ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

— Jūs gribējāt nogulēties? — ierunājās Hēlija, — ma­nuprāt, tas jums tieši nepieciešams.

— Vai es jūs traucēju?

— Kādā ziņā? — pukodamās par sarunu biedra ķildīgo toni, Hēlija dusmīgi paraustīja plecus. — Es, man šķiet, nedomāju nekā uzsākt, turklāt arī nevaru, jo jūs jau brī­dinājāt, ka brauksiet tālāk tikai krēslā.

— Es taču neesmu sieviete, — svinīgi attrauca Noks,

— mazāk vai vairāk miega — man vienalga. Ja traucēju jūs …

— Teicu jau, ka ne! — iekaisa Hēlija, smagi elpodama aizvainojumā. — Jādomā, ka drīzāk es, — atļaujiet pa­teikt pavisam atklāti, — es jūs traucēju… Tad nevaja­dzēja mani ņemt līdzi. Jūs visu laiku man uzbrūkat!

Viņas acis kļuva apaļas un spožas, bērnišķīgā mute aizvainojumā drebēja. Noks pārsteigts izņēma pīpi no mutes un palūkojās apkārt, it kā piesaukdams par lieci­niekiem debesis, upi un mežu, ka nav gaidījis šādu pār­metumu. Baidīdamies, ka Hēlija varētu sākt raudāt un viņš zaudētu savas pārākuma pozīcijas, kā vīrietis, kas ir spēcīgāks un visu nicina, Noks saprata, ka nepiecie­šams šim strīdam nekavējoties piešķirt dziļu un nopietnu pamatojumu; turklāt viņš beidzot gribēja arī izteikties, kā jau vairums cilvēku, kuri patiesi, lai gan visai nesen par kaut ko pārliecinājušies, meklējot klausītāju, kas no­skaņots gluži pretēji; šoreiz apstākļi bija vienkārši: jau Hēlijas sievišķīgums bija pretstatā Noka uzskatiem. Sā­kumā Noks sadrūva, it kā nosodot ceļabiedres dedzību, bet tad viņa sejā iegūla skumjas un sarūgtinājums.

— Var jau būt, — viņš teica, akcentēdams vārdus,

— ka esmu jūs kaut kā aizskāris, Hēlij, droši vien tā ir, pieņemsim, taču jūs un tieši jūs neesmu gribējis aizskart, varat ticēt. Teikšu atklāti, es pret sievietēm izturos visai noliedzoši, un jūs esat sieviete; ja es neviļus esmu pār­kāpis pieklājības robežas, tad vienīgi tāpēc. Jūs vai kāda cita — man ir vienalga, ikvienā no jums es redzu, nevaru neredzēt, pasaules ļaunuma pārstāvi. Jā! Sievietes ir pa­saules ļaunums!

— Sievietes? — mazliet samulsusi, bet jau nomierinā­damās, pārjautāja Hēlija. — Vai jūs domājat, ka visas sievietes …

— Noteikti visas!,

— Bet vīrieši?

— īsti sievišķīgs jautājums, — Noks sabāza pīpē ta­baku un pakratīja galvu. — Ko jūs gribējāt teikt ar to «bet vīrieši»? … Varu sacīt bez lielīšanās, vīrieši ir ra­došais, pozitīvais sākums. Bet jūs — ārdošais sākumsl

«Ārdošais sākums», līdz sirds dziļumiem satraukts, šaurās uzacis saraucis, pārsteigts skatījās krietnu brīdi Nokā ar pārmetumu un izaicinājumu.

— Bet… Paklausieties, Trumvik! — Noks bija sācis runāt viņas aprindu valodā, un arī viņa sāka izteikties vieglāk un brīvāk nekā līdz šim. — Paklausieties, tā ir bezkaunība, bet domāju, ka jūs runājat nopietni. Tas ir aizskaroši, tomēr interesanti. Ar ko gan mēs esam parā­dījušas sevi no tik tumšas puses?

— Jūs esat neorganizēta stihija, visa ļaunā sākums.

— Kāda stihija?

— Lai gan jūs, Hēlij, acīmredzot esat vēl neskarta (Hēlija nosarka), varu jums pateikt, — brīdi klusējis, turpināja Noks, — ka … tā ir … dzimuma stihija. Dzi­muma fizioloģiskais sākums, kas jums ir galvenais, noviļ mūs bezdibenī.

— Par to es nerunāšu, — skaļi attrauca Hēlija, — te cs nevaru līdzi spriest.

— Kāpēc?

— Muļķīgs jautājums.

— Jūs atsakāties turpināt šo sarunu?

Viņa novērsās un skatījās sāņus, meklēdama saprotamu izskaidrojumu savam samulsumam, ko nevarēja izraisīt ne klīrība, ne iedomība, to viņa labi zināja, jo šo īpašību nebija viņas raksturā. Beidzot prasība būt arvien patie­sai ņēma virsroku, — skaidru un ciešu skatienu palūko­jusies Nokā, Hēlija droši atbildēja:

— Es pati vēl neesmu sieviete, tāpēc droši vien būtu visai nepareizi, ja sāktu spriedelēt par… fizisko pusi. Runājiet, varbūt es sapratīšu un tad pateikšu, vai esmu vienis prātis ar jums vai ne!

— Tad ziniet, — uzbudināts iesāka Noks, — ka visas sievietes intereses saistās ar dzimumsfēru, tāpēc viņas ir tik aprobežotas. Sievietes ir sīkumainas, melīgas, tukšas, godkārīgas, plēsonīgas, nežēlīgas un alkatīgas.

Viņš minēja Hartmani, Šopenhaueru, Nīcši un kādu pusstundu no vietas apklusušās ITēlijas priekšā tēloja cilvēces nākotnes drūmo ainu, ja tā beidzot nenolādēs mīlestību. Mīlestība, pēc viņa domām, ir dabas mūžīgais malds, ko sen jau laiks nodot arhīvā, bet romānus sade­dzināt uz sārta.

— Jūs, Hēlij, — viņš teica, — vēl esat jauna, bet, kad jūsos pamodīsies sieviete, tā ne ar ko nebūs labāka par pārējām jūsu sugas rožainajām plēsoņām, kas izsūc vī­rieša smadzenes, asinis, sirdi un bieži vien noved viņus līdz noziegumam.

Hēlija nopūtās. Ja Nokam kaut puse taisnības, viņas turpmākā dzīve būs briesmīga. Viņa, Hēlija, pret savu gribu kļūs par dzēlīgu, pasaules ļaunumu nesošu čūsku.

— Tiesa, Šekspīram gan ir lēdija Makbeta, — viņa iebilda, — bet ir arī Džuljeta un Ofēlija …

— Neirastēniskas mātītes, — Noks attrauca.

Hēlija iekoda sev mēlē. Viņa tik tikko bija gribējusi pateikt: «Es jūs iepazīstinātu ar savu māti, ja tā pirms četriem gadiem nebūtu mirusi,» tagad meitene pateicās liktenim, ka nicinājuma pilnais apzīmējums «mātīte» gājis secen dārgajam tēlam. Viņai vairs nebija ne mazākās patikas sarunāties. Noks, nepamanījis viņas īgno sejas izteiksmi, sāka stāstīt, apzīmējot sevi ar vietniekvārdu «viņš» līdz šim lietotā «es» vietā:

— Man bija .draugs. Viņš neprātīgi iemīlējās kādā sie­vietē. Viņš ticēja cilvēkiem vispār un sievietēm. Bet šī tukšā persona mīlēja greznību un izšķērdību. Viņa pie­runāja manu draugu izdarīt zādzību … jaunais cilvēks bija tik pārliecināts par savas iemīļotās neprātīgo mīles­tību uz viņu, ka uzlauza sava patrona kasi un naudu atdeva viņai… šim sātanam cilvēka izskatā. Un viņa aizbēga no vīra, bet es …

Nokam asinis saplūda galvā, kad aizrāvies tik neap­domīgi izrunājās, tomēr viņš aptvēra, ka stāstījumu ne­pieciešams pabeigt, lai neizraisītu vēl lielākas aizdomas. Bet Hēlija, kā šķita, nekā nebija uztvērusi. Parasti vieg- ļais pieklājīgas uzmanības smaids pavīdēja viņas pa nakti sagurušajā sejā.

— Bet viņš, — Noks pusbalsī pabeidza, — nokļuva katorgā.

Iestājās uzmanības pilns klusums.

— Vai viņš vēl tagad atrodas tur? — piespiesti vaicāja Hēlija.

— Jā.

— Jums viņa žēl, protams … arī man viņa žēl, — meitene steidzīgi piebilda, — bet ticiet, Trumvik, šis cil­vēks nav vainīgs!

— Kas tad ir vainīgs?

Noks aizturēja elpu.

— Protams, viņa.

— Bet viņš?

— Viņš ļoti mīlēja, un es viņu nenosodītu.

Noks palūkojās ar tik sasprindzinātu skatienu, ka viņa nolaida acis.

«Noģida vai nenoģida? Ak velns!» viņš nolēma, «īste­nībā man vienalga. Viņai tagad, protams, ir aizdomas par mani, bet iztaujāt neiedrošināsies, man vairāk nekā nevajag.»

— Es pagulēšu. — Viņš piecēlās, izstaipījās un nožā­vājās.

— Jā, paguliet, — teica Hēlija, — saule jau augstu.

Nekā neatbildējis, Noks nolikās platānas ēnā, apklājis galvu ar žaketi pret odiem, un drīz vien aizmiga. Sapni, lai cik šķita savādi, lai cik pretēji viņa domām, tomēr atbilstoši cilvēka dabai, viņš redzēja, ka Hēlija no mu­gurpuses pienāk viņam klāt un maigi ar siltu plaukstu aizspiež acis. Viņa jūtas tobrīd bija dīvains rūgta aiz­vainojuma un maiguma sajaukums. Sapnis droši vien būtu izvērties vēl sarežģītāks, ja Noks nepamostos no nedroša, viegla piebikstījuma. Acis atvēris, viņš ierau­dzīja Hēliju, kas viņu modināja, un pēdējais viņas rokas pieskāriens saplūda ar naivo sapņojumu. Sāka jau tumst. Saules sarkanais plaksts izzuda aiz tumšā krasta; mik- lums, smagums galvā un bargā īstenība atgrieza Noku nepārtrauktajā, pēdējo dienu drūmajā modrībā.