. Šeit, ne­tālu no laukuma «Gaišā lode», viņš dažas minūtes pasēdēja uz alejas sola, prātodams, vai vērts doties uz ostu dienas laikā, lai paslēptos ogļu bunkurā uz kāda kuģa, kas gatavojas doties jūrā. Bet osta, tāpat kā sta­cija, protams, ir pilna ar spiegiem; Nats Pinkertons tos visā pilsētā savairojis trīskārt vairāk nekā vajadzīgs.

«Bīstami kustēties, bīstami sēdēt, viss ir bīstams pēc Gutana un vakardienas sacīkstēm ar šķēršļiem,» domāja Noks, stulbi vērdamies gājējos, kas savukārt veltīja vi­ņam mirkļa ziņkārības pilnus skatienus sakarā ar melno galvas apsēju. Citādi viņš ne ar ko neatšķīrās no parastā tipa lielpilsētas klaidoņiem. Pēkšņi viņš juta, ka nokritīs, ja sēdēs vēl kaut mirkli. Viņš piecēlās, sīkiem, nedrošiem soļiem pārvarēja prāvo atstatumu no laukuma līdz Puķu Tirgum un atkal apsēdās uz mazas strūklakas malas starp bērniem, kas, pirkstus prātīgi mutē sabāzuši, pienācīgā kārtā novēroja «onkuli», bet pēc tam nicīgi aizgriezās un pievērsās savām rotaļām smiltīs.

Šeit uz Noku metās kāds vīrietis.

Viņš izlēca nezin no kurienes, varbūt bija sekojis pa pēdām, ielūkodamies piedurknē paslēptajā ģīmetnē. Viņš bija melnā uzvalkā, ar melnu kaklasaiti un melnu, šablo­nisku žokejcepuri galvā.

— Stāt! — viņš uzkliedza Nokam.

Noks metās bēgt, un šie bija pēdējie s?ēki, ko viņš šķieda nezinādams, kurp bēgt, — skumjās un šausmās nodrebēdams.

Viņam dzinās pakaļ tikpat ātri, cik viņš skrēja, mez­damies gar stūriem no ielas ielā, nogriezdamies un izlo­cīdamies kā neprātīgs. Un pēkšņi uz kāda narna čuguna plāksnītes pazibēja un iekrita sirdī tās aizmirstās ielas nosaukums, kurā dzīvoja Hēlija. Tagad šķita, ka viņš nav bijis aizmirsis ne dzīvokļa, ne nama numuru. Zaudējis spēju apsvērt, kaisdams aiz laimes, kuru nupat, nupat nolaupīs, izraus no rokām, un viņu pašu atsviedīs tālu atpakaļ smago ciešanu tumsā, Noks atgriezās un izšāva visas revolvera patronas uz tagad bēgošajiem vajātājiem. Iela gāja lejup asiem, zaļiem likumiem, šaura kā caurule, ieraudzījis glābēju numuru, Noks apstājās uz stāvo kāpņu ceturtā laukumiņa, vispirms piezvanīja, bet tad parāva durvis, un tās ātri tika atvērtas. Tad viņš ieraudzīja Hē­liju, bet viņa — nožēlojamu cilvēka palieku, kas tvēra pie sienas un krūtīm.

— Hēlij, mīļā Hēlij! — viņš izdvesa, nogāzdamies pie viņas kājām. — Esmu šeit. Tas ir viss …

Viņa pēdējā atmiņa bija savādas, vērojošas, uzticīgas acis — sargājošas un žēlojošas.

— Anna! — Hēlija teica māsai, kas vēroja samaņu zau­dējušo vīrieti no savu piecpadsmit gadu augstumiem, kļū­dama barga un bīstama noslēpuma līdzdalībniece, — no­slēdz durvis, pasauc dārznieku un Fīlipu. Nekavējoties aiznesīsim viņu pa sētas durvīm caur dārzu pie ārsta. Tad piezvani tēvocim.

Pēc minūtēm piecpadsmit, cienījamo ielas gājēju norā­dījumu uzvedināta, pie šā dzīvokļa durvīm piezvanīja po­licija. Izpildvaras ierēdņi atrada divas meitenes četrrocīgi spēlējam kādu jautru mūzikas gabalu. Abas spēlēja kļū­daini, izskatījās mazliet nobālušas un deva aprautas at­bildes. Protams, policijas ierašanās neizraisa smaidus.

— Mēs nedzirdējām, vai kāds skrēja pa kāpnēm vai ne, — maigi atbildēja Hēlija.

Un kam gan varēja ienākt prātā uzprasīt jaunkundzei no cienījamas ģimenes:

«Vai jūs neesat noslēpusi katordznieku?»

Ar nožēlu beidzam šo stāstu, jo vairāk tāpēc, ka tālāk tas ir jaukāks un interesantāks. Bet turpmākais dotu vielu jau veselam romānam, ne vien īsai novelei. Galvenais tajā ir tas, ka Noks laimīgi šķērsoja jūru un pēc gada salau­lājās ar Hēliju. Viņi dzīvoja ilgi un nomira vienā dienā.

Es stāvēju pie loga, svilpodams dziesmiņu par Annu,.,

. Hornungs

Mājgars, kas cieš zobu sāpes, — vai tas neliekas apme­lojums par būtni, kuras kalpībā tik daudz raganu un burvju, kas droši var aprīt cukuru veselām mucām? Bet tā tas ir, tas ir patiess notikums, — mazs, skumjš mājgars sēdēja pie aukstas plīts, kas sen bija aizmirsusi uguni. Vienmērīgi klanīdams nesukāto galvu, viņš turēja savu apsieto vaigu, žēli vaidēdams kā bērns, un viņa nespodra­jās, sasarkušajās acīs bija lasāmas ciešanas.

Lija lietus. Es iegāju šajā atstātajā mājā pārlaist ne­gaisu un ieraudzīju viņu, aizmirsušu, ka laiks nozust…

— Tagad vienalga, — teica viņš balsī, kas atgādināja papagaiļa balsi, kad putns ir labā omā, — tik un tā tev neviens neticēs, ka esi redzējis mani.

Drošs paliek drošs, saliecis pirkstus kā gliemeža ragus, es attraucu:

— Nebaidies. No manis nesaņemsi ne sudrabnaudas šāviņu, ne sarežģītus burvības vārdus. Bet māja taču ir tukša.

— Ai! Un tomēr man ir grūti aiziet no šejienes, — iebilda mazais mājgars. — Paklausies. Lai tad ar notiek, pastāstīšu. Tik un tā man sāp zobi. Kad runā, kļūst vieglāk. Daudz vieglāk… Oi! Mans mīļais, tā bija tikai viena stunda, bet tās dēļ es aizkavējos šeit. Redzi, man gribējās saprast, kas tas bija un kāpēc. Mani, mani, — viņš raudulīgi nopūtās, — mani, nu, vārdu sakot, mūsējie sen jau viņpus kalniem, tie aizgājuši no šejienes, bet es nevaru, man vajag izprast.

Paraugies — griestos un sienās te ir caurumi, bet tad iedomājies, ka visur spīd tīrākie vara trauki, balti un caurspīdīgi aizkari, bet mājas iekšienē tik daudz puķu, cik visapkārt mežā; grīda nospodrināta; plīts, uz kuras tu sēdi kā uz salta kapa pieminekļa, uguns sakarsēta, un kastro|os burbuļojošās pusdienas izgaro kārdinošus tvai­kus.

Netālu atradās akmeņlauztuves — granīta lauztuves. Šajā mājā dzīvoja vīrs un sieva — tāds pāris ir retums. Vīra vārds bija Fīlips, sievas Anna. Viņai bija divdesmit, bet viņam divdesmit pieci gadi. Ja tev šis patīk, tad viņa bija tieši tāda, — mājgars noplūca sīku savvaļas ziediņu, kas bija izaudzis palodzes spraugā pa ilgiem gadiem tur sabirušajā zemē, un demonstratīvi pasniedza man. — Ari vīru es ieredzēju, bet viņa man patika vairāk, jo viņa nebija tikai namamāte vien; mēs, mājgari, atrodam skais­tumu visā, kas mūs tuvina cilvēkiem. Viņa bieži mēģināja ar rokām saķert strautā zivi, bieži piedauzīja pie lielā akmens, kas guļ pie krustceļiem, ieklausīdamās, kā tas apklusdams vēl ilgi san, un smējās, ja pamanīja uz sienas zeltainu saules zaķīti. Nebrīnies, — visā tajā ir maģija, skaistas dvēseles pazīšana, bet tikai mēs, āžkājainie, pro­tam lasīt šīs zīmes, cilvēki nav tik iejūtīgi.