ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

— Piedodiet, ka uzmodināju jūs, — teica Hēlija, — laiks atkal braukt.

Viņi iesēdās laivā; atkal sāka skaloties ūdens; kādu stundu abi brauca nerunādami; tad, jzdzirdusi, ka Noks strauji un aizelsies elpo (bija sācis pūst joņains pretvējš, un ūdens stipri bangojās), Hēlija teica:

— Dodiet man airus, Trumvik, atpūtieties.

— Airi ir smagi.

— Nu kas par to! — viņa iesmējās. — Ja izrādīšos par nespēcīgu, lūgšu piedošanu. Dodiet airus.

— Kā vēlaties, — atbildēja Noks.

«Lai airē vien,» viņš nodomāja, «viņas balstiņa kļuvusi stingrāka, radziņi jāaplauž.»

Viņi apmainījās vietām. Noks izdzirdēja lēnus, nedro­šus plakšķus, kas pamazām kļuva arvien pareizāki un biežāki. Hēlija tikko spēja noturēt airus, kuri ik brīdi draudēja izsprukt no rokām. Atgāzusies atpakaļ, viņa vilka airus ar visu stāvu, un ļaunākais bija tas, ka viņas kājām nebija atbalsta punkta, tās nesniedza līdz laivas dibenā ietaisītajam paaugstinājumam kāju atbalstīšanai. Melijas kājas bezspēcīgi slīdēja pa laivas dibenu, un, pievelkot airus, viņa ikreiz tik tikko nenoslīdēja no sē­dekļa. Aizplūstošais ūdens likās smags un nekustīgs, it kā airi tiktu iegremdēti graudos. Meitenes rokas un pleci jau sāka sāpēt, tomēr ne sāpes, ne smagā sirdsdarbība, kas radīja saltus sviedrus, ne mokošā, drudžainā elpo­šana nespēja viņu piespiest atzīties nevarībā. Viņa drīzāk mirtu nekā noliktu airus. Gandrīz pusstundu Hēlija iz­cieta šo aso mocību un uz beigām airēja tīri mehāniski, it kā tās nebūtu viņas rokas. Noks, iegrimis drūmās pār­domās par nežēlīgo pagātni, satrūkās un ieklausījās: airi necilājās rakstā, bet vāji un saraustīti nošļakstēdami, laivu gandrīz nemaz nepavirzot uz priekšu.

— Hallo! Hēlij! — viņš uzsauca. — Sēstieties savā vietā, pietiks!

Viņa nespēja pat atbildēt. Noks, palaidis stūri, piegāja pie viņas klāt. Blāvais ūdens atspīdums ļāva viņam pie­liecoties saskatīt meitenes bālo seju ar cieši aizmiegtajām acīm un sāpīgi pavērto muti. Viņš satvēra airus, gribē­dams tos atņemt, Hēlija tūliņ neatlaida, bet arī atlaižot vēl arvien centās airēt kā uzvilkts mehānisms. Viņa atvēra acis un saslējās, pusnemaņā smaidīdama.

— Kā jūtaties? — pēkšņā līdzcietībā vaicāja Noks.

— Nē, nekas, — pārvarēdama nespēku, viņa atbildēja, pūlēdamās drīzāk atgūt elpu. Pēc tam bailes no izzobo­šanas vai dzēlīgas piezīmes lika viņai lepni un pārdroši apgalvot: — Es varētu vēl ilgi airēt, jo airi nav sevišķi smagi..» Tikai tie rokturi tādi resni, — viņa vēl naivi piebilda.

Viņi atkal pārmainījās vietām, un Noks kļuva domīgs. Viņš jutās mazliet apkaunots un aizkustināts. Taču viņš centās novadīt citā virzienā domas, kas bija gatavas vē­rīgi aplidot šo lepno un lādzīgo radījumu. Tomēr viņam palika tāda sajūta, it kā viņš būtu gājis un šobrīd nez

kāpēc apstājies.

Mākoņi biezēja, vējš sāka brāzt spēcīgiem, nepārtrauk­tiem joņiem. Uz Noka rokas uzkrita lietus lāse, un kādā tālā, tumšā sauszemes nostūrī pazibēja īss, zilgs mirdzē- jums. Laivu sāka šūpot, ūdens draudīgi šļakstēja. Noks palūkojās augšup un, pārstājis airēt, teica:

— Hēlij, mums jāpiestāj pie krasta. Būs negaiss. Pār­laist to uz ūdens nav nekādas jēgas: laivu piešļāks lietus gāzes vai arī vējš apgāzīs. Stūrējiet uz krastu!

Vieta, kur viņi piestāja, bija nelielu smilšu pauguru rinda. Ceļinieki izkāpa malā. Noks, baidīdamies, ka no lietus gāzēm ūdens varētu celties, ar pūlēm ievilka laivu dabiskā padziļinājumā starp pauguriem. Gar krastu auga rets mežs, augsti koki, kas vāji aizsargāja no negaisa, un Noks atzina par vajadzīgu brīdināt meiteni.

— Mēs izmirksim, — viņš teica, — ar to jums jāsamie­rinās jau iepriekš, jo nav kur patverties. Vai jums bail?

— Nē, nepatīkama ir aizkavēšanās.

— Šausmīgi nepatīkama.

Abi nostājās zem koka, skumji ieklausīdamies, kā šalc lapotne, kuru jau sāka apslacīt lietus. Vējš, kas uz bridi bija rimis, it kā smēlies spēkus, atkal pieņēmās vēl asāk un plosīgāk. Mākoņi, nolaidušies zemu virs meža ar drūmu, nenovēršamu nodomu uzbrukt, beidzot aizsedza vienīgo tumši zilo plaisu debesīs, un iestājās pilnīga tumsa. Bija bāri un salti; putni, paceldamies gaisā, bez skaņas lidoja ļoti zemu, bailīgi, it kā slapstīdamies pār­laižoties uz citu vietu. Zibens gaismā, kas vēl uzlies­moja reti un bez pērkona grāvieniem, Noks saskatīja aiz kraujas lapsu, kura ostīja gaisu; viņas asais purns un pierautā priekškāja vienā mirklī nozuda, tāpat kā parā­dījusies.

Klusuma un negaisa starplaiks beidzās ar spēcīgu brāzmu, kas atdrāzās ar ātrvilciena straujumu, spējais, saspriegtais rāviens nolieca kokus līdz trīsdesmit grādu leņķim, bet sīkā jaunaudze sāka mētāties kā drudzī. La­pas, zarus un dažādus gružus vējš trieca starp stumbriem un svieda sejā. Beidzot baismīgi zilās ugunīs uzliesmoja gigantisks zibens, zemi nikni sāka kapāt lietus gāze, un neganti pērkona dārdi pārskanēja visu šo tuksnesi.

Slapji kā sūkļi ūdenī Hēlija un Noks pārsteigti stāvēja, piespiedušies ar mugurām un pakaušiem pie kāda stumbra. Viņi cīnījās pēc elpas, vējš smacēja viņus; tam palīdzēja tik ārkārtīgi dāsna lietus gāze, ka mežs drīz vien bija pilns trokšņojošu strautu, ko bija radījis šis negaiss. Pērkons ar zibeni mijās mežonīgā sacensībā, pārplūdinot zemi ar dārdu joņiem un nemitīgiem, acis žilbinošiem, lietusaukstiem gaismas uzliesmojumiem, ku­riem trīsot šķita, ka koki līgojas un palecas.

— Hēlij! — iesaucās Noks. — Vairāk mēs tik un tā nevaram salīt. Iziesim klajā vietā! Zem koka ir bailīgi stāvēt. Dodiet roku, lai nepazūdam viens otram, redziet, kas notiek visapkārt.

Turēdams meiteni pie rokas, ik brīdi paslīdēdams dubļos un zibens gaismā izlūkodams vietu, brīvu no kokiem, Noks pārvarēja nelielu attālumu, bet, pārliecinājies, ka tālāk sākas biezāks mežs, apstājās. Pēkšņi viņš ievēroja kādu nekustīgu gaismas punktu. Apgājis apkārt krūmam, kas traucēja skaidrāk saskatīt šo parādību, Noks pama­nīja milzīgu pītu sienu tik tuvu, ka varēja saredzēt uz galda pudelē iespraustas sveces galu.

— Hēlij! — iesaucās Noks, — logs, mājoklis, cilvēki! Lūk, lūk! Skatieties!

Viņa ciešāk atbalstījās uz Noka rokas un priecīgi at­kārtoja:

— Logs, cilvēki! Jā, tagad redzu. Ak, Trumvik, skrie­sim ātrāk zem jumta! Nu!

Šaubu pārņemts, Noks sadrūva. Tieši no mājokļiem un cilvēkiem viņam vajadzēja vairīties. Beidzot, pats pār­mocījies un izsalcis, cerēdams un ticēdams, ka šādā no­malē nebūs vēl zināmas viņa pazīmes un bēgšana, un ļaunākā gadījumā paļaudamies uz likteni un revolveri, Noks noteica:

— Mēs iesim, tikai, dieva dēļ, uzklausiet mani, Hēlij: nepaskaidrojiet pati nekā, ja jums vaicā, kā mēs šeit nokļuvām. Nav zināms, kas šeit dzīvo; nav arī zināms, vai mums ticēs, ja mēs stāstīsim patiesību, un vai tādēļ necelsies nepatikšanas. Ja tas būs vajadzīgs, es izdomāšu kaut ko ticamāku par īstenību; jums jāpiekrīt, ka patie­sībā mūsu stāvoklis tomēr ir visai ārkārtējs.

Hēlija ne visai saprata sscīto; ūdens zem ģērba tecēja pa viņas miesu, izraisot tikai vienu vēlēšanos — drīzāk nokļūt sausā pajumtē.

— Jā, jā, — steigā attrauca meitene, — lūdzu, Trum­vik, iesim!…

Pēc īsa brīža viņi jau stāvēja pie neapžogotas baļķu būdas zemajām durvīm.