A.KAMĪ: Svešinieks

Es iedomājos, ka tad man nevajadzēs gatavot vakari­ņas, un ielūgumu pieņēmu. Arī viņam ir tikai viena istaba un virtuve bez loga. Pie gultas karājas no balta un sārta ģipša darināts eņģelis, čempionu fotogrāfijas un pāris no žurnāliem izgrieztu kailu sieviešu bildītes. Istaba bija ne­tīra, gulta nesaklāta. Vispirms Raimons iededza petrolejas lampu, tad izvilka no kabatas apšaubāmi tīru pārsēju un pārsaitēja sev labo roku. Es apjautājos, kas viņam vai­nas. Viņš teica, ka esot sakāvies ar kādu tipu, kas viņu neliekot mierā.

— Vai zināt, Merso kungs, — viņš sacīja, — es nebūt neesmu ļauns, bet man ir strauja daba. Un tas tips man teica: «Kāp laukā no tramvaja, ja esi vīrs.» Es viņam atbildēju: «Liecies nu mierā.» Tad viņš sacīja, tātad es neesot vīrs. Tad es izkāpu no tramvaja un teicu: «Liecies labāk mierā, citādi es tev parādīšu.» Viņš man atbildēja: «Ko tad?» Un tad es viņam vilku. Viņš nogāzās. Es pic- gāju, gribēdams viņu piecelt. Bet šis guļ zemē un sper man. Tad nu es viņu piespiedu ar celi pie zemes un iecirtu divas p|aukas, Viss ģīmis bija asinīs. Es pajautāju, vai nu viņam pietiek. Viņš atbildēja: «Jā pietiek.»

Visu šo stāstīdams, Sintess noņēmās ar savu pārsēju. Es biju apsēdies uz gultas. Viņš sacīja:

— Jūs tačtf redzat, ne jau es biju meklējis kašķi. Viņš pats uzmācās.

Tā bija taisnība, un es to atzinu. Tad viņš man pavēs­tīja, ka gribējis tieši lūgt man padomu šai sakarā, jo es esot īsts vīrs, man esot dzīves pieredze, es varētu viņam palīdzēt un pēc tam viņš kļūtu mans draugs. Es nekā ne­atbildēju, un viņš man vēlreiz jautāja, vai es gribot būt viņa draugs. Es sacīju, ka man ir vienalga, un viņš izska­tījās apmierināts. Viņš sadabūja asinsdesu, uzcepa to pannā, uzlika galdā glāzes, šķīvjus, nažus, dakšiņas un divas pudeles vīna. To visu viņš darīja klusēdams. Pēc tam mēs ķērāmies pie vakariņām. Ēdot viņš man sāka stāstīt savu piedzīvojumu. Sākumā mazliet raustīdamies.

— Esmu iepazinies ar kādu dāmu,,, tā sakot, viņa ir mana mī|ākā.

Vīrietis, ar kuru viņš bija sakāvies, bija šās sievietes brālis. Sintess teica, ka viņš šo sievieti uzturējis. Es liekā neatbildēju, bet viņš tomēr tūdaļ piebilda, ka zinot, ko par viņu mūsu kvartālā runā, taču viņa sirdsapziņa esot tīra un viņš tiešām strādājot par noliktavas pārzini.

— Bet pirms stāstu par savu piedzīvojumu, — Sintess sacīja, — gadījās, ka es pamanīju krāpšanu. .

Mīļākai viņš devis tik daudz, lai varētu iztikt. Pats mak­sājis īri par viņas istabu un devis viņai divdesmit franku dienā uzturam.

Trīssimt franku par istabu, sešsimt franku uzturam, laiku pa laikam zeķu pāris, kopā sanāca tūkstoš franku. Un kundze taču nestrādāja. Tomēr viņa man žēlojās, ka ar to, cik es dodot, nevarot izdzīvot. Bet es viņai teicu: «Kāpēc tu pusi dienas nestrādā? Man būtu daudz vieg­lāk, ja tu pati pirktu sev visādus sīkumus. Šomēnes es tev nopirku kostīmu, maksāju ik dienas divdesmit franku, mak­sāju tavu īri, bet tu pēcpusdienās dzer kafiju ar savām draudzenēm. Tu dod viņām kafiju un cukuru. Bet es tev dodu naudu. Es par tevi gādāju, bet tu pret mani iztu­ries slikti.» Viņa tomēr nestrādāja un vienmēr žēlojās, ka nevarot izdzīvot, un tad es pamanīju krāpšanu.

Raimons pastāstīja, ka reiz atradis viņas somiņā lote* rijas biļeti un viņa nav varējusi paskaidrot, kur tā biļete viņai gadījusies. Mazliet vēlāk viņš atradis lombarda kvīti par divām ieķīlātām aprocēm. Līdz šim viņš nebija nekā zinājis ne par kādātn aprocēm.

— Tad nu es skaidri redzēju, ka te notiek krāpšana. Un pametu viņu. Bet papriekš piekāvu. Un pēc tam pateicu viņai visu taisnību. Pateicu, ka viņai nekā cita nevajag kā tikai jautri uzdzīvot. Un saprotiet, Merso kungs, ka pēc tam es viņai pateicu: «Vai tu neredzi, ka cilvēki tevi ap­skauž laimes dēļ, ko es tev sagādāju. Gan tu vēlāk sapra­tīsi, kāda laime tev bijusi.»

Viņš bija sievieti piekāvis līdz asinīm. Agrāk nebija sitis.

Biju viņu šad tad iepēris, bet, tā teikt, aiz mīlības. Viņa mazliet pabļāva. Es aizvēru slēģus, un tā tas parasti beidzās. Bet tagad tas bija nopietni. Taču tā vien šķiet, ka vēl par maz viņu sodīju.

Tad viņš man paskaidroja, ka tieši šai sakarā viņam vajadzīgs padoms. Viņš apklusa, lai noregulētu kūpošās lampas dakti. Es joprojām uzmanīgi viņā klausījos. Biju izdzēris gandrīz litru vīna un deniņos jutu karstumu. Es pīpēju Raimona cigaretes, jo savējās biju izpīpējis. Garām brauca pēdējie tramvaji, aiznesdami līdzi jau apklusto- šos priekšpilsētas trokšņus. Raimons turpināja. Viņu kai­tināja tas, ka viņš vēl aizvien nespēj aizmirst savu pa­dauzu. Bet viņš to gribēja sodīt. Sākumā bija domājis aizvest to uz viesnīcu un atsaukt tikumības policiju, lai sarīkotu skandālu un sievišķi reģistrētu kā prostitūtu. Pēc tam viņš bija aprunājies ar saviem draugiem, kādi viņam bija noziedznieku vidū. Bet tie nekā nebija varējuši iz­gudrot. Un, kā Raimons izteicās, vai tad ar tādiem bija vērts ielaisties. Tā viņš tiem arī pateicis, un tad tie piedā­vājās tam sievišķim pārtaisīt ģīmi. Taču tas nebija tas, ko viņš, Raimons, gribēja. Viņš nolēma padomāt. Sākumā viņš gribējis no manis kaut ko palūgt. Bet papriekš gri­bot zināt, ko es par šo notikumu domājot. Atbildēju, ka es nekā nedomāju, bet ka tas ir interesanti. Viņš jautāja, vai es to uzskatot par krāpšanu, un man tiešām likās, ka tā bija krāpšana; un kā es domājot, vai to sievišķi vaja­dzētu sodīt un ko es darītu, būdams viņa vietā; atbildēju, ka nekad nevar iepriekš zināt, bet es saprotu, ka viņam to gribas pārmācīt. Es vēl iedzēru mazliet vīna. Raimons aizkūpināja cigareti un atklāja man savu nodomu. Viņš gribēja uzrakstīt viņai vēstuli, tādu, kurā bulu gan ap­slēpts dzēlieris, gan kaut kas tāds, lai viņai būtu ko no­žēlot. Pēc tam kad viņa atkal atnāktu, viņš gulēšot ar viņu un «tieši pirms pašām beigām» iespļaušot viņai sejā un izmetīšot laukā pa durvīm. Es atzinu, ka tas viņai tie­šām būtu sods. Bet Raimons sacīja, ka diez vai viņš pra­tīšot sacerēt šādu vēstuli un tālab nodomājis palūgt mani to uzrakstīt. Tā kā es nekā neatbildēju, viņš apjautājās, vai man nebūtu grūti uzrakstīt to tūlīt pat, un es atbildēju, ka nebūtu.

Tad, izdzēris glāzi vīna, Raimons piecēlās. Viņš pastūma sānis šķīvjus un neapēstās, atdzisušās asinsdesas paliekas. Rūpīgi noslaucīja vaskadrānas galdautu. No naktsgaldiņa atvilktnes izņēma loksni rūtiņpapīra, dzeltenu aploksni, sarkanu koka spalvaskātu un kvadrātveida tintnīcu ar vio­letu tinti. Kad viņš nosauca tās sievietes vārdu, es sapratu, ka tā ir arābiete. Es uzrakstīju vēstuli. Rakstīju to maz­liet uz labu laimi, taču ari cenzdamies iztapt Raimonam, jo man nebija iemesla viņam neiztapt. Pēc tam es vēstuli skaļā balsī nolasīju. Raimons manī klausījās pīpēdams un piekrītoši mādams ar galvu, pēc tam palūdza vēlreiz izla­sīt. Viņš bija glūzi apmierināts. Viņš sacīja:

— Es taču zināju, ka tu pazīsti dzīvi.

Sākumā es neievēroju, ka viņš mani uzrunā uz «tu». Tikai tad, kad viņš pateica:

— Tagad tu man esi īsts draugs, — tas mani pārsteidza. So teikumu viņš atkārtoja vēlreiz, un es sacīju:

— Jā.

Man bija vienalga, vai esmu vai neesmu viņam draugs, bet viņš, liekas, to tiešām vēlējās. Vēstuli viņš aizlīmēja, un mēs izdzērām atlikušo vīnu. Pēc tam kādu brīdi klusē­dami pīpējām. Laukā uz ielas viss bija klusu, un mēs dzirdējām, kā nošvirkst garāmbraucoša automašīna. Es sacīju: «Ir jau vēls.» Arī Raimons bija tādās pašās do­mās. Viņš piebilda, ka laiks ātri aizritot, un zināmā mērā tā bija taisnība. Man nāca miegs, bet bija grūti piecelties. Droši vien es izskatījos noguris, jo Raimons teica, ka ne­vajagot nolaisties. Sākumā es nesapratu. Tad viņš paskaid­roja, ka dabūjis zināt par manas mammas nāvi, bet ka agri vai vēlu tam tik un tā būtu jānotiek. Arī es domāju tāpat.