A.KAMĪ - Svešinieks

Diena vēl mazliet uzkavējās. Debess virs jumtiem kļuva iesarkana, tin līdz ar krēslas iestāšanos Ielas atdzīvojās. Pamazām cilvēki atgriezās no pastaigas. Citu vidū es sa­skatīju izsmalcināto kungu. Bērni činkstēja, un vecākiem tie bija jāvelk līdzi aiz rokas. Gandrīz tai pašā brīdī mūsu kvartāla kinoteātri izmeta uz ielas veselu skatītāju pūli. Viņu vidū dažu jaunekļu žesti bija kļuvuši daudz asāki nekā parasti, un es nospriedu, ka viņi nupat noskatījušies kādu piedzīvojumu filmu. Tie, kas atgriezās no centra ki­noteātriem, pārbrauca mazliet vēlāk. Viņi izskatījās no­pietnāki. Viņi gan vēl smējās, bet brīžiem jau likās esam noguruši un miegaini. Viņi vēl kavējās uz ielas, šurpu turpu staigādami pa pretējo ietvi. Mūsu kvartāla jaunās meičas, saķērušās rokās, arī pastaigājās kailām galvām. Jaunekļi lūkoja aizšķērsot viņām ceļu un bārstīja visādus jokus, par kuriem, galvas aizgriezušas, viņas smējās. Da­žas no viņām, kuras cs pazinu, māja man ar galvu.

Pēkšņi iedegās ielas laternas, un pirmās nakts debesīs uzlēkušās zvaigznes nobālēja. Es jutu, ka acis sāk no­gurt, skatoties uz gaismas un cilvēku pārpilnajām ietvēm. Mitrais bruģa asfalts laistījās laternu gaisma, un tram­vaji ar regulārām laika atstarpēm meta savu uguņu at­spulgus uz mirdzošajiem matiem, smaidošajām lūpām vai sudraba aproci. Mazliet vēlāk, kad tramvaji brauca aiz­vien retāk un par kokiem un laternām jau klājās melna tumsa, kvartāls nemanot kļuva tukšs un pār atkal tukšo ielu lēnām pārskrēja pirmais kaķis. Tad es Iedomājos, ka vajadzētu paēst pusdienas. Man mazliet sāpēja kakls no ilgās atspiešanās pret krēsla atzveltni. Es nogāju uz vei­kalu un, nopircis maizi un marmelādi, pagatavoju sev ēdienu un, kājās stāvēdams, paēdu. Gribēju pie loga izpīpēt cigareti, bet gaiss bija kļuvis vēss, un man mazliet sala. Es aizvēru logus un, atgriezdamies istabā, ieraudzīju spo­gulī galda stūri ar spirta lampiņu un maizes gabaliem. Un nodomāju, ka svētdienu esmu pārlaidis, ka mamma tagad ir apglabāta, ka es atkal iešu darbā un ka vispār nekas nav grozījies.

Šodien es krietni pastrādāju kantorī. Patrons bija itin laipns. Apjautājās, vai es neesot pārāk noguris, un gribēja zināt, cik gadu bijis mammai. «Kādi sešdesmit,» es atbil­dēju, lai pārāk nekļūdītos, un nezin kāpēc šķita, it kā viņam būtu kļuvis vieglāk, jo šo lietu nu varēja uzskatīt par nokārtotu.

Uz mana galda bija sakrājusies vesela kaudzīte pavad­zīmju, un man tās visas bija jāizskata. Pirms iziešanas no kantora, lai dotos brokastīs, es nomazgāju rokas. Dienas vidū es to labprāt daru. Vakarā man tas patīk daudz ma­zāk, jo dvielis uz ruļļa ir pavisam mitrs no nepārtrauktas lietošanas. Reiz es par to ieminējos patronam. Viņš atbil­dēja, ka patīkami jau neesot, bet tomēr tas esot gluži nesvarīgs sīkums. Es izgāju mazliet vēlāk kopā ar Ema­nuēlu, kas strādā ekspedīcijā. Mūsu kantoris atrodas jūras pusē, un mēs brīdi uzkavējāmies, vērodami kravas kuģus, kas stāvēja saules apmirdzētā ostā. Patlaban bija piebrau­kusi smagā mašīna — žvadzēja ķēdes un rūca motors. Emanuēls ieprasījās: «Vai nepabrauksim?», un es sāku skriet. Bet smagā mašīna bija jau garām, un mēs meta­mies tai pakaļ. Es iejuku troksnī un putekļos. Es nekā ne­redzēju un nejutu nekā cita kā vienīgi šo neganto joņo- šanu starp vinčām un celtņiem, starp kuģu mastiem, kas lī_gojās pie apvāršņa, un kuģiem, kuriem mēs skrējām ga­rām. Es pirmais pieķēros pie mašīnas malas un ielēcu kra­vas kastē. Pēc tam palīdzēju ierāpties Emanuēlam. Mēs bijām gluži bez elpas, mašīna lēkāja pa krastmalas nelī­dzenajiem bruģakmeņiem, visapkārt griezās putekļi un spī­dēja spoža saule; Emanuēls locīdamies smējās.

Pie Selesta mēs ieradāmies galīgi nosvīduši. Viņš kā parasti atradās savā vietā, ar savu resno vēderu, priekš­autu un sirmajām ūsārn. Viņš apvaicājās, kā man klājas. Es' atbildēju, ka veicas un ka esmu izsalcis. Es ļoti ātri paēdu un padzēru kafiju. Pēc tam iegriezos mājās, maz­liet pagulēju, jo biju pavairāk iedzēris vīnu, un, kad pamo­dos, man gribējās uzpīpēt. Bija jau vēls, un es skrēju, lai noķertu tramvaju. Visu pēcpusdienu nostrādāju. Kantorī bija ļoti karsti, un vakarā, iznākot uz ielas, priecīgs gāju rnājās, lēnām soļodams gar krastmalām. Debess bija zaļa, es jutos apmierināts. Un tomēr devos tieši uz mājām, jo gribēju sev izvārīt kartupeļus.

Iedams augšā pa tumšajām trepēm, es sadūros ar veco Salamano, savu kaimiņu. Viņš veda saitē savu suni. Jau astoņi gadi, kopš redzu viņus vienmēr kopā. Viņa spanie- lam ir kāda ādas slimība, liekas, roze, kuras dēļ gandrīz nogājušas visas spalvas un āda pārklāta vātīm un brū­nām krevelēm. Būdams spiests dzīvot kopā ar suni vienā mazā istabiņā, vecais Salamano galu galā ir kļuvis tam līdzīgs. Sejas āda viņam ir noklāta sarkanīgām krevelēm un retiem, dzelteniem sariem. Toties suns no sava saim­nieka ir pārņēmis salīkušo gaitu, uz priekšu pastieptu purnu un izstieptu kaklu. Izskatās, ka viņi ir vienas su­gas, bet tomēr viens otru ienīst. Divreiz dienā, vienpa­dsmitos no rīta un sešos vakarā, sirmgalvis ved suni pa­staigā. Visus astoņus gadus savu maršrutu viņi nav gro­zījuši. Viņus var redzēt Lionas ielā — suns tik stipri rauj uz priekšu veco vīru, ka Salamano paklūp. Tad viņš suni sit un lamā. Aiz bailēm suns sāk līst uz vēdera, un sirm­galvim viņš ir jāvelk. Tagad ir sirmgalvja kārta savilkt saiti. Kad suns ir visu aizmirsis, viņš no jauna velk līdzi saimnieku, un tas viņu. no jauna sit un lamā. Tad viņi abi paliek stāvam uz ietves un viens otrā skatās, suns — ar šausmām, cilvēks — ar milzīgu naidu. Un tā katru dienu. Kad suns grib čurāt, sirmgalvis tam nedod pietie­kami laika, rauj to projām, un suns tek viņam līdzi, un aiz viņa stiepjas gara pilienu rinda. Ja gadās, ka suns nogrēkojas istabā, vecais vīrs viņu atkal sit. Tā tas ilgst jau astoņus gadus. Selesls vienmēr saka: «Tie nu gan ir nelaimīgi», bet īstenībā neviens to nevar zināt. Kad es kāpnēs satiku Salamano, viņš pašlaik lamāja savu suni.

Viņš saucas «Draņķi! Maita!», un suns kauca. Es pateicu: «Labvakar!», bet sirmgalvis joprojām lamājās. Tad es ap­jautājos, ko tad suns viņam nodarījis. Viņš neatbildēja. Tikai noteica: «Draņķis! Maita!» Man likās, ka, pieliecies pie suņa, Salamano knibinās ap kaklasiksnu. Es atkārtoju savu jautājumu skaļākā balsī. Tad, pret mani nepagrie­zies, viņš atbildēja tādās kā apvaldītās dusmās: «Un mū­žīgi šitā!» Pēc tam viņš aizgāja, raudams līdzi suni, kas ar visām četrām turējās pretī un kauca.

Tieši tai brīdī pienāca mans otrs kaimiņš no tās pašas kāpņu telpas. Kvartālā klīda baumas, ka viņš dzīvojot uz sieviešu rēķina. Taču, kad viņam jautā, ar ko viņš nodar­bojas, viņš atbild, ka esot noliktavas pārzinis. Vispār viņš nav iemīļots. Bet ar mani viņš bieži aprunājas un dažreiz uz brīdi pat ienāk pie manis, tālab ka es viņu uzklausu. Manuprāt, viņš stāsta daudz ko interesantu. Turklāt man nav nekāda iemesla ar viņu nerunāt. Viņa vārds ir Rai- mons Sintess. Viņš ir pamaza auguma, platiem pleciem, un viņam ir boksera deguns. Viņš vienmēr ir pieklājīgi apģērbies. Runādams par Salamano, arī viņš reiz teica: «Tie nu gan ir nelaimīgi!» Viņš pat vaicāja, vai man ne­riebjoties uz viņiem skatīties, un es atbildēju, ka nerieb­jas.

Kad bijām uzgājuši augšā un es jau grasījos no viņa atvadīties, viņš sacīja:

— Man mājās ir asinsdesa un vīns. Vai jūs neiekostu kopā ar mani?…