ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

Šķiet, ka tā, slavas apveltīts, sirms ārsts apstaigā bez- ceKīgu slimnieku palātu, apvaldīti uzsmaidīdams visiem, kas veras viņā ar bailēm un pārmetumiem… «Jā, jā,» it kā saka ārsta mundrais izskats, «protams, jūs šeit at­rodaties tikai pārpratuma pēc un īstenībā viss ir lie­lisks …» Bet ārsts nav muļķis: viņš redz visas vainas, visas bažas, ko radījušas kaites, un maz domā par slim­niekiem. Domāt par notiesātiem ir veltīgi. Ar tiem viņam nav pa ceļam.

Sevis paša salīdzinājums ar ārstu Nokam ļoti iepati­kās. Viņš saslējās, sadrūma un skumji nopūtās. Tādā noskaņojumā pagāja nakts, un, kad Noks sāka skaidri saredzēt vēl arvien guļošās Hēlijas stāvu, — līdz Zurba­ganai bija palicis ne vairāk kā verstis četrdesmit. Krastu krūmāju galotņu lapas sāka pamazām dzirkstīt, upe no­skaidrojās, miklā vēsma uzvēdīja zāles, zivju un mitras zemes smaržu. Noks palūkojās uz sastingušajām rokām: pirksti bija satūkuši, bet plaukstas, izraibinātas ūdeņai­nām tulznām, sūrstēja un kaisa.

— Nu tomēr laiks modināt to buduāra cilvēku, — no­teica Noks. — Uzaususi diena, un es neriskēšu braukt tālāk, kamēr nesatumsīs.

Viņš ievirzīja laivu smilšainā līcītī. Laiva, atsizdamās pret krastu, apstājās, meitene nervozi uzlēca kājās un vēl miegainām acīm mulsi palūkojās visapkārt.

— Tas esat jūs, — viņa nomierinājusies sacīja. — Es gulēju visu nakti. Pirmajā brīdī nesapratu, ka mēs brau­cam.

Viņas mati bija izspūruši, blūzes apkaklīte saņurcīju- sies, ģērbs gluži sagulēts. Pleds noslīdēja pie kājām. Viens viņas vaigs bija pietvīcis, otrs bāls.

Noks teica:

— Redziet nu, mums vēl atlicis ko braukt ne vairāk kā pusceļš. Tagad esam apstājušies un paliksim, kamēr satumsīs. Vajag taču atpūsties. Kāpiet laukā, Hēlij! No­mazgājieties vai sasukājieties, kā redzat, bet man iedodiet kniepadatu, ja jums ir. Gribu noķert kādu zivi. Sajā me­žonīgajā upē zivju, cik uziet.

Hēlija pārvilka roku pār krūtīm, kniepadata atradās tajā vietā, kur bija notrūkusi poga. Viņa izņēma kniep­adatu, un blūzītes malas viegli pavērās, atsedzot balta krekliņa svītru. To ievērojusi, Hēlija samulsa — viņai ienāca prātā, ka uz viņu, guļošu, visu nakti ir skatījies vīrietis, bet, tā kā gulēt bez izģērbšanās viņai nekad vēl nebija gadījies, meitene neapzināti jutās tāpat kā apse­gusies ar segu. Krekla svītriņa vairoja viņas samulsumu. Viss, ko instinktīvi izjuta no vīrieša un sievietes attiecī­bām, kuras neviens neredz, vērta viņas samulsumu apju­kumā; Hēlijai nokrita zemē kniepadata, un, kad viņa, to atradusi, izslējās, seja bija gluži pietvīkusi un nožēlo­jama.

— Labi, ka kniepadata ir no dzelzs, — teica Noks.

— To viegli saliekt; tērauda salūztu.

So piezīmi viņš pateica tādā vientiesībā, ka Hēlija at­guva dvēseles līdzsvaru. Viņa izkāpa no laivas. Noks se­koja. Paziņojis, ka ies izraudzīt makšķerei kātu, viņš no­zuda krūmos, un Hēlija kādu brīdi palika viena. Pasmē­lusi ar sauju ūdeni un apslacījusi seju, viņa noslaucījās mutautiņā, tad sakārtoja matus virs trīsošā ūdens spoguļa un uzkāpa krasta kraujā. Viņa bija nolēmusi tur «sakārtot domas». Bet domas pēkšņi pajuka, jo viņas priekšā atausa un atmirdzēja tik krāšņs un prieka pilns rīts, kad zaļie krūmi šķiet kā dārzs'un mēs paši jūtamies kā bērni, kairi piedots kāds nedarbs. Saules disks kvēloja virs zilās upes, nobārstot visu apkārtni ar vieglām trīso­šām gaismas dzirkstīm, kas bija izsētas visur, kurp vien vērās skatiens. Stipra, sulīga zaļumu smarža saviļņoja sirdi, tāles dzidrums šķita kā plašs, līksms apskāviens; zilās ēnas pastiprināja rīta krāsu smalkumu, un vietvie­tām cirtainās, žilbinošās plaisās mirgoja staraini tīmekļi.

Noks iznāca no krūmiem ar garu maiksti rokās. Hēlija, jūsmas pārņemta, skaļi iesaucās:

— Cik brīnišķīgs rīts!

Noks aizdomīgi noskatījās viņā. Hēlija, kā arvien, vē­lējās būt apvaldīta, bet gluži neviļus viņā staroja neap­zināts žirgtums.

«Nu, nu,» viņš naidīgi pukojās, «varbūt tu domā, ka esmu uzķēries uz šīs vientiesīgās makšķeres? Ka es nu sakšu klaigāt un jūsmot? Ka izkusīšu no tavu acu ska­tieniem? Skuķīt, neceri! Nekas no tā neiznāks!»

— Piedodiet, — viņš salti teica. — Jūsu jūsmošana mani garlaiko. Un, lūdzu, nekliedziet. Es dzirdu labi.

— Es nekliedzu, — atbildēja Hēlija, jau ierāvusies sevī.

Nepelnītā, gluži atklātā Noka rupjība viņu sarūgtināja

un mulsināja. Lai pārvarētu aizvainojumu, viņa devās uz ūdens malu, klusi sevī kaut ko dungodama, bet, bai­doties no jaunas pārestības, apklusa pavisam.

«Viņš mani galīgi neieredz, droši vien tāpēc, ka uz- plijos ar līdzbraukšanu.»

Sī doma raisīja vainas sajūtu, kuru viņa, noskatoties, kā Noks makšķerē no laivas, centās izkliedēt ar apziņu, ka viņai katrā ziņā bija jābrauc, un nolēma to tūliņ pa­teikt Nokam.

— Jūs velti dusmojaties, Trumvik, — Hēlija uzsāka,

— ja tēvs nebūtu slims, es nelūgtu jūs ņemt mani līdzi.

Tāpēc iedomājieties sevi manā vietā un stāvoklī.,. Es jums uzplijos, jo bija nepieciešams.

— Par ko jūs runājat? — izklaidīgi pārvaicāja Noks, kurš tobrīd raisīja vaļā no svārku aizoderes izvilkto zirga astru makšķerauklu. — Paejiet nost, Hēlij, jūsu ēna gul­stas pār ūdeni un biedē zivis. Tā jau nav mana vaina, ka jūsu tēvs saslimis … Un vispār — mans izturēšanās veids ir gluži vienāds pret visiem … Rausta!

Hēlija, paklausīgi atkāpusies tālāk uz krastu, redzēja, ka sudrabots spīdums tiek izrauts no ūdens, palecas gaisā un, riņķodams ap Noku kā karuselī, noplunkšķ ūdenī.

— Zivs! Un tik liela! — iesaucās Hēlija.

Noks, lepodamies ar panākumu, atbildēja tikpat aizrau­tīgi, ar maikstes galu pievārēdams zivi.

— Jā, nav maza. Redziet, zivs ir bieza un smaga: mēs tūliņ to izcepsim. — Viņš piestūmās ar laivu pie krasta un nosvieda zivi smiltīs; tad, apskatījies visapkārt, sāka vākt sausus zarus un sakrāva tos kaudzītē, taču zaru nebija daudz. Arī Hēlija, lai nestāvētu dīkā, sameklēja divus trīs sausus zarus. Strauji, ar lielu sasprindzinājumu un centību, it kā smagu darbu darot, viņa padeva Nokam sīkos zariņus, ar sadurstītām rokām salauzusi tos sēr­kociņu lielumā. Noks, izķidājis zivi, aizdedzināja žagarus. Tie lāgā negribēja degt; pacēlās biezi dūmi. Nometies ceļos, Noks, nežēlodams plaušas, uzpūta vāju liesmiņu, bet drīz vien pie savas auss izdzirda vēl otru, ļoti cen­tīgu, drebulīgu elpu. Atspiedusies pret zemi ar dūrītēm, kurās bija sažņaugtas skaidiņas, Hēlija arī no savas puses pūlējās kaut ko darīt, dūmi koda acīs, bet viņa, varonīgi valdīdamās, nebeidza uzpūšanu pat tad, kad uguns jau uzliesmoja un rūkdama apņēma žagarus.

— Pietiks! — teica Noks. — Atnesiet zivi.

Hēlija paklausīja.

Nogaidījis, kad saradās vairāk ogļu, Noks izlīdzināja tās vienmērīgi uz smiltīm un uzlika zivi. Cepoties tā sāka čurkstēt. Drīz vien, vienā pusē apdegušu, Noks izņēma to no pelniem un uzlika uz lapu paplātes.

Pārdalījis to ar klūdziņu uz pusēm, Noks pamāja:

— Ēdiet, Hēlij, lai gan tā ir bez sāls. Izsalkuši mēs tālu netiksim.

— To es zinu, — domīgi teica meitene.

Kaut kā nomocījusi savu daļu, tikai pa pusei apmieri­nājusi ēstgribu, viņa sāka ilgoties pēc mājām. Apžilbi­noša, taču mežonīga un tuksnesīga bija apkārtne; mierī­gais, klusais krasts, kas turēja viņus piespiedu gūstā, sāka meiteni nomākt. Kā pirms simt vai tūkstoš ga­diem — tāda pati bija upe, smiltis, akmeņi; te zuda no­jēgums par laiku. Klusēdama viņa noskatījās, kā Noks, paslēpis laivu zemu pār ūdeni nolīkušajos krūmos, piebāž un aizsmēķē pīpi, kā, nevērīgi palūkojies ceļabiedrē, īgni un drūmi pasmaida, un dīvaina neuzticība joņaini atausa viņas satrauktajās smadzenēs, it kā tas viss 'nebūtu īste­nība. Viņa vēlējās, kaut Trumviks drīzāk aizmigtu, tas viņai šķita kā darbs, kas tuvinās tālākbraukšanas stundu.