ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

Noks paraustīja durvis.

— Kas tur dauzās? — iesaucās kāda balss aiz durvīm.

— Negaisa pārsteigtie, — Noks atbildēja, — viņi lūdz patvērumu uz kādu laiciņu.

— Nu ta velns! — pilna izbrīna, pat pārsteigta, atsau­cās balss. — Medor, nāc šurp, tu pinkainais sliņķi!

Atskanēja aizsmakusi, dobja riešana.

Nezināmais, arvien vēl durvis neatvēris, vaicāja;

— Cik jūsu ir?

— Divi.

— Kas īsti?

— Vīrietis un sieviete.

— No kurienes te sieviete radusies, cienītais?

— Pārāk grūti izskaidrot caur durvīm, — Noks at­trauca, — ielaidiet, esam piekusuši un izmirkuši.

Iestājās īss klusuma brīdis; tad būdas iemītnieks, bie­dinot kaut ko dauzīdams pret grīdu, nokliedza:

— Es jūs ielaidīšu, bet ziniet, ka Medors ir bez uz­purņa un es turu rokās divstobru bisi. Nāciet pa vienam, pirmā lai ienāk sieviete.

Satrauktā Hēlija šīs sarunas laikā vēlreiz izjuta ap­stākļu varu, kas viņu novedusi neparastā, vēl nekad ne­piedzīvotā situācijā. Taču viņa bija jau mazliet samie­rinājusies. Nožvadzēja atvāztā bulta, un zemā, netīrā, bet gaišā telpā parādījās gluži samirkusi, smagi elpojoša, bāla, mazliet nobijusies meitene lietus izķēmotā, uz vienu malu nošķiebtā cepurē. Hēlija stāvēja peļķē, kas tūliņ izplūda zem kājām no viņas slapjajiem brunčiem. Tad parādījās Noks ne mazāk nožēlojamā izskatā. Abi reizē iesaucās «ai» un palūkojās visapkārt.

Būdas saimnieks» aiz kakla saites atvilcis suni no ienā­cēju kājām, kurām tas pievērsa pārmērīgu uzmanību, uz­traukti ņurdot, ar pāris dunkām iedzina to kaktā, kur, vairākas reizes apgriezies un nožāvājies, vilkusuns nogū* lās, neuzticīgām acīm vērodams Hēliju un Noku. Saim­nieks bija ģērbies raibā vilnas kreklā ar atrotītām pie­durknēm, plīša biksēs un tūbas apavos. Garie, retie mati kā vēdeklis nokārās tam pār pleciem, piešķirot svešajam sievišķīgu un nekoptu izskatu. Sis kaulainais, neliela auguma, četrdesmit—četrdesmit piecus gadus vecais vī­rietis ar savu sārto, nepatīkami kailo seju, ar mazajām, gaišajām acīm, ko apņēma rievu tīkls, un uzrauto augš- lūpu, kura atsedza stipri dzeltenīgus zobus, atstāja mul­sinošu un dīvainu iespaidu. Pavardā, kas bija sakrauts no laukakmeņiem, dega malka, uz uguns virda melns katliņš, bet virs tā, čurkstēdams un paukšķēdams cepās kaut kas no mīklas. Pie nospeķota, brūna galda stāvēja sols un divi ķebļi. Nožēlojama guļvieta kaktā, kurai bija gaužām niecīga līdzība ar gultu, un spoguļa lauska uz naglas bija visa būdas nabadzīgā iekārta. Blakus logam, līdzās dažiem nepieciešamiem traukiem, karājās bises, slazdi, slēpes, tīkli un kādi piecpadsmit būri ar dziedātājputniem, kuri satraukti skandināja savas vienkāršās dziesmas. Uz grīdas starp kaudzē samētātām vecām platēm atradās gramafons. Tas viss bija pietiekami biezi noraibināts ar putnu mēsliem.

— Tad nu, dārgie viesi, — mazliet dziedoši, ar deguna pieskaņu teica nepazīstamais, — sēdieties, sēdieties. Kā redzu, jūs esat pamatīgi izmērcēti. Sēdieties, sildieties.

Hēlija piesēdās tuvāk ugunij, izspiezdama ūdeni no piedurknēm un svārku apakšmalas. Noks aprobežojās ar to, ka, novilcis slapjo žaketi, spēcīgi izgrieza to virs skārda spaiņa un atkal uzvilka. Loga rūtis, kas laistījās no nemitīgas zibeņošanas, drebēja pērkona dārdos.

— Nu tad iepazīsimies, — labsirdīgi turpināja saim­nieks, nolicis bisi kaktā. — Ai, nabaga jaunkundze! Es jums, kungi, piedāvāšu kafiju. Katlā jau uzvārījusies, — vai ne, jaunkundz?

Hēlija pateicās ļoti atturīgi, bet tik klusi un mierīgi, ka nevarēja būt šaubu par viņas vēlēšanos kaut ko iebau­dīt. No stiprināšanās ar nelaimīgo zivi nekas vairs nebija manāms. Arī Noks bija izsalcis.

Viņš teica:

— Es samaksāšu. Tiesa, ēst un dzert ir nepieciešams. Dodiet mums to, kas ir.

— Vai tādā reizē prasa naudu? — apbēdināts iebilda mednieks. — ko tur runāt! Ēdiet, dzeriet, atpūtieties — esmu priecīgs pakalpot, ar ko varu.

To visu viņš pateica skaidri, atklāti, laipni, kā iemā­cītu no galvas. Galdā parādījās maize, auksta gaļa, karsts, tikko no uguns noņemts taukains plācenis un katliņš, pilns ar stipru kafiju. Visu to savākdams, mednieks tūliņ sāka stāstīt par sevi. Visvairāk viņš pelnot, pārdodams putnus, kuriem ar gramafona palīdzību iemācot visādas meldijas. Viņš pat gribēja parādīt, kā putni atdarina mū­ziku, un dzīrās ķerties pie gramafona, bet tad, galvu kra­tīdams, atmeta šo nodomu.

— Ai, kāds es esmu muļķis! — viņš iesaucās. — Jaunie ļaudis izsalkuši, bet es gribu tos uzjautrināt.

— Starp citu, — viņš pagriezās pret Noku un cieši paskatījās viņā, — vai augštecē arī līst?

— Mēs braucam no lejteces, — atbildēja Noks, — Zur- baganā ir jauks laiks,,, Kā jūs sauc?

— Gutans.

— Mīļā, — Noks maigi vērsās pie meitenes, — kā būtu, ja Trumviks un Hēlija palūgtu šo lāga cilvēku norādīt tuvumā kādu pieļāvīgāku garīdznieku? Kā tu domā?

Gutans nolika krūzīti tik uzmanīgi, it kā vismazākais troksnītis varētu nomākt ITēlijas atbildi. Viņa sēdēja iepretī Nokam, blakus medniekam.

Meitene nolaida acis. Spējš bālums vienā mirklī ap­ņēma viņas seju. Rokas drebēja, un balss bija ne visai žirgta, kad viņa, beidzot pārvarējusi bīstamās šaubas, klusi atbildēja:

— Dari, kā zini.

Negaiss pārstāja trakot.

Gutans nolaida acis un tad tēvišķīgi pakratīja galvu.

— Protams, es esmu jūsu pusē, — viņš līdzjūtīgi no­teica, — ģimenes despotisms ir briesmīga lieta. Tikai, lai cik man jūsu žēl, kungi, man jāsaka, ka jums nav lai­mējies. Ciemats atrodas lejāk, verstis desmit atpakaļ. Tur dzīvo teicams mācītājs, pusstundas laikā viņš jūs savienos, un, dodu goda vārdu, tas maksās tīro nieku.

— Nekas, nav liela bēda, — mierīgi atbildēja Noks, — tas viss, ziniet, notika lielā steigā, pa īstam nepaspē­jām neviena izjautāt, kad mēs, nopirkuši laivu, izbraucām no Zurbaganas, cerot, ka ceļā gadīsies kāds ciemats. Vai­nīga, protams, nokrēsla, un mums ar Hēliju bija tik daudz ko pārrunāt. Tā, raug, aizrunājāmies — un palaidām ga­rām ciemu.

— Brauksim, — sacīja Hēlija pieceldamās. — Lietus pārstājis.

Noks vērīgi paskatījās viņas mirdzošajās, pievērtajās acīs.

— Tu velti uztraucies un steidzies, — viņš lēni noteica,

— nebaidies: viss nokārtosies. Sēsties.

Šo vārdu īstā jēga Gutonam šķita nesaprotama, arī meitene uzņēma tos ar lielu neuzticību, taču viņai nekas cits neatlika kā apsēsties. Viņa pūlējās pasmaidīt.

Mednieks piegāja pie pavarda. Nesteigdamies sabikstī­jis pagales, viņš, stāvēdams ar muguru pret Noku, ieru­nājās:

— Jūs, kungi, esat smieklīgi ļaudis. Jaunībai gan savas īpašas tiesības. Bet, klau, ko jums teikšu: izvai­rieties no šaubīgas sastapšanās. Pagājušajā nedēļā izbē­guši no cietuma divi katordznieki: viens sagūstīts Vardas tuvumā, bet otrs .*.

Viņš pagriezās kā uz atsperēm un ar tīkamu smaidu sakarsušajā, sārtajā sejā ātri un brīvi nosēdās pie galda. Viņa tiešais, stingais skatiens, pavērsts taisni uz Noka seju, kādai nespēcīgai dvēselei būtu apdullinošs, bet jau­nais cilvēks, aizrijies ar kafiju, sāka tik neganti klepot, ka pietvīka un saliecās.

— …otrs, — turpināja mednieks, pacietīgi nogaidī­dams klepus lēkmes beigas, — manuprāt, slapstās šajā apkārtnē. Par noziedznieku izbēgšanu, redziet, bija izzi­ņots laikrakstā, tajā bija minētas arī viņu pazīmes.