ALEKSANDRS PUŠKINS: SKOPAIS BRUŅINIEKS

Ainas no Censtona traģikomēdijas: The covetous Knight.

Albērs un Ivans

A l b ē r s

Uz turnīru es iešu katrā ziņā,

Dod, Ivan, bruņu cepuri man šurp!

(Ivans padod viņam bruņu cepuri.)

Tā sadurta un gluži sabojāta.

To nevar galvā likt. Man jārod jauna.

Kāds trieciens! Nolādētais grāfs Deloržs!

Ivans

Un arī jūs tam krietni atmaksājāt:

Kā jūs no segliem viņu izsitāt!

Kā miris diennakti viņš nogulēja.

Kas zin, vai spirgs?

Albērs

Nav tomēr zaudētājos;

Tam venēciešu krūšubruņas sveikas,

Bet paša kiūtis nemaksā ne graša —

Sev citas iegādāties neies viņš.

Kam bruņu cepuri tam neatņēmu!

Gan būtu atņēmis, ja nekaunētos

No dāmām, hercoga. Sasodīts grāfs!

Kaut labāk galvu pāršķēlis viņš man!

Man vajag arī drēbju. Viņureiz

Tik atlasā šeit bruņinieki bija

Un samtā; bruņās sēdēju vien es

Pie galda hercognamā. Atrunājos,

Ka turnīrā tik nejauši es esmu.

Ko tagad teikt? Ai trūkums, nabadzība!

Kā cilvēkam tu sirdi pazemo!

Kad grāfs Deloržs, ar savu pīķi smago

Man bruņcepuri pāršķēlis, bij prom

Un Emiram es piešus sānos spiedu,

Un kailu galvu aizdrāzos kā vētra,

Divdesmit soļus grāfu aizsviezdams

Kā mazu pāžu prom, un visas dāmas

Kad piecēlās un, seju slēpjot,

Kad Klotilde no bailēm iekliedzās,

Un slavināts kad tika trieciens mans, —

Jā, tad nevienam nenāca gan prātā,

Kāds iemesls manai drosmei, spēkam dīvām!

Par bruņcepuri biju satrakots;

Kas varonības cēlonis bij? — skopums! —

Ar to šeit sasirgt, dzīvojot ar tēvu

Zem viena jumta, tiešām grūti nav.

Ko dara Emirs mans?

Ivans

Vēl vienmēr klibo,

Un jāt ar viņu nav vēl iespējams.

A 1 b e r s

Nu ko lai dara, nopirkšu es Bēro . . .

Par viņu lielu naudu neprasīs.

Ivans

Nē, neprasīs, bet naudas mums vairs nav.

Albērs

Un Zālamans ko saka, diedelnieks?

Ivans

Viņš sacīja, ka naudu aizdot vairs

Viņš nevarot, ja nedodot tam ķīlu.

Albērs

Ak, ķīlu! bet kur ķīlu ņemt, pie joda!

Ivans

Es teicu tam.

Albērs

Un viņš?

Ivans

Tik krekst un vairās.

Albērs

Tu varēji tam sacīt, ka mans tēvs

Ir bagāts pats kā žīds, ka reiz es visu

No viņa mantošu.

To teicu gan.

Albērs

Nu?

Ivans

Vairās tik un krekst.

Albērs

Ai, kādas bēdas!

Ivans

Viņš gribēja nākt pats.

Albērs

Nu, paldies dievam,

Bez izpirkuma nelaidīšu prom.

(Pie durvīm klauvē.)

Kas tur?

(Ienāk žīds.)

žīds

Kalps pazemīgais.

Albērs

Tu tas, draudziņ!

Nolādēts žīds, tu, godāts Zālaman,

Nāc, lūdzu, šurp: kā dzirdu, neuzticies

Vairs naudu aizdot.

žīds

Cienīgs, žēlīgs bruņiniek,

Labprāt, bet… nevaru. To zvēru jums.

Kur naudu ņemt? Es esmu izpostīts,

Jums, bruņiniekiem, labprāt palīdzēdams,

Neviens vairs nemaksā. Jūs gribu lūgt,

Vai nevarat kaut daļu atdot…

Albērs

Plēsējs!

Tu domā, ja man tiešām nauda būtu,

Tad es ar tevi tagad pītos? Diezgan,

Jel netiepies, mans mīļais Zālaman;

Dod dukātus. Man izber vienu simtu,

Dod šurp, pirms tevi neizkrata.

žīds

Simtu!

Ai, ja simt dukātu man būtu.

Albērs

Paklau:

Kā nav tev kauna palīdzību liegt

Man, tavam draugam?

žīds

Zvēru . ..

Diezgan, diezgan.

Tu ķīlu pieprasi? Ko blēņas mels!

Ko ieķīlāt man tev? vai cūkas ādu?

Ja varētu ko ieķīlāt, tad sen

Tas būtu pārdots. Bruņinieka vārda

Vai, suns, tev diezgan nava?

žīds

Jūsu vārdam,

Kamēr jūs dzīvi, nozīme ir liela.

Un flāmu bagātnieku šķirstus tas

Kā talismans jums vaļā atdarīs.

Bet, ja jūs to par ķīlu projām dosiet

Man, nabadzīgam ebrejam, un pats —

Pats nomirsiet (dievs, pasargi no tā),

Tad atslēgai tas pielīdzināms būtu

No lādītes, kas iemesta ir jūrā.

Albērs

Vai tēvs par mani ilgāk nodzīvos?

Zīds

Kā zināt var? Ne mēs sev dienas skaitām;

Spirgts jauneklis vēl vakar, šodien miris,

Un četri sirmgalvji, lūk, viņu nes

Uz kapu projām salīkušiem pleciem.

Vēl barons možs. Dievs dos, vēl gadu desmit

Vai divdesmit un vairāk nodzīvos.

Tu melo, žīd! Pēc gadiem trīsdesmit

Būs pienācis man gads jau piecdesmitais,

Kur tad es naudu likšu?

žīds

Naudu? — nauda

Mums katrā vecumā ir noderīga;

Jauns meklē naudā kalpus izveicīgus,

Tos netaupīdams, sūta tur un šur.

Vecs vīrs redz tajā draugus uzticamus

Un glabā tos kā savu acuraugu.

Albērs

Ai! manam tēvam nauda nav ne kalps,

Ne arī draugs, bet kungs, kam pats viņš kalpo;

Un kā vēl! Tā kā alžīriešu veigs,

Kā piesiets suns pats aukstā būdā dzīvo,

Dzer ūdeni, grauž sausas garoziņas

Un nakti neguļ, apkārt skraida riedams,

Un zelts it mierīgi guļ noglabāts

Tam šķirstos. Klusu ciet! tā diena nāks,

Tas kalpos man un negulēs vairs dīkā.

Zīds

Jā, bedot baronu, uz viņa bērēm

Gan vairāk naudas nekā asru līs.

Lai ātrāk dievs dod mantojumu.

Albērs

Amen!

Žīda

Bet varam. . .

Albērs

Ko?

Zīds

Tāpat, man šķiet, ka rodams

Kāds līdzeklis . ..

Albērs

Kāds gan tas būtu?

žīds

Jā —

Man pazīstams ir sen kāds aptiekārs,

Kāds nabags, vecīgs ebrejs .. .

Albērs

Augļotājs

Kā tu, vai drusku godīgāks par tevi?

žīds

Nē, bruņniek, Tobijs citu lietu prot:

Viņš taisa pilienus… un tiešām brīnums,

Kā iedarbojas tie.

Albērs

Bet kas tur man?

Žīds

Uz glāzi ūdens … pilienu trīs pietiek,

Ne garša tiem, ne krāsa pamanāma;

Bet cilvēks drīz bez graizēm vēderā,

Bez šķebuma, bez sāpēm aiziet nāvē.

Albērs

Tavs vecis tirgojas ar indi.

Žīds

Jā —

Ar indi arī.

Albērs

Kas? Vai naudas vietā

Man piedāvāsi divsimt pudelītes

Ar indi — dukātu par katru? Tiešām?

Žīds

Jums patīkami pasmieties par mani.

Nē; gribēju … var būt, ka jūs … man šķita,

Ka baronam laiks pienācis ir mirt.

Albērs

Kā! tēvu noindēt! tu drīksti dēlam …

Tver, Ivan, to. Kā iedrošinās tas! …

Vai saproti, tu žīda dvēsele —

Tu suns, tu pūķis! tevi es uz vietas

Pie vārtiem pakārt varu.

Piedodiet!

Tas bija tikai joks.

Albērs

Šurp, Ivan, virvi.

Zīds

Es .. . jokoju. Es naudu atnesu.

Albērs

Prom, suns!

(žīds aiziet.)

Lūk, jau cik tālu tēva skopums

Ir mani aizvedis! Zīds piedāvāt

Ko iedrošinās! Glāzi vīna šurp,

Es trīcu . .. Ivan, nauda vajadzīga

Man tomēr. Trauc pie žīda nolādētā,

Skrej, saņem dukātus, bet atnes man