A.KAMĪ: Svešinieks

— Ja iet lēnām, var dabūt saules dūrienu. Bet, ja iet pārāk ātri, var sasvīst un baznīcā saaukstēties.

Viņai bija taisnība. Bet izvēles nebija. Atmiņā man sa­glabājušies vēl daži iespaidi no tās dienas: piemēram, Pe­resa seja, kad viņš pēdējo reizi mūs panāca pie paša ciema. Pār vaigiem viņam ritēja lielas asaru lāses, acīmredzot no nervozēšanas un grūtā gājiena. Bet daudzo krunku dēļ asaras lejā nenoritēja. Tās saplūda kopā un sakritušajā sejā izveidoja spožu valgumu. Tad vēl atmiņā palikusi baz­nīca un ciema iedzīvotāji uz ietvēm, sarkanās ģerānijas uz kapu kopiņām, Peresa ģībonis (viņš nokrita kā salūzis ķi­pars), asiņu krāsas zeme, kas bira uz zārka, ar zemi sa­jaukušās baltās augu saknītes, un vēl kaut kādi cilvēki, balsis, ciems, gaidīšana pie kafejnīcas, nepārtraukta mo­tora rūkoņa un mans prieks, kad autobuss iebrauca ugu­nīm apgaismotajā Alžīrā un es iedomājos, ka tūlit likšos gultā un nogulēšu veselas divpadsmit stundas.

Pamodies es sapratu, kāpēc manam patronam bija tik neapmierināts izskats, kad es lūdzu piešķirt man divi die­nas atvaļinājumu, — šodien taču ir sestdiena. Biju to, tā sakot, pavisam aizmirsis, bet, kad piecēlos, man tas ienāca prātā. Patrons, protams, bija aplēsis, ka tādā kārtā kopā ar svētdienu man sanāks četras brīvdienas, un tas viņu nevarēja iepriecināt. Bet, no vienas puses, es taču neesmu vainīgs, ka mammu glabāja vakar un nevis šodien, un, no otras puses, — sestdien un svētdien mēs tik un tā nestrā­dājām. Lai nu bija kā būdams, savu patronu es tomēr varu saprast.

Man bija grūti piecelties, jo vakardienas brauciens mani bija nogurdinājis. Kamēr skuvos, gudroju, ko es darīšu, un nolēmu iet nopeldēties. Iesēdos tramvajā un braucu uz ostas peldētavu. Tur es ieniru ejā, pa kuru aizkļuvu līdz jūrai. Bija daudz jauniešu. Odenī es ieraudzīju Mariju Kardonā, mūsu kantora bijušo mašīnrakstītāju, kas man toreiz ļoti patika. Šķiet, ari es viņai. Bet viņa drīz no mums aizgāja, un mēs vairs netikārnies. Es viņai palīdzēju uzrausties uz bojas un nejauši pieskāros viņas krūtīm. Es vēl biju ūdenī, kad viņa, izstiepusies uz vēdera, jau gulēja uz bojas. Viņa pagriezās pret mani. Mati viņai krita uz acīm, un viņa smējās. Es uzrāpos uz bojas blakus viņai. Bija ļoti jauki, un es it kā pa jokam atmetu galvu atpakaļ un uzliku viņai uz vēdera. Viņa nekā neiebilda, un es tā arī paliku guļam. Acu priekšā man pletās zili zeltains debesu plašums. Zem pakauša es jutu lēni cilāja­mies Marijas vēderu. Mēs ilgi kavējāmies uz bojas un bi­jām pa pusei iesnaudušies. Kad saule kļuva pārāk svel­maina, Marija iemetās ūdenī, un es viņai sekoju. Viņu pa­nācis, es apliku roku viņai ap vidukli, un mēs peldējām kopā. Viņa joprojām smējās. Krastā, kamēr mēs žāvējā­mies, viņa sacīja: «Es esmu vairāk iedegusi nekā jūs.» Es viņai jautāju, vai viņa negribētu vakarā aiziet uz kino. Viņa atkal iesmējās un teica, ka gribētu redzēt kādu filmu, kurā tēlo Fernandels. Kad apģērbāmies, viņa bija visai pārsteigta, ieraudzījusi manu melno kaklasaiti, un vai­cāja, vai man neesot sēras. Es pateicu, ka man nomirusi mamma. Tā kā viņa gribēja zināt, kad, es atbildēju: «Va­kar.» Viņa mazliet parāvās atpakaļ, bet nekā neteica. Man gribējās pasacīt, ka tā nav mana vaina, bet es aprāvos, jo atcerējos, ka to pašu jau biju teicis savam patronam. Bet tam nebija nekādas nozīmes. Sā vai tā, cilvēks vienmēr mēdz būt mazliet vainīgs.

Vakarā Marija bija visu aizmirsusi. Filma vietām bija amizanta, tiešām pārāk muļķīga. Marija sēdēja man cieši piespiedusies klāt. Es glāstīju viņai krūtis. Seansa beigās es viņu noskūpstīju, bet kaut kā neveikli. Pēc kino viņa atnāca pie manis.

Kad no rīta pamodos, Marija jau bija aizgājusi. Viņa man bija paskaidrojusi, ka viņai jāaizejot pie tantes. Es iedomājos, ka ir taču svētdiena, un tas mani sarūgtināja: svētdienas man nepatīk. Tad atkal likos gulēt, sajutu spil­venā jūras sāls smaržu, ko bija atstājuši Marijas mati, un nogulēju līdz desmitiem. Pēc tam, turpat gultā pīpēdams cigareti pēc cigaretes, novārtījos līdz pusdienlaikam. Man negribējās kā parasti iet brokastot pie Selesta, jo tur katrā

ziņā sāktu mani izprašņāt, bet man tas nepatīk. Uzcepa sev olas un apēdu tās turpat no pannas un bez maizes, jo maizes mājās nebija un iet lejā uz maiznīcu negribējās.

Pēc brokastīm aiz gara laika es sāku klimst pa dzīvokli. Kad šeit dzīvoja mamma, tas bija itin omulīgs. Tagad tas man kļuvis par lielu, un galdu 110 ēdamistabas es pārnesu uz savu guļamistabu. Es uzturos tikai šai istabā starp krēsliem ar izsēdētiem salmu sēdekļiem, skapi ar sadzel­tējušu spoguli, mazgājamo galdiņu un dzelzs gultu. Viss pārējais ir pamests. Mazliet vēlāk, lai kaut ko darītu, pa­ņēmu kādu vecu avīzi un sāku lasīt. Izgriezu caurejas līdzekļu — Krišena sāļu reklāmu un ielīmēju to vecā burt­nīcā, kurā krāju visādus rakstus, kas avīzēs mani bija uzjautrinājuši. Tad, nomazgājis rokas, beidzot izgāju uz balkona.

Manas istabas logi veras uz priekšpilsētas galveno ielu. Bija saulaina pēcpusdiena. Taču bruģis izskatījās netīrs, gājēju bija maz un tie vēl aizvien steidzās. Vispirms tās bija ģimenes, kas dodas pastaigā: tur bija divi mazi zēni matrožu uzvalciņos ar īsām bikšelēm, kas sniedzās maz­liet pāri ceļgaliem, abi juzdamies diezgan neērti savos iestīvinātajos tērpos, un meitenīte ar kuplu rožainu pušķi

matos un melnām lakkurpītēm kājās. Aiz bērniem nāca W milzīga mamma ar kastaņbrūnu kleitu mugurā un tēvs, neliela auguma sīks vīriņš, kuru es pazinu pēc izskata. Galvā viņam bija salmu cepure, viņš bija uzsējis tauriņ- veida kaklasaiti, un rokās viņam bija spieķis. Ieraudzījis viņu kopā ar sievu, es sapratu, kāpēc mūsu kvartālā viņu uzskata par izsmalcinātu. Mazliet vēlāk pa ielu aizgāja mūsu priekšpilsētas jaunekļi ar laku ieziestiem matiem un sarkanām kravatēm, stipri iežmiegtos svārkos ar izšūtu mutautiņu kabatā un kurpēs ar četrstūrainiem purngaliem. Nodomāju, ka viņi dodas uz centra kinoteātriem. Tāpēc iznākuši no mājām tik agri un, skaļi smiedamies, steidzās uz tramvaju.

Pēc viņiem iela pamazām kļuva tukša. iVlanuprāt, izrā­des visur jau bija sākušās. Uz ielas bija redzami vairs tikai bodnieki un kaķi. Debess bija skaidra, bet no ielas malā augošajiem gumijkokiem mirdzums jau bija nozudis. Uz pretējās ietves tabakas veikala īpašnieks bija iznesis un nolicis pie savām durvīm krēslu un, jāteniski uz tā uz­sēdies, atspiedās abām rokām pret krēsla atzveltni. Nupat vēl pārpildītie tramvaji tagad brauca gandrīz tukši. Kafej­nīciņā «Pie Pjēro», kas atradās blakus tabakas veikalam, viesmīlis slaucīja zāģskaidām nokaisīto tukšās zāles grīdu. iTā bija īsta svētdiena.

Es pagriezu krēslu otrādi un, nolicis to tāpat kā tabakas veikala īpašnieks, atzinu, ka tā sēdēt ir ērtāk. Izpīpējis di­vas cigaretes, iegāju atpakaļ istabā, paņēmu gabaliņu šo­kolādes un, atgriezies, atkal apsēdos pie loga, lai šokolādi apēstu. Pēc «brīža debess apmācās, un es nodomāju, ka nupat uznāks pēkšņs vasaras negaiss. Taču debess pama­zām noskaidrojās. Bet no pāri slīdošajiem mākoņiem, kas solīja lietu, iela satumsa. Es ilgi paliku pie loga un lūkojos debesīs.

Pulksten plecos atkal dārdēdami aiztrauca tramvaji. Tie veda atpakaj no piepilsētas stadiona sporta mīļotājus, kas veseliem ķekariem bija sametušies gan uz pakāpieniem, gan uz platformām. Nākamie tramvaji pārveda pašus spē­lētājus, kurus es pazinu pēc viņu mazajām ceļasomām. Viņi dziedāja un bļāva pilnā rīklē, ka viņu klubs ir neuz­varams. Daži man māja ar roku. Viens pat uzsauca: «Mēs viņiem sadevām!» Un es atbildēju: «Braši!», apstiprinoši purinādams galvu. Beidzot sāka straumēm plūst automa­šīnas.