ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

— Kā jūs sauc?

— Hēlija Soda.

— Pieņemsim. Nevajag tā raustīt stūri. Vai redzat krastu?

— Ļoti labi.

— Turieties, Hēlij, visu laiku kādas divdesmit asis no krasta, paralēli tā līkumiem. Ja vajadzēs citādi, pa­teikšu … Sasodīts!

Viņš iekliedzās tāpēc, ka airis bija aizķēris zem ūdens kādu kritušu koku. Bet iekliedziena asumā meitene pēkšņi saklausīja ko noslēptu svešinieka dvēselē, kas izpaudās neviļus, iespējams, attiecībā uz viņu, Hēliju. Viņa satrū­kās un gandrīz vai izbijās. Desmitiem šausmīgu notikumu atausa viņas sasprindzinātajā iztēlē. Kas ir šis jaunais cilvēks? Kā gan viņa varēja uzticēties tam, kaut arī tēva dēļ? Viņa pat nezina tā vārdu. Baigs bija ne tik daudz izbaiļu moments, cik nomokošā tramība, baidoties un uz­manoties visu laiku. Sajā brīdī Noks, atlaidis airus, aiz­dedzināja sērkociņu un aizsmēķēja pīpi; uguns gaismā viņa lejup noliektā seja, ar pievērtajiem plakstiņiem, kuru

Hēlija uzmanīgi novēroja, viņai par lielu atvieglinājumu nemaz nelikās briesmīga, — seja kā jau seja. Pat skaista, parasta seja… Viņa klusi nopūtās, gandrīz vai nomie­rinājusies, jo vairāk tāpēc, ka Noks aizsmēķējis pateica:

— Alans_ vārds ir Trumviks. — So vārdu viņš nupat bija izdomājis un, baidīdamies to aizmirst, divreiz atkār­toja: — Jā, Trumviks, tā mani sauc, Trumviks.

Un pēc brīža, lai labāk iegaumētu, piebilda:

— Trumviks.

— Vai ilgi mums jābrauc? — vaicāja Hēlija. — Mani mudina steigties tēva slimība … — Viņa samulsa, atce­rēdamās, ka Trumviks airē un var to' uzskatīt kā skubi- nājumu. — Es runāju vispār, apmēram …

— Tā kā arī es steidzos, — Noks nozīmīgi teica, — tad ziniet, ka manās interesēs ir nokļūt Zurbaganā ne vēlāk kā parīt no rīta. Tā arī būs. No šejienes līdz pilsētai nav vairāk par simt verstīm.

— Pateicos jums. — Bikli iesmējusies, viņa paziņoja: — Man ir dažas sviestmaizes un nedaudz siera… tā kā nekur citur dabūt nevar, jūs ..,

— Arī es paņēmu kārbu ar sardīnēm un gabalu mai­zes … Man pietiek.

«Visas viņas ir materiālistes,» nodomāja Noks. «Vai es šajā brīdī domāju par sviestmaizēm? Nē, es domāju par mūžību, — upe, tās straume ir mūžības simbols … Un — kas vēl?»

Bet viņš aizmirsa — kas, lai gan viņa garastāvoklis joprojām bija reizē nomākts un pacilāts. Noks sāka do­māt par savu mežonīgo, drūmo pagātni: par pretīgo dēku, cietumu, par nodomu izturēties pret cilvēkiem ar lepnu naidu, novērsties no tiem uz visiem laikiem — ja ne mie­sīgi, tad kaut vai garīgi; viņš domāja arī par mīlestību, gan tikai kā par sapni, uzticīgu un maigu sagandētās dzīves ceļabiedru. Domu saviļņojums iedarbojās uz mus­kuļiem, un viņš airēja kā sacīkstēs. Laiva, slīdēdama stipri ātrāk par straumi, ar troksni šķēla tumšo ūdeni.

Hēlija apstākļu neparastībā izjuta gara možumu un arī satraukumu par savas vēlēšanās piepildījumu. Tēva vē­rīgi noklausīsies stāstu par viņas dēku. Hēlijai šķita, ka viņa nebrauc, bet lasa par kādu sievieti Hēliju grāmatā, kur aprakstīti meži, medības, briesmas. Atceroties tēvu, pārņēma skumjas. Viņa iedomāja paviršo, aprobežoto dak­teri, kas ārstēja tēvu, un sāka prātot, ka viņa izvēlēsies citu, nodibinās kārtību, pārlūkos zāles, gultu — it visu.

Viņas darbīgajai dvēselei kaut vai domās vajadzēja kaut ko darīt. Lai nesaņemtu no jauna Noka piezīmes, viņa līdz pagurumam apzinīgi vadīja stūri, neizlaižot no acīm labā krasta tumšo nostiprinājumu. Meitene juta izsal­kumu, bet kautrējās. Viņi brauca klusēdami minūtes piec­padsmit, tad Noks, tikpat izsalcis, sadrūmis noteica:

— Iebaudīsim. Atlaidiet stūri. — Viņš ievilka laivā airus.

— Manas sardīnes vēl nav sakaltušas,.< ņemietl

— Nē, pateicos, ēdiet vien pats.

Tīdainās pledā, Hēlija klusi ēda. Lai gan bija dzija tumsa, viņai šķita, ka šis savādais Trumviks zobgalīgi novēro viņu, un sviestmaizes, kaut arī Hēlija bija izsal­kusi, kļuva negaršīgas. Viņa beidza ēst. Noks vēl ilgi tur­pināja skribināt kārbu ar saliecamo nazi, un Hēlija dzir­dēja, kā nazis skrāpē skārdu. Viņu abu nošķirtībā, upes naksnīgajā klusumā un šajā badīgajā, nepatīkamajā skri- bināšanā, lai cilvēks varētu spēcināties, šķita kaut kas sērdienīgs, un Hēlijai kļuva skumji.

— Liekas, nakts nebūs visai auksta, — ierunājās mei­tene, tomēr viegli drebinādamās aiz saltuma.

Viņa pateica to, kas vispirms ienāca prātā, lai Noks nedomātu, ka viņa noskatās, kāds viņš rīma.

— Tvaikonis tagad jau tālu no šejienes.

Noks kaut ko norūca, aizrijās un iesvieda kārbu ūdenī.

— Pulkstenis rāda pirmo nakts stundu, — viņš sacīja, sērkociņa gaismā palūkojies pulkstenī. — Ja gribat, varat gulēt.

— Bet kā būs ar stūri?

— Es protu vadīt ar airiem, — Noks uzstājīgi noteica, — bet, ja jūs tā pusnomodā vadīsiet stūri, mēs pēc pāris stundām uzbrauksim uz sēkļa. Vispār es gribētu, — viņš sapīcis piebilda, — lai jūs mani paklausītu. Esmu par jums daudz vecāks, vairāk pieredzējis un zinu, kas jādara. Varat nolikties guļus.

— Jūs… esat ļoti labs, — nedroši teica meitene, īsti nesapratusi, kas tas ir: īgnums vai laipnība. — Labi, es gulēšu. Ja vajadzīgs, lūdzu, pamodiniet mani.

Noks, nekā neteicis, nospļāvās.

«Vai viņa tiešām domā, ka es nepamodinātu? Skaidrs, ka pamodināšu. Seit nav viesu istaba, šeit… Kā viņas prot ievilināt tīklos! «Jūs esat ļoti labs …», «Pateicos», «Vai jūs nedomājat, ka…». Tas ir dzimuma instinkts,» nosprieda Noks, «neapzinātā attieksme pret vīrieti. Jā.»

Tad viņš sāka pārdomāt, vai braukt līdz Zurbaganai laivā vai izkāpt kādas verstis no pilsētas — drošības labad. Ziņas par laivas nopirkšanu par tādu milzu summu, par Jusa velti meklēto degvīnu un Noka pazīšanas zīmes pa šīm divām diennaktīm jau varēja kļūt zināmas visā apkārtnē. Līdz ar to viņš vēlreiz noslavēja sevi, ka bija attapies un paņēmis līdzi Hēliju, ka nebija atteicis viņai. Šis apstāklis piešķīra ceļojumam ģimenisku raksturu,'un kas gan, redzot Noku meitenes sabiedrībā, iedomātu, ka viņš vēl nesen bijis katordznieks? Hēlija neapzināti būs viņam palīdzējusi. Viņš nolēma būt iecietīgāks.

— Vai jūs guļat? — jautāja Noks, lūkodamies uz laivas pakaļgala apveidu.

Atbildē viņš sadzirdēja kaut ko viduvēju starp nopūtu un miegainu čukstu. Laivas pakaļgals uz mazāk tumšā fona nekā pati laiva šķita tukšs, Hēlija acīmredzot bija aizmigusi, un Noks aizdedzināja sērkociņu, lai palūkotos, kā viņa ierīkojusies. Ietinusies pledā, meitene gulēja, uz­likusi galvu uz rokām; bija redzama tikai aizvērta acs, piere un deniņi; viss kopā izskatījās kā pūkains kamols.

— Pietiek domāt par viņu, — noteica Noks, aizsviez­dams sērkociņu. — Kad sieviete guļ, tā ir nekaitīga.

Ieturēdams ar airiem vajadzīgo virzienu, viņš, nakts svinīgā drūmuma ietekmēts, atkal pārdomāja savu bē­dīgo pagātni. Viņam gribējās, ja vien izdosies izglābties, tā dzīvot, lai nebūtu ne pašapmāna, ne aizraušanās, ne nožēlu. Pirmām kārtām — jāpaliek vientuļam. Domādams, ka pārāk labi iepazinis cilvēkus (jo sevišķi sievietes), Noks iekaisis nolēma, ārēji nenovēršoties no cilvēkiem, iekšēji ar tiem nesakust un tā, pavēlējis sirdij apklust uz visiem laikiem, sagaidīt mūža beigas. Ar cildenām skum­jām kā prātnieks, kas pazīst pasaules nīcību.