A.KAMĪ: Svešinieks

—« Apbedīšanas biroja kalpotāji ir jau ieradušies. Es tūlīt viņus palūgšu aizvērt zārku. Vai jūs negribētu vēl pēdējo reizi paskatīties uz savu māti?

Es atbildēju: — Nē.

Tad viņš klusinātā balsī pa telefonu izrīkoja:

— Fižak, pasakiet saviem puišiem, lai sāk.

Pēc tam viņš man sacīja, ka piedalīšoties apbedīšanā, un es viņam pateicos. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un sakrustoja savas īsās kājiņas. Viņš pavēstīja, ka bez viņa un manis iešot ari kopēja. Pēc noteikumiem patversmes iemītnieki bērēs nedrīkst piedalīties. Viņš tiem atļaujot tikai vāķēt pa nakti. «Tas ir cilvēcīgi,» viņš piebilda. Bet šai gadījumā viņš devis atļauju pavadīt manu mammu uz kapiem kādam viņas vecam draugam: «Tomā Peresam.» Te direktors pasmaidīja. Viņš man teica:

— Saprotiet, tās bija mazliet bērnišķīgas jūtas. Bet viņš un jūsu māte bija gandrīz nešķirami. Patversmē par vi­ņiem zobojās, Peresam mēdza teikt: «Tā ir jūsu brūte.» Bet viņš tikai.smējās. Tas viņiem abiem sagādāja prieku. Un patiešām jāsaka: Merso kundzes nāve viņu ir ļoti ap­bēdinājusi. Domāju, ka es nedrīkstēju viņam atteikt. Bet pēc padoma, kādu deva mūs apmeklējošais ārsts, man vi­ņam bija jāatsaka vakarnakt vāķēšana pie zārka.

Mēs diezgan ilgi klusējām. Tad direktors piecēlās un pa­raudzījās ārā pa kabineta logu. Brīdi vērojis, viņš sacīja:

— Mācītājs no Marengo ir jau atnācis. Mazliet par agru.

Pēc tam direktors mani brīdināja, ka būšot jāiet kājām vismaz četrdesmit piecas minūtes, jo baznīca atrodoties pašā ciemā. Mēs izgājām ārā. Pie morga stāvēja mācītājs un divi kora zēni. Viens no viņiem turēja rokā vīraka kvēpināmo trauku, un mācītājs, pār to noliecies, regulēja sudraba ķēdes garumu. Kad mēs pienācām, mācītājs at­lieca muguru. Viņš mani uzrunāja ar «mans dēls» un pa­teica dažus vārdus. Tad viņš iegāja morgā, es viņam se­koju.

Es uzreiz ieveroju, ka zārka vāka skrūves ir jau aizskrū­vētas un istabā stāv četri melnās drēbēs ģērbušies vīri. Tai pašā brīdī izdzirdēju direktoru man sakām, ka līķrati gaidot uz ceļa; mācītājs jau skaitīja lūgsnas. No šā brīža viss ritēja ļoti ātri. Melnie vīri pienāca pie zārka un uz­klāja tam virsū pārsegu. Mācītājs, viņa pavadoņi, direk­tors un es izgājām no morga. Pie durvīm stāvēja kāda man nepazīstama dāma. «Merso kungs,» direktors mani stādīja priekšā. Dāmas vārdu es nesaklausīju, tikai no­pratu, ka tā ir pavadītājos izraudzītā kopēja. Bez mazākā smaida viņa nolieca lejup savu garo, kaulaino seju. Tad mēs pagājām mazliet sānis, lai palaistu garām zārku. Un, dodamies nopakaļ zārka nesējiem, izgājām no patversmes pagalma. Aiz vārtiem gaidīja līķrati — gara, lakota spoža kaste, kas izskatījās pēc penāļa. Līķratiem blakus stāvēja ceremonijas vadītājs, maza auguma vīriņš jocīgā tērpā, un kāds iespaidīga izskata sirmgalvis. Es nopratu, ka tas ir Peresa kungs. Galvā viņam bija mīksta filca cepure ar apaļu dibenu un platām malām. (Kad zārku iznesa no morga, viņš platmali noņēma.) Ģērbies viņš bija melnā uzvalkā, kura bikses virs kurpēm bija sagriezušās kā korķu velkamais, un mezglā sasietā melnā kaklasaite izskatījās pārāk maza salīdzinājumā ar krekla plato balto apkakli. Deguns viņam bija nosēts melniem raibumiņiem, lūpas drebēja. Sirmie, paplānie mati lāgā nenosedza jocīgās, ļenganās ausis, kurām tikpat kā nebija skrimstalas un kuru sarkanā krāsa tik ļoti izcēlās viņa bālajā sejā, ka mani vi­sai pārsteidza. Ceremonijas vadītājs ierādīja katram savu vietu. Pašā priekšā soļoja mācītājs, aiz viņa brauca līķ­rati. Tiem katrā pusē divi vīri. Aiz līķratiem — direktors un es, bet gājienu noslēdza izraudzītā slimnieku kopēja un Peresa kungs.

Saule debesīs jau laistījās pilnā spožumā. Tā sāka de­dzināt zemi, un karstums strauji palielinājās. Nezinu kā­pēc mēs diezgan ilgi gaidījām, pirms devāmies ceļā. Tum­šajā uzvalkā man bija karsti. Vecītis, kas jau bija uzlicis galvā platmali, no jauna to noņēma. Es biju mazliet pa­griezies uz viņa pusi un skatījos uz viņu, kad direktors ierunājās par viņu. Viņš pastāstīja, ka mana māte un Peresa kungs bieži vakaros slimnieku kopējas pavadībā devušies pastaigā līdz pat ciemam. Es palūkojos uz ap­kārtējo lauku ainavu. Ieraugot cauri ciprešu rindām, kas, paceldamās pār pakalniem, sniedzās debesīs, rūsganzaļo zemi un reti izkaisītās, skaidri redzamās mājiņas, es sa­pratu mammu. Vakaros šī ainava droši vien uzvēdī tādu kā skumju pilnu mieru. Bet tagad, kad spožajā saulē visa šī ainava trīsuļoja, tā izskatījās pārdabiska un nomācoša.

Mēs devāmies ceļā. Tikai tagad es ievēroju, ka Peress mazliet klibo. Līķrati pamazām palielināja ātrumu, un sirmgalvis sāka atpalikt. Atpalika arī viens no četriem vīriem un tagad soļoja man līdzās. Mani pārsteidza, cik ātri saule kāpj arvien augstāk un augstāk. Pēkšņi ievē­roju, ka jau labu laiku apkārtējos laukos sīc kukaiņi un čab zāle. Pa vaigiem man tecēja sviedri. Tā kā man ne­bija cepures, varēju vēdināties tikai ar mutautu. Apbedī­šanas biroja kalpotājs man kaut ko teica, bet es nesa­dzirdēju. Vtņš slaucīja savu kailo pauri ar mutautu, ko turēja kreisajā rokā, vienlaikus ar labo roku paceldams savas naģenes malu. Es viņam jautāju:

— Ko jūs teicāt?

Rādīdams uz debesīm, viņš atkārtoja:

— Cepina.

Es atbildēju:

— Jā.

Pēc brīža viņš vaicāja:

— Vai aizgājēja ir jūsu māte?

Es atkal sacīju:

— Jā.

— Vai viņa bija veca?

Es atbildēju:

— Ne visai, — jo skaidri nezināju, cik viņai gadu.

Pēc tam vīrs apklusa. Es atskatījos un ieraudzīju veco

Peresu kādu piecdesmit metru attālumā no mums. Viņš steidzās, izstieptajā rokā vēcinādams platmali. Es paska­tījos arī uz direktoru. Viņš soļoja ļoti cienīgi, bez liekiem žestiem. Uz pieres viņam bija sariesušās dažas sviedru lāses, bet viņš tās neslaucīja nost.

Man šķita, ka bēru gājiens virzās uz priekšu mazliet ātrāk. Ap mani joprojām pletās tas pats saules pārplūdi­nātais līdzenums. Debesu spožums bija neciešams. Kādu laiku mēs gājām pa nesen salabotu ceļa posmu. Saule bija izkausējusi asfaltu. Kājas tajā stiga iekšā un atstāja spožajā mīkstumā dziļas pēdas. Kučiera miecētas ādas ce­pure, kas pacēlās virs līķratiem, šķita piesūkusies ar šiem melnajiem dubļiem. Es jutos kā pazudis starp šīm zili- baltajām debesīm un dažādu nokrāsu vienmuļo melnumu — lipīgo, izrakņāto asfalta melnumu, blāvo sēru drānu mel­numu un līķratu spīdīgo melnumu. Tas viss: saule, ādas un zirgu mēslu smaka no pajūga, lakas un vīraka smarža, nogurums pēc bezmiega nakts ņirbināja man acis un jauca domas. Es vēlreiz atskatījos, un man likās, ka Pcress ir kaut kur tālu, tālu, tīts tveicīgas dienas dūmakā, un pēc tam es viņu vairs neredzēju. Pameklējis viņu ar skatienu, ieraudzīju, ka viņš ir nogājis nost no ceļa un Iet taisni pa

Jauku. Tāpat ari ievēroju, ka ceļš man priekšā meta likumu. Es sapratu, ka, labi pazīdams apvidu, Peress devās pa īsāko ce|u, gribēdams mūs panākt. Pagriezienā viņš mums pievienojās. Vēlāk mēs viņu atkal pazaudējām. Viņš atkal gāja taisni pa lauku, un tā tas atkārtojās vairākas reizes, Bet es jutu, kā man deniņos pulsē asinis.

Vēlāk viss ritēja tik strauji, tik noteikti un dabiski, ka es vairs nekā neatceros. Prātā palicis vienīgi tas, ka, pirms iegājām ciemā, slimnieku kopēja mani uzrunāja. Viņai bija dīvaina balss, kas nepavisam nesaderēja ar viņas seju, — melodiska un trīsuļojoša. Viņa sacīja: