A.KAMĪ: Mēris

A.KAMĪ

Mēris

Tulkojusi Maija Silmale

Ir tikpat saprātīgi attēlot vienu

ieslodzījuma veidu, tēlojot kādu citu ieslodzījumu, kā attēlot kaut ko reālu, tēlojot to, kā istembā nav.

Daniels Dejo

Savādie notikumi, kas veido šīs hronikas sižetu, norisi­nājās 194… gadā Orānā. Pēc vispārējiem uzskatiem, tie nebija tur īsti vietā, jo mazliet izgāja no parastā rāmjiem. Pēc pirmā acu uzmetiena Orāna patiešām ir gluži pa­rasta pilsēta, nekas vairāk kā viena no franču prefektū­rām Alžīrijas piekrastē.

Pilsēhi pali, jāatzīst, ir neglīta. Tā izskatās klusa, un ir vajadzīgs laiks, lai pamanītu, kas padara to atšķirīgu no daudzām citam tirdzniecības pilsētām visos platuma grādos. Kā, piemēram, var iztēloties pilsētu bez baložiem, bez kokiem un dārziem, pilsētu, kur nav nedz spārnu plīvu, nedz lapu šalku, tā sakot, gluži neitrālu vietu. Ga­dalaiku maiņa tur lasāma vienīgi debesīs. Pavasara iestā­šanos vēstī tikai gaisa dzidrums vai puķu grozi, ko mazie pārdevēji atnesuši no pilsētas apkārtnes; tas ir pavasaris, ko pārdod tirgū. Vasarā saule aizdedzina pārāk izkaltu­šās ēkas un pārklāj sienas ar pelēku pelnu kārtu, — tad iespējams dzīvot vienīgi aizslēģoto logu ēnā. Turpretī ru­deņos ir īsti dubļu plūdi. Skaistas dienas iestājas tikai ziemā.

Ļoti ērts veids, lai iepazītu kādu pilsētu, ir papētīt, kā cilvēki tajās strādā, kā mīl un kā mirst. Mūsu mazajā pilsētā, varbūt klimata dēļ, tas viss notiek vienlaikus —• reizē drudžaini un izklaidīgi. Citiem vārdiem, cilvēki tur garlaikojas un cenšas ieviest paradumus. Mūsu pilsētas iedzīvotāji strādā daudz, bet vienmēr tikai tāpēc, lai kļūtu bagāti. Visvairāk viņus interesē tirdzniecība, un gal­venokārt, kā paši izsakās, viņi ir aizņemti ar darījumiem. Protams, viņiem patīk arī vienkārši prieki, viņi mīl sie­vietes, kino un jūras peldes. Bet — ļoti prātīgi — šīs Iz­priecas viņi pataupa sestdienas vakaram un svētdienai, nedēļas pārējās dienās mēģinādami nopelnīt daudz nau­das. Vakaros, atstājuši savus kantorus, viņi noteiktā stundā pulcējas kafejnīcās, pastaigājas pa vienu un to pašu bulvāri vai arī iziet uz māju balkoniem. Jaunāko cilvēku tieksmes ir spēcīgas un nepastāvīgas, turpretī vecāko ļaužu netikumi nesniedzas tālāk par kroketa spēles apvienībām, sadraudzīgo biedrību banketiem un klubiem, kuros uz augstām likmēm spēlē kārtis.

Bez šaubām, var iebilst, ka tas nav raksturīgi tikai mūsu pilsētai vien un ka īstenībā tādi ir visi mūsu laika­biedri. Bez šaubām, mūsu dienās nekas nav dabiskāks kā redzēt cilvēkus strādājam no rīta līdz vakaram un pēc tam kāršu spēlē, kafejnīcā vai tukšā pļāpāšanā nositam to laiku, kas atliek dzīvošanai. Bet ir pilsētas un zemes, kur ļaudīm šad tad rodas nojausma par kaut ko citu. Vis­pār tā gan nemaina viņu dzīvi. Tikai uz brīdi ir radusies nojausma, un tas vienmēr ir ieguvums. Orāna turpretī, kā liekas, ir pilsēta bez nojausmām, citiem vārdiem, gluži moderna pilsēta. Tāpēc nav nepieciešams sīkāk pastāstīt, kā mūsu pilsētā mīl. Vīrieši un sievietes vai nu ātri aprij viens otru tā- saucamajā mīlas aktā, vai arī brīvprātīgi stājas ilgā paraduma kalpībā divatā. Starp šīm galējī­bām bieži nav vidusceļa. Arī tas nav nekas neparasts. Orānā, tāpat kā citur, laika un pārdomu trūkuma dēļ cil­vēki ir spiesti mīlēt viens otru, paši to neatskārzdami.

Varbūt neparastākais mūsu pilsētā ir grūtības, ar kā­dām lajā jāsaduras mirstot. Starp citu, grūtības gan nav īstais vārds, pareizāk Initu runāt par neērtībām. Slimot nekad nav patīkami, taču ir pilsētas un zemes, kuras cil­vēkam palīdz pārciest slimību, kurās var savā ziņā ļauties slimībai. Slimniekam vajadzīgs maigums, viņam gribas uz kaut ko balstīties, tas ir gluži dabiski. Bet Orānā kli­mata pārmērības, darījumi, kas ir svarīgāki par visu, vienmuļā apkārtne, agri satumstošie vakari un vienkāršās izpriecas prasa labu veselību. Slimnieks tur jūtas gau­žām vientuļš. Nu iedomājieties cilvēku, kuram drīz jā­mirst, ieslēgtu šai slazdā aiz simtiem sienu, kas karstumā plaisā, kamēr tai pašā laikā visi citi pilsētas iedzīvotāji pie telefona vai kafejnīcās runā par pārvedu vekseļiem, pavadzīmēm, diskontu. Jūs sapratīsit, cik neērta var būt nave pat mūsu dienās, kad tā pienāk tādā nejūtīgā vidē.

Sie daži norādījumi varbūt rada pietiekamu priekšstatu par mūsu pilsētu. Vispār gan nevajag neko pārspīlēt. Sva­rīgi bija tikai uzsvērt šās pilsētas un dzīves šablonismu. Taču ļaudis viegli aizvada dienas, ja viņiem ir savi para­dumi. Tā kā mūsu pilsēta aizstāv tieši paradumus, var sacīt, ka viss ir vislabākajā kārtībā. No tāda viedokļa rau­goties, protams, dzīve nav sevišķi aizraujoša. Vismaz pie mums nav. nekārtības. Un mūsu atklātie, simpātiskie un darbīgie iedzīvotāji vienmēr izraisījuši iebraucējā sveši­niekā pelnītu cieņu. Šķiet, ka šī pilsēta, kurā nav nekā īpatnēja, kurai nav augu valsts un nav savas dvēseles, it kā atdusas, un cilvēks galu galā tajā iemieg. Tomēr taisnīgi jāpiebilst, ka pilsēta uzcelta ļoti gleznainā vietā, kailas plakankalnes vidū starp mirdzošiem pauguriem pie jūras līča ar apbrīnojamu krasta līniju. Atliek tikai nožē­lot, ka tā būvēta ar muguru pret līci, tāpēc no pilsētas nevar redzēt jūru, to vienmēr jāiet meklēt.

Pēc visa sacītā nebūs grūti iedomāties, ka mūsu pilsē­tas iedzīvotājiem nekas nelika gaidīt sarežģījumus, kādi gadījās ša gada pavasari un bija — vēlāk mēs to sapra­tām — it Ka pirmās pazīmes veselai rindai smagu noti­kumu, kurus esmu nodomājis šeit aprakstīt. Šie fakti da­žiem liksies gluži dabiski, citiem turpretī — gluži neti­cami. Taču galu gala hronists nevar ievērot visas pret­runas. Viņa uzdevums ir tikai sacīt: «Tā tas notika,» — kad viņš zina, ka tā patiešām noticis, ka notikumi skā­ruši veselas tautas dzīvi un ir tūkstošiem aculiecinieku, kas sirdī novērtēs viņa vārdu patiesīgumu.

Starp citu, stāstītājam, ar kuru jūs pagūsit iepazīties, nebūtu nekādu tiesību izmēģināt savas spējas tāda veida pasākumā, ja viņam nejauši nebūtu gadījies savākt zi­nāmu skaitu liecību un ja notikumu norise nebūtu viņu ierāvusi savā gaitā, kuru viņš grib te izklāstīt. Tas atļauj viņam ķerties pie vēsturnieka darba. Pats par sevi sa­protams, katrs vēsturnieks — ari tad, ja nav profesionā­lis, — vienmēr balstās uz dokumentiem. Šo notikumu ap­rakstītājam ir savi dokumenti: vispirms — paša pieredze, pēc tam — citu liecības, jo viņa loma bija tāda, ka viņam vajadzēja uzklausīt visu šai hronikā minēto personu at­zīšanos, un, visbeidzot, viņa rokās nākuši teksti. Viņš no­domājis smelties no tiem pēc saviem ieskatiem un tos iz­mantot pēc sava prāta. Viņš nodomājis arī… Bet varbūt ir laiks atstāt pie malas paskaidrojumus un aizbildinā­jumus un sākt stāstu. Par pašām pirmajām dienām jā­stāsta diezgan sīki,

16. aprīļa rītā ārsts Bernārs Rjē izgāja no sava kabineta un kāpņu laukuma vidū paklupa pret beigtu žurku. Pir­majā brīdī viņš nevērīgi paspēra nosprāgušo dzīvnieku sānis un devās lejup pa kāpnēm. Bet uz ielas viņš iedo­mājās, ka žurka tur nevar palikt, un griezās atpakaļ, lai brīdinātu durvju sargu. Pēc vecā Mišela izturēšanās viņš īsti apjauta, cik neparasts ir šis atradums. Tas, ka mājas kāpņu telpā guļ beigta žurka, viņam bija licies tikai sa­vādi, turpretī durvju sargs to uzskatīja par kaut ko skan­dalozu. Turklāt vecā vīra nostāja bija kategoriska: mājā žurku nav. Velti ārsts apgalvoja, ka otrā stāva kāpņu laukumā guļ viena, domājams, nosprāgusi žurka, vecā Mišela pārliecība palika nelokāma. Mājā žurku nav, tātad šo žurku kāds ienesis no ārienes. īsi sakot — nelabs joks.