A.KAMĪ - Mēris

— 'tie ir tādi uzpampumi, — viņš sacīja, — es laikam būšu pārstiepies.

Izbāzis roku pa automobiļa durvīm, ārsts ar pirkstu aptaustīja Mišela kakla apakšdaļu; tur bija izveidojies tāds kā ciets, kokains mezgls.

— Liecieties gultā un izmēriet temperatūru, pēc pusdie­nas aiziešu jūs apraudzīt.

Pēc tam kad durvju sargs bija aizgājis, Rjē vaicāja Panlū tēvam, ko viņš domājot par žurkām.

— Ak! Tā droši vien būs kāda epidēmija, — svētais tēvs atbildēja, un viņa acis aiz apaļajiem briļļu stikliem smaidīja.

Pēc brokastīm, kad Rjē patlaban pārlasīja no sanatori­jas saņemto telegrammu, kas vēstīja par sievas ierašanos, ieskanējās telefons. Zvanīja kāds bijušais pacients, mēri­jas ierēdnis. Viņš jau sen sirga ar aortas sašaurināšanos, un, tā kā viņš bija trūcīgs, Rjē ārstēja viņu bez maksas.

— Jā, — viņš sacīja, — jūs mani atceraties. Bet runa ir par kādu citu. Atbrauciet tūlīt, kaut kas ir noticis ar manu kaimiņu.

Balss aprāvās. Rjē iedomājās durvju sargu un nolēma apmeklēt viņu pēc tam. Dažas minūtes vēlāk ārsts jau iegāja pazemā mājā Federba ielā, pilsētas ārējā kvartālā. Vēsajā un smirdošajā kāpņu telpā viņš satika Zozefu Granu, mērijas ierēdni, kas jau kāpa lejā viņu sagaidīt. Tas bija gadus piecdesmit vecs vīrs dzeltenām ūsām, garš un salīcis, šauriem pleciem un tievām rokām un kājām.

— Nu jau ir labāk, — Grans sacīja, iedams ārstam pretī, — bet es jau domāju, ka viņš vairs nebūs dzīvotājs.

Viņš izšņauca degunu. Trešajā stāvā, kas bija pēdējais, Rjē izlasīja uz kreisās puses durvīm ar sarkanu krītu uz­vilktus vārdus: «Ienāciet, esmu pakāries.»

Viņi iegāja. No griestu lampas virs apgāzta krēsla no­karājās virve, galds bija aizbīdīts kaktā. Bet virve karā­jās tukšumā.

— Es laikā noņēmu viņu no cilpas, — sacīja Grans, kas vienmēr it kā meklēja vārdus, lai gan izteicās ļoti vienkāršā valodā, — Es tieši tai brīdī gāju ārā un iz­dzirdēju troksni. Ieraudzījis uzrakstu — kā lai jums iz­skaidro — es domāju, ka tas ir joks. Bet viņš ievaidē­jās… tā savādi, pat draudīgi, varētu sacīt.

Viņš pakasīja galvu:

— Man liekas, tai vajag būt sāpīgai operācijai. Es, protams, iegāju iekšā.

Viņi atgrūda durvis un atradās uz gaišas, bet naba­dzīgi iekārtotas istabas sliekšņa. Metāla gultā gulēja mazs, apaļš vīrelis. Viņš strauji elpoja un uzlūkoja ienā­cējus asiņu pieplūdušām acīm. Ārsts apstājās. Starp elpas vilcieniem viņš šķita sadzirdam aprautus žurku spiedzie­nus. Bet istabas kaktos nekas nekustējās. Rjē piegāja pie gultas. Cilvēks nebija kritis no pārāk liela augstuma, nedz arī pārāk spēji: skriemeļi bija veseli. Saprotams, ne­liela asfiksija. Vajadzēs iztaisīt rentgena uzņēmumu. Ārsts izdarīja kampara injekciju un sacīja, ka pēc dažām dienām viss būšot kārtībā.

— Paldies, dakter, — cilvēks pateicās aizsmakušā balsī.

Rjē pajautāja Granam, vai viņš esot ziņojis policijai,

un ierēdnis izskatījās apjucis.

— Nē, — viņš atbildēja, — ai, nē! Es domāju, ka vis­steidzamākais ir…

— Protams, — Rjē viņu pārtrauca. — Tad es to iz­darīšu.

Bet šai brīdī slimais gultā sarāvās un uztraukts uzslē­jās sēdus, iebilzdams, ka viņš jūtoties labi un neesot vērts nekur ziņot.

— Nomierinieties, — Rjē sacīja. — Tas taču nav nekas, ticiet man, bet man ir jāziņo.

— O-o! — slimais ievaidējās.

Un, atmeties atpakaļ, sāka raudāt, aprauti elsodams.

Grans, kas jau labu brīdi knibināja ūsas, piegāja pie gultas.

— Klausieties, Kotāra kungs, — viņš sacīja. — Mēģi­niet saprast. Var sacīt, ka ārsts ir savā ziņā atbildīgs. Ja, piemēram, jums uznāktu vēlēšanās atkal sākt,,.

Bet Kotārs, nevaldīdams asaras, sacīja, ka viņš to vairs nedarīšot, ka tas bijis tikai apmātības brīdis un ka viņš vēloties tikai, lai liek viņu mierā. Rjē uzrakstīja recepti.

— Norunāts, — viņš teica. — Lai tas paliek. Pēc pāris dienām atkal atnākšu. Bet nedariet muļķības.

Kāpņu telpā viņš sacīja Granam, ka esot spiests uzrak­stīt ziņojumu, bet viņš lūgšot policijas komisāru sākt iz­meklēšanu ne agrāk kā pēc divi dienām,

— Šonakt viņš jāuzrauga. Vai viņam ir tuvinieki?

— Vismaz es tos nepazīstu. Bet es pats varu palikt no­modā.

Grans pakratīja galvu.

— Arī viņu, saprotiet.. , nevaru sacīt, ka es viņu pa­zīstu. Bet vajag taču palīdzēt cilvēkam.

Mājas gaitenī Rjē neviļus paskatījās uz tumšajiem kak­tiem un jautāja Granam, vai žurkas no šī kvartāla pilnīgi pazudušas. Ierēdnis par to neko nezināja. Šis tas gan bija dzirdēts, bet viņš vispār nepievēršot īpašu uzmanību tam, ko runā kvartālā.

— Man ir citas rūpes, — Grans sacīja.

Rjē jau sniedza viņam roku. Ārsts steidzās apraudzīt durvju sargu un pēc tam gribēja uzrakstīt vēstuli sievai.

Vakara avīžu pārdevēji klaigādami pavēstīja, ka žurku iebrukums apturēts. Bet savu slimnieku Rjē atrada pa pusei izgāzušos no gultas, ar vienu roku uz vēdera, otru — pie kakla; raustīdamies krampjos, viņš vēma sar­kanīgu /.ulti netīrumu bļodā. Galīgi nomocījies, pavisam bez elpas, durvju sargs atkal apgūlās. Temperatūra viņam bija trīsdesmit deviņi un pieci, locekļi un kakla limfmez­gli uztukuši, uz sāna pletās divi melngani plankumi. Ta­gad viņš žēlojās par sāpēm iekšās.

— Man dedzina, — viņš teica, — tas draņķis dedzina.

Nomelnējušās lūpas neskaidri murmināja vārdus, un

viņš pievērsa ārstam izvalbījušās acis, kas asaroja aiz stiprām galvassāpēm. Sieva ar bažām raudzījās ārstā, bet Rjē joprojām klusēja.

— Dakter, — viņa jautāja, — kas tas ir?

— Tas var būt viss kas. Vēl neko noteiktu nevar pateikt. Līdz vakaram <���— diēta un organisma tīrīšanās. Lai viņš daudz dzer.

Durvju sargu patiešām mocīja slāpes.

Uzkāpis dzīvoklī, Rjē piezvanīja kolēģim Rišāram, vie­nam no ievērojamākiem pilsētas ārstiem.

— Nē, —« Rišārs sacīja, — es nekā ārkārtēja neesmu manījis.

— Nekāda drudža ar lokāliem iekaisumiem?

— Jā, tomēr! Divi gadījumi ar stipri iekaisušiem limf­mezgliem.

— Anormāli?

Nu, ziniet, — Rišārs sacīja, pateikt, kas ir nor­māli

Vakarā durvju sargs murgoja drudzī ar četrdesmit iādu temperatūru un sūdzējās par žurkām. Rjē mēģināja noteikt augoņu raksturu. Viņš piededzināja kādu augoni n r terpentīnu, bet durvju sargs iekaucās:

— O-o! Draņķi!

Limfas dziedzeri bija vel vairak uzbrieduši, cieti un ko­kaini. Durvju sarga sieva pagalam uztraucās.

— Palieciet nomodā, — ārsts sacīja, — un, ja vajag, pasauciet mani.

Nākamajā dienā, 30. aprīlī, debesis bija zilas un valgas un pūta liegs, jau pasilts vējš. Tas atnesa puķu smaržu no tālākajām pilsētas nomalēm. Rīta trokšņi ielās šķita možāki, priecīgāki nekā parasts. Visā mūsu mazajā pil­sētā, kas tagad bija brīva no aklajām bailēm, kādās tā bija dzīvojusi veselu nedēju, šī diena bija pavasara atgrie­šanās diena. Pat Rjē, saņēmis no sievas nomierinošu vēs­tuli, viegliem soļiem nokāpa pie durvju sarga. Un patiesi, no rīta drudzis bija krities līdz trīsdesmit astoņiem grā­diem. Izvārgušais slimnieks gultā smaidīja.

— Nu jau ir labāk, vai ne, dakter? — sieva jautāja.

— Nogaidīsim.

Bet pusdienas laikā temperatūra pēkšņi paaugstinājās līdz četrdesmit grādiem, slimnieks nemitīgi murgoja, un atkal sākās vemšana. Kakla limfmezgli, ja tiem pieskā- lās, stipri sāpēja, un šķita, ka slimnieks cenšas turēt galvu iespējami tālu no pārējā ķermeņa. Sieva sēdēja gultas kāj­galī, uzlikusi rokas uz segas, un maigi turēja slimnieka kājas. Viņa uzlūkoja Rjē.