A.KAMĪ: Svešinieks

A.KAMĪ

Svešinieks

.

Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar — nezinu. Sa­ņēmu no nespējnieku patversmes telegrammu: «Māte no­mira. Apbedīšana rīt. Jūtam līdzi.» Tas nekā neizsaka. Varbūt tas notika vakar.

Vecu ļaužu patversme atrodas Marengo, astoņdesmit kilometru attālumā no Alžīras. Braukšu ar autobusu, kas atiet pulksten divos, un tur nonākšu pievakarē. Tātad nakti varēšu pavadīt nomodā pie aizgājējas un rītvakar atgrie­zīšos mājās. Palūdzu patronu piešķirt man divi dienas at­vaļinājumu, un viņš nevarēja atteikt tik svarīga iemesla dēļ. Bet izskatīties viņš izskatījās neapmierināts. Es viņam pat pateicu: «Tas taču nav manas vainas dēļ.» Viņš nekā neatbildēja. Tad es nodomāju, ka man nevajadzēja tā teikt. Vispār nebija ko atvainoties. Drīzāk viņam vajadzēja izteikt man līdzjūtību. Bet viņš droši vien to izdarīs parīt, kad redzēs man sēru lenti ap roku. Jo pašlaik mamma vēl itin kā nav nomirusi. Turpretī pēc apbedīšanas viss būs galā un pieņems oficiālu raksturu.

Tātad nolēmu izbraukt divos ar autobusu. Bija ļoti karsts laiks. Kā parasti paēdu pusdienas restorānā pie Selesta. Tur visi mani ļoti žēloja, un Selests man teica: «Katram ir tikai viena māte.» Kad es gāju projām, visi mani pavadīja līdz durvīm. Es biju mazliet apjucis, jo man vēl vajadzēja iegriezties pie Emanuēla patapināt melnu kaklasaiti un sēru apsēju ap piedurkni. Pirms dažiem mē­nešiem viņš bija zaudējis tēvoci.

Es devos turp skriešus, lai nenokavētu autobusu. Droši vien šās steigas un šās skriešanas dēļ, turklāt arī no kra­tīšanās, no benzīna smakas, no gaismas atspulgiem uz ceļa un žilbinošās saules debesīs es iesnaudos. Nogulēju gan­drīz visu brauciena laiku. Un, kad uzmodos, biju atgāzies )ret kādu karavīru, kas man uzsmaidīja un apjautājās, rai es braucu no tālienes. Es pateicu «jā», lai nebūtu vairs ārunā.

Patversme atradās divi kilometru attālumā no ciema, is aizgāju uz turieni kājām. Man gribējās tūdaļ pat pa­skatīties uz mammu. Bet durvju sargs teica, ka papriekš nan jātiekoties ar direktoru. Tā kā direktors bija aizņemts, brītiņu bija jāpagaida. Visu šo laiku ar mani nopļāpāja durvju sargs, un pēc tam es tikos ar direktoru: viņš mani pieņēma savā kabinetā. Direktors bija maza auguma sirmgalvis ar Goda leģiona ordeņlentīti pogcaurumā. Viņš paraudzījās manī savām gaišajām acīm. Pēc tam paspieda man roku un turēja savējā tik ilgi, ka es lāgā nezināju, kā to atbrīvot. Ielūkojies kādā mapē, viņš sacīja:

— Merso kundze šeit ieradās pirms trim gadiem. Jūs bijāt viņas vienīgais atbalsts.

Man šķita, ka direktors man kaut ko pārmet, un es sāku viņam paskaidrot. Bet viņš mani pārtrauca:

— Jums nebūt nav jāattaisnojas, mans mīļais. Es Iepa­zinos ar jūsu mātes personisko lietu. Jūs nespējāt viņu uzturēt. Viņai bija vajadzīga kopēja. Bet jūs saņemat ne visai lielu algu. Galu galā šeit viņai klājās daudz labāk.

Es noteicu:

— Jā, direktora kungs.

Un viņš piebilda:

— Vai zināt, viņai šeit bija draugi, viņas vecuma cil­vēki. Viņiem bija kopīgas intereses, kas atšķiras no jūsu paaudzes interesēm. Jūs esat jauns, un viņai droši vien bija garlaicīgi ar jums.

Tā bija taisnība. Kad mamma dzīvoja mājās, viņa augu dienu klusēja un tikai ar acīm sekoja ikvienai manai kus­tībai. Pirmajā laikā patversmē viņa bieži raudāja. Bet tas bija aiz pieraduma pie mājām. Pēc dažiem mēnešiem viņa būtu raudājusi, ja viņu izņemtu no patversmes. Ari aiz pieraduma. Pa daļai šā iemesla dēļ pēdējā gadā es uz turieni gandrīz vairs netiku braucis. Un arī tāpēc, ka man ietu zudībā svētdiena, nemaz neņemot vērā iešanu uz auto­busu, biļetes pirkšanu un divi stundu ilgu braucienu.

Direktors vēl kaut ko runāja. Bet es viņā gandrīz vairs neklausījos.

Beidzot viņš sacīja:

— Domāju, ka jūs gribat paskatīties uz savu māti.

Es klusēdams, piecēlos, un viņš devās man pa priekšu uz durvīm. Kāpnēs viņš man paskaidroja?

— Mēs viņu pārnesām uz mūsu nelielo morgu, tai ne­uztrauktu pārējos. Ik reizes, kad kāds patversmes iemīt­nieks nomirst, pārējie divi trīs dienas nervozē. Un tad kalpotājiem grūti ar viņiem tikt galā.

Mēs izgājām cauri pagalmam, kur bija daudz sirm­galvju, kas, sastājušies pulciņos, sarunājās. Kad gājām viņiem garām, viņi apklusa. Bet mums aiz muguras sa­runas atkal atsākās. Izklausījās pēc klusinātas papagaiļu tarkšķēšanas, Pie nelielas ēkas durvīm direktors mani pa­meta.

— Es jūs atstāju, Merso kungs. Būšu jūsu rīcībā savā kabinetā. īstenībā apbedīšana paredzēta desmitos no rīta. Bijām domājuši, ka tādējādi jūs varēsit pavadīt nakti no­modā pie aizgājējas. Jā, un vēl: jūsu māte sarunās ar saviem draugiem, šķiet, bieži izteikusi vēlēšanos, lai viņu apglabā pēc baznīcas rituāla. Esmu devis nepieciešamos rīkojumus. Taču gribēju darīt jums to zināmu.

Es viņam pateicos. Mamma, kaut arī nebija ateiste, dzīva būdama, nekad netika domājusi par reliģiju.

Es iegāju mazajā telpā. Tā bija ļoti gaiša, kaļķiem iz­balsināta istaba ar krāsaina stikla griestiem. Vienīgās mēbeles — krēsli un iksveida ķeblīši. Uz diviem no tiem telpas vidū stāvēja zārks ar virsū uzliktu vāku. Bija re­dzamas vienīgi mazliet ieskrūvētas spožas skrūves, kas izcēlās uz nebeicētajiem dēļiem. Pie zārka sēdēja baltā audekla halātā ģērbusies slimnieku kopēja arābiete ar spilgtu zīda lakatu ap galvu.

Aiz manis iekšā ienāca durvju sargs. Viņš droši vien bija skrējis. Mazliet stostīdamies, viņš sacīja:

— Mēs uzlikām zārkam vāku, bet es tūdaļ to nocelšu, lai jūs varētu uz aizgājēju paskatīties.

Viņš jau piegāja pie zārka, kad es viņu apturēju. Viņš jautāja:

— Jūs negribat?

Es atbildēju:

— Nē.

Viņš parāvās atpakaļ, un man kļuva neērti, jo jutu, ka nevajadzēja tā teikt. Pēc brīža, mani uzlūkojis, viņš jau­tāja: '

— Kāpēc ne? — taču bez mazākā pārmetuma, it kā gri­bēdams tikai uzzināt

Es atbildēju:

— Nezinu.

Tad, plucinādams sirmās ūsas un uz mani neskatīda­mies, viņš noteica:

— Saprotu.

Viņam bija skaistas, gaišzilas acis un iesarkana sejas krāsa. Viņš padeva man krēslu un pēc tam ari pats apsē­dās netālu man aiz muguras. Slimnieku kopēja piecēlās un devās uz izeju. Tad sargs man pateica:

— Viņai ir šankrs.

Tā kā es nesapratu, tad paskatījos uz sievieti un ierau­dzīju, ka ap galvu zem acīm viņai ir apsējs. Ap deguna vietu apsējs bija gluži plakans. No visas sejas bija re­dzams tikai apsēja baltums.

Kad slimnieku kopēja izgāja, durvju sargs sacījas

— Tagad es atstāšu jūs vienu.

Nezinu, kādu kustību es izdarīju, bet viņš palika stā­vam man aiz muguras. Viņa klātbūtne mani traucēja. Istabu pārpludināja spoža pēcpusdienas gaisma. Sizda­mies pret krāsainā stikla griestiem, rūca divi sirseņi. Un es jutu, ka man uzmācas snaudiens. Nepagriezdamies pret durvju sargu, es jautāju:

— Vai jūs jau ilgi esat šeit?

Viņš uzreiz atbildēja:

— Piecus gadus, — it kā visu laiku būtu gaidījis manu jautājumu.

Pēc tam viņš ņēmās gari pļāpāt. Viņš būtu ļoti izbrī­nījies, ja kāds viņam būtu teicis, ka savu mūžu viņš beigs, strādādams par durvju sargu Marengo patversmē. Viņam esot sešdesmit četri gadi, un viņš esot parīzietis. Te es viņu pārtraucu: «Ak tad jūs neesat šejienietis?» Pēc tam es atcerējos, ka, pirms mani aizveda pie direktora, viņš man tika stāstījis par mammu. Viņš teica, ka rnamma labi drīz jāapglabā, jo līdzenumā esot liels karstums, it īpaši šaipusē. Un tad piebilda, ka esot dzīvojis Parīzē un nekādi nevarot to aizmirst. Parīzē mironi reizēm glabājot trešajā vai pat ceturtajā dienā. Bet šeit tas neesot iespējams, pat iedomāties nevarot, kā te steidzoties un skriešus skrienot pakaļ līķratiem. Tad viņa sieva pateica: