A.KAMĪ - Mēris

— Tikai divreiz esmu ar viņu runājis. Pirms dažām die­nām man nokrita uz kāpnēm kritu kārba, ko nesu mājās. Tur bij sarkani un zili krīti. Tai brīdī Kotārs iznāca kāp­nēs un palīdzēja tos salasīt. Viņš man jautāja, kam derot tādi dažādas krāsas krīti.

Tad Grans paskaidrojis, ka viņš mēģinot mazliet atjau­not savas latīņu valodas zināšanas. Kopš liceja laikiem tas esot stipri vien pagaisušas.

— Jā, jā, — Grans atkārtoja ārstam, — man apgal­voja, ka tas esot derīgi, lai labāk izprastu franču vārdu nozīmi.

Viņš tātad rakstot uz savas tāfeles latīņu vārdus. Ar zilu krītu pārrakstot to vārda daju, kas pēc attiecīgās deklinācijas vai konjugācijas mainās, bet ar sarkanu krītu — nemainīgo vārda daļu.

— Es nezinu, vai Kotārs mani saprata, bet viņš likās ieinteresēts un palūdza man vienu sarkano krītiņu. Tas mani mazliet pārsteidza, bet galu galā… es taču neva­rēju uzminēt, ka tas kalpos viņa nodomam.

Rjē jautāja, par ko viņi runājuši otrreiz. Bet sekretāra pavadībā ieradās policijas komisārs, kas gribēja vispirms dzirdēt Grana liecību. Ārsts ievēroja, ka Grans, runājot par Kotāru, visu laiku sauca viņu par «izmisušo». Reiz viņš pat lietoja izteicienu «liktenīgais lēmums». Viņi pārsprieda pašnāvības iemeslus, un Grans izvēlējās vārdus ļoti rū­pīgi. Beidzot viņš palika pie apzīmējuma «intīmi sarūg­tinājumi». Komisārs jautāja, vai pēc Kotāra izturēšanās neesot bijis paredzams tas, ko Grans saucot par «viņa lēmumu».

— Vakar viņš pieklauvēja pie manām durvīm, lai pa­lūgtu sērkociņus, — Grans sacīja. — Iedevu viņam kār­biņu. Viņš atvainojās, sacīdams, ka kaimiņu starpā … Tad viņš apgalvoja, ka noteikti atdošot sērkociņu kastīti. Teicu, lai viņš to patur.

Komisārs jautāja mērijas ierēdnim, vai Kotārs viņam neesot licies savāds.

— Man likās savādi tas, ka viņš it kā gribēja sākt ar mani runāties. Bet es tieši gatavojos strādāt.

Grans pievērsās ārstam un samulsis piebilda:

— Tas ir mans paša darbs.

Policijas komisārs tomēr vēlējās redzēt slimnieku. Bet Rjē domāja, ka būtu labāk vispirms sagatavot Kotāru šim apmeklējumam. Kad Rjē iegāja istabā, Kotārs, ģērbies likai pelēcīgā flaneļa pidžamā, bija uzslējies gultā sēdus un izbijies raudzījās uz durvīm.

— Policija, vai ne?

— Jā, — Rjē atbildēja. — Neuztraucieties. Divas trīs formalitātes, un jums būs miers.

Taču Kotārs atbildēja, ka tam neesot nekādas jēgas un ka viņš neciešot policiju. Rjē izrādīja nepacietību.

— Arī es nebūt nedievinu policiju. Vajag ātri un pa­reizi atbildēt uz viņu jautājumiem, lai vienreiz tas būtu galā.

Kotārs klusēja, un ārsts pagriezās pret durvīm. Bet mazais cilvēciņš pasauca viņu atpakaļ un, kad viņš bija pie gultas, satvēra viņa rokas:

— Nevar taču aiztikt slimnieku, vai ne, dakter, — cil­vēku, kas pakāries?

Rjē brīdi raudzījās Kotārā un beidzot pārliecināja viņu, ka par kaut ko tamlīdzīgu nekad nav bijis runas un ka arī viņš, ārsts, taču esot šeit, lai aizstāvētu savu slim­nieku. Kotāra sasprindzinājums, šķiet, atslāba, un Rjē pa­sauca policijas komisāru.

Tas nolasīja Kotāram Grana liecību un jautāja, vai viņš varot paskaidrot savas rīcības iemeslus. Kotārs, neuzlūko­jot komisāru, atbildēja tikai, ka «intīmi sarūgtinājumi — tas ir ļoti labi sacīts». Komisārs prašņāja, vai viņam ne­esot vēlēšanās vēlreiz atkārtot to pašu. Kotārs, kļūdams mundrāks, atbildēja, ka ne un vienīgais, ko viņš vēloties,— lai liekot viņu mierā.

— Man jums jāaizrāda, — komisārs aizkaitināts sa­cīja, — ka šobrīd jūs traucējat citu cilvēku mieru.

Bet, uztvēris Rjē mājienu, vairs neko neteica.

— Jūs varat iedomāties, — komisārs iziedams nopū­tās, — ka mums ir citas rūpes, kopš visur runā par šo drudzi…

Viņš jautāja ārstam, cik nopietns esot stāvoklis, un Rjē atbildēja, ka nezinot.

— Tur vainīgs laiks, nekas cits, — komisārs noteica.

Bez šaubām, vainīgs bija laiks. Viss lipa rokās, jo aug­stāk pacēlās saule, un Rjē juta bailes augam ar katru vizīti. Tās pašas dienas vakarā priekšpilsētā kads vecā slimnieka kaimiņš spieda sev cirkšņus un murgodams vienā laidā vēma. Viņam limfas dziedzeri bija daudz vairāk uztūkuši nekā durvju sargam. Viens no tiem sāka strutot un drīz atvērās kā sapuvis auglis. Atgriezies mā- jās, Rjē piezvanīja uz departamenta farmācijas preču no­liktavu. Viņa mediķa piezīmēs šai datumā ierakstīts tikai: «Atbilde negatīva.» Un viņu jau sauca uz citām vietām, kur bija līdzīgi saslimšanas gadījumi. Vajadzēja atvērt augoņus — tas bija skaidrs. Divi krusteniski griezieni ar ķirurga nazi, un no limfmezgliem izplūda ar asinīm sa- jaukusies putra. Slimnieki šausmīgās mokās noasiņoja. Bet tad plankumi parādījās arī uz vēdera un kājām, limf­mezgli pārstāja strutot, pēc tam atkal uzpampa. Visbiežāk slimais nomira, izplatīdams briesmīgu smaku.

Prese, kas bija tik pļāpīga žurku iebrukuma laikā, vairs nerakstīja neko. Jo žurkas mirst uz ielas, bet cilvēki —- savās istabās. Un avīzes interesē tikai iela. Toties tagad ar šo jautājumu sāka nodarboties prefektūra un municipa­litāte. Kamēr katrs ārsts nezināja'vairāk par diviem trim saslimšanas gadījumiem, neviens ir nedomāja kaut ko uz­sākt. Bet tad kāds iedomājās saskaitīt slimniekus. Iznā­kums bija satriecošs. Tikai dažās dienās nāves gadījumu skaits bija stipri palielinājies, un visiem, ko nodarbināja šī savādā slimība, kļuva skaidrs, ka runa ir par īstu epi­dēmiju. Tieši šo brīdi izvēlējās Rjē kolēģis Kastels, gados daudz vecāks par Rjē, lai viņu apciemotu.

— Jūs, protams, zināt, kas tas ir, Rjē? — viņš jautāja.

—- Es gaidu analīžu rezultātu.

— Bet es zinu. Man nav vajadzīgas analīzes. Es kādu laiku praktizēju Ķīnā un redzēju arī dažus gadījumus Pa­rīzē pirms gadiem divdesmit. Tikai šobrīd neviens neuz­drošinās saukt to vārdā. Sabiedriskā doma ir svēta: tikai bez panikas, galvenais, bez panikas! Un tad, kā sacīja kāds kolēģis: «Tas ir neiespējami, visi taču zina, ka Rietu­mos tas sen vairs nav sastopams.» Jā, to zina visi, tikai ne mirušie. Un jūs, Rjē, zināt tikpat labi kā es, kas tas ir.

Rjē pārdomāja. Pa kabineta logu viņš raudzījās uz klin- tāja akmens plecu, kas tālumā aizsedza līci. Zilajām de- besīin bija blāvs spožums, kas, mijkrēslim tuvojoties, kļuva maigāks.

— Jā, Kastei, — viņš sacīja, — tas ir gandrīz neticami. Bet tiešām šķiet, ka tas ir mēris.

Kastels piecēlās un devās uz durvju pusi.

— Jūs jau zināt, ko mums atbildēs, — vecais ārsts sa­cīja,—-«Tas jau sen izzudis no zemēm ar mērenu klimatu»,

—• Ko nozīmē «izzudis»? — Rjē paraustīja plecus.

— Jā. Un neaizmirstiet: vēl Parīzē, pirms gadiem div­desmit!

— Labi. Cerēsim, ka šoreiz nebūs ļaunāk kā toreiz. Bet tas tiešām ir neticami.

Nupat pirmoreiz tika minēts vārds «mēris». Lai Šai stāsta vietā, kad Bernārs Rjē paliek pie sava kabineta loga, vēstītājam ļauts attaisnot ārsta šaubas un pārstei­gumu, jo — ar dažām nelielām atšķirībām — viņš reaģēja tāpat kā lielākā daļa mūsu pilsētas iedzīvotāju. Patiešām, lielas nelaimes skar visus cilvēkus, bet ir grūti ticēt ne­laimei, kad tā uzbrūk negaidot. Pasaulē ir bijis tikpat daudz mēra sērgu, cik karu. Un tomēr cilvēki allaž ir tik­pat nesagatavoti kā mērim, tā karam. Ārsts Rjē bija nesa­gatavots tāpat kā pārējie mūsu pilsētas iedzīvotāji, tāpēc jāsaprot viņa nedrošība. Tā jāsaprot arī viņa svārstīšanās starp uztraukumu un paļāvību. Kad uzliesmo karš, ļaudis saka: «Tas nebūs ilgi, tas ir pārāk nejēdzīgi.» Un, bez šaubām, karš ir nejēdzīgs, tomēr var turpināties ilgi. Ne­jēdzība vienmēr bijusi sīksta, cilvēki būtu to pamanījuši, ja vienmēr nedomātu tikai par sevi. Mūsu pilsoņi šai ziņā bija tādi paši kā visi, viņi domāja par sevi, citiem vārdiem, bija humānisti: viņi neticēja nelaimei. Nelaime nav pēc cilvēku mēra, mēdz sacīt, ka nelaime esot nereāla, ļauns sapnis, kas paies. Taču ne vienmēr tā paiet, un — no ļauna sapņa atkal ļaunā sapnī — galu galā aiziet cilvēki un vispirms humānisti, kas piesargājas vismazāk. Mūsu pilsētas iedzīvotāji nebūt nebija vairāk vainīgi kā citi, viņi tikai aizmirsa būt pieticīgi un tāpēc domāja, ka viņiem vēl viss iespējams, un līdz ar to uzskatīja nelaimi par ne­iespējamu. Viņi joprojām kārtoja savas darīšanas, gata­vojās ceļojumiem, un viņiem bija pašiem savs viedoklis. Kā gan viņi varētu domāt par mēri, kas izslēdz nākotni, pārvietošanos un strīdus? Viņi iedomājās, ka ir brīvi, bet neviens nekad nebūs brīvs, kamēr pasaulē vēl būs nelai­mes.