A.KAMĪ - Mēris

Tai pašā vakarā, kad Bernārs Rjē stāvēja nama gaitenī un, grasīdamies kāpt augšā uz savu dzīvokli, meklēja at­slēgas, viņš ieraudzīja no koridora tumšā gala ļoganā gaitā tuvojamies resnu žurku ar slapju spalvu. Dzīvnieks apstājās, it kā mēģināja atgūt līdzsvaru, paskrēja uz ārsta pusi, vēlreiz apstājās, iespiegdamies apgriezās un beidzot nokrita, un no pavērtās mutes ar atkarenajām lū­pām sāka plūst asinis. Ārsts brīdi pavēroja dzīvnieku un kāpa augšā uz savu dzīvokli.

Viņš nedomāja par žurku. Redzot asinis, viņš atcerējās savas rūpes. Viņa sievai, kas sirga jau gadu, nākamajā dienā bija jābrauc uz kādu sanatoriju kalnos. Viņš atrada sievu guļamistabā, atlaidušos gultā, kā bija piekodinājis. Tā viņa sagatavojās nogurdinošajam ceļam. Viņa smai­dīja.

— Es jūtos ļoti labi, — viņa sacīja.

Ārsts naktslampiņas gaismā skatījās uz viņam pievēr­sto seju. Bcrnāram Rjē šī trīsdesmit gadus vecās sievie­tes seja, kuru turklāt bija apzīmogojusi slimība, vēl ar­vien likās tāda pati kā jaunībā — varbūt smaida dēļ, kas izdzēsa visu pārējo.

— Pamēģini aizmigt, — viņš sacīja. — Kopēja atnāks vienpadsmitos, un es jūs aizvedīšu uz pusdienas vilcienu.

Viņš noskūpstīja mazliet miklo pieri. Sievas smaids pa­vadīja viņu līdz durvīm.

Otrā dienā, 17. aprīlī, pulksten astoņos, durvju sargs apturēja ārstu, kad tas gāja garām, un sūdzējās, ka ļauni jokdari nolikuši trīs beigtas žurkas gaiteņa vidū. Droši vien viņi tās noķēruši sevišķi lielos slazdos, jo žurkas esot pilnas asiņu. Durvju sargs laiciņu pastāvējis uz sliekšņa,

turēdams žurkas aiz kājām un gaidīdams, ka vainīgie sevi nodos ar kādu zobgalību. Bet nekas tamlīdzīgs nebija noticis.

— Gan es viņus vienreiz dabūšu rokā, — Mišels sacīja.

Rjē ieintriģēts nolēma sākt apgaitu ar pilsētas nomali,

kur dzīvoja vistrūcīgākie pacienti. Tur netīrumus savāca daudz vēlāk nekā citur un automašīnas, kas brauca pa kvartāla taisnajām un putekļainajām ielām, gandrīz vai apgāza ietves malās atstātās atkritumu tvertnes. Iedams pa vienu no šīm ielām, ārsts saskaitīja kādu duci žurku, kas bija uzmestas uz dārzeņu atliekām un netīrām lupa­tām.

Pirmais slimnieks gulēja gultā istabā, kas atradās ielas pusē un noderēja reizē par guļamtelpu un ēdamistabu. Tas bija vecs spānietis skarbu, grumbu izvagotu seju. Viņam priekšā uz segas bija nolikti divi podi ar zirņiem. Tai brīdī, kad ārsts iegāja istabā, slimnieks, kas bija uz­rausies gultā pussēdus, atgāzās atpakaļ, cenzdamies at­gūt savu smago veca astmatiķa elpu. Sieva atnesa maz­gājamo bļodu.

— Vai redzējāt, dakter, — vecais injekcijas laika ieru­nājās, — viņas lien laukā, a ko?

— Jā, — sieva sacīja, — kaimiņš salasījis veselas trīs.

Vecis berzēja rokas.

— Viņas lien laukā, jūs viņas atradīsit visās atkritumu kastēs, tas ir bads!

Rjē nebija grūti noprast, ka visā kvartālā runā par žur­kām. Pabeidzis vizītes, viņš atgriezās mājās.

— Jums augšā ir telegramma, — durvju sargs Mišels sacīja.

Ārsts apjautājās, vai vairāk žurku neesot redzēts.

— Nē, kur nu! — Mišels atbildēja. — Es tagad stāvu sardzē, saprotiet. Un tie sivēni vairs neuzdrošinās.

Telegramma vēstīja, ka nākamajā dienā ieradīsies Rjē māte. Slimnieces prombūtnē viņa aprūpēs dēlu. Kad ārsts iegāja dzīvoklī, slimnieku kopēja jau bija tur. Rjē ierau­dzīja sievu stāvam ceļojuma kostīmā, viegli krāšļotu seju. yiņš uzsmaidīja.

Drīz pēc tam viņš stacijā palīdzēja sievai iekārtoties guļamvagonā. Sieva apskatīja kupeju. .

— Tā taču mums par dārgu, vai ne?

— Tas ir vajadzīgs, — Rjē atbildēja.

— Ko nozīmē visi šie gadījumi ar žurkām?

— Nezinu. Tas ir savādi, bet gan jau tas beigsies,

Tad viņš ļoti ātri lūdza tai piedošanu, viņam taču va­jadzējis to vairāk pieskatīt, bet viņš bijis par daudz nevē­rīgs. Sieva purināja galvu, it kā gribēdama viņu apklu­sināt. Tomēr Rjē piebilda:

— Viss būs labāk, kad tu atgriezīsies. Mēs sāksim no jauna.

Jā, —< viņa sacīja, acīm mirdzot, — mēs sāksim no jauna.

Pēc brīža viņa novērsās un raudzījās ārā pa logu. Uz perona Jaudis steidzās un grūstījās. Bija dzirdama loko­motīves šņākoņa. Viņš sauca sievu vārdā, un, kad tā pa­griezās, viņš redzēja, ka tās seja ir mikla no asarām.

— Nevajag, — viņš maigi sacīja.

Zem asarām atkal pavīdēja mazliet saspriegts smaids. Viņa dziļi ievilka elpu.

— Ej vien, viss būs labi.

Viņš cieši apskāva sievu un tad, stāvēdams jau uz pe­rona, otrpus loga, redzēja vienīgi viņas smaidu,

— Es tevi lūdzu, uzmanies!

Bet viņa nevarēja to dzirdēt.

Uz perona, netālu no izejas, Rjē uzskrēja virsū izmek­lēšanas tiesnesim Otonam, kas turēja pie rokas savu mazo zēnu. Ārsts jautāja, vai viņš kur braucot. Otona kungs — garš, ģērbies melnās drēbēs — bija savā ziņā līdzīgs kād­reiz tā dēvētajam labāko aprindu vīrietim, bet tai pašā laikā arī apbedīšanas biroja ierēdnim; viņš atbildēja laipni, taču pastrupi:

— Es gaidu Otona kundzi, kas aizbrauca apciemot manu ģimeni.

Lokomotīve nosvilpa.

— Žurkas… —tiesnesis sacīja.

Rjē grasījās spert soli uz vilciena pusi, bet tad pagrie­zās pret izeju.

— Jā, — viņš sacīja, — tas nekas.

No tā brīža viņam palika prātā vienīgi kāds atkritumu savācējs, kas nesa padusē kasti — pilnu ar nosprāgušām žurkām.

Tās pašas dienas pēcpusdienā, savas konsultācijas sā­kumā, Rjē pieņēma kādu jaunu cilvēku, par kuru viņam tika teikts, ka tas esot žurnālists un pirmo reizi atnācis jau no rīta. Tā vārds bija Raimons Rambērs. Rambērs, neliela auguma vīrietis platiem pleciem, apņēmīgu seju, gaišām, gudrām acīm, valkāja sportiska piegriezuma drēbes un, liekas, jutās dzīvē ērti. Viņš runāja bez aplinkiem. Kāda liela Parīzes laikraksta uzdevumā viņš izdarot aptauju par arābu dzīves apstākļiem, un viņam esot vajadzīgas ziņas par to sanitāro stāvokli. Rjē sacīja, ka šis stāvoklis nebūt neesot labs. Bet, iekams viņi ielaistos plašākā sarunā, ārsts vēlējās zināt, vai žurnālists drīkstot rakstīt patie­sību.

— Protams, [*] — tas atbildēja.

— Es gribu jautāt, vai jūs drīkstat izteikt pilnīgu no­sodījumu?

— Pilnīgu ne, tas gan jāatzīst. Bet es domāju, ka pil­nīgam nosodījumam nebūs pamata.

Rjē ļoti mierīgi atbildēja, ka pilnīgs nosodījums tiešām būtu nepamatots, bet, to jautādams, viņš tikai gribējis uz­zināt, vai Rambērs drīkstot vai nedrīkstot rakstīt visu pa­tiesību bez kādiem ierobežojumiem.

— Es piekrītu tikai neierobežotam vēstījumam. Tāpēc nesniegšu ziņas jūsu rakstam.

— Tā jau runātu Senžists*, — žurnālists smaidīdams iebilda.

Rjē, nepaceldams balsi, sacīja, ka viņš par to neko ne­zinot, bet šai gadījumā tā runājot cilvēks, kas, noguris no pasaules, kurā dzīvojot, tomēr neesot vienaldzīgs pret sa­viem līdzcilvēkiem, tāpēc nolēmis, cik tas viņa ziņā, no­raidīt netaisnību un piekāpšanos. Rambērs, ierāvis galvu plecos, raudzījās uz ārstu.

— Man šķiet, ka es jūs saprotu, — viņš beidzot sacīja unpiecēlās.

Ārsts viņu pavadīja līdz durvīm.

— Es jums pateicos, ka jūs to uztvērāt pareizi,

Rambērs likās sapīcis.

— Jā, — viņš teica, — es saprotu, piedodiet par trau­cējumu.