A.KAMĪ - Mēris

Ārsts paspieda viņam roku un sacīja, ka viņš varētu uzrakstīt interesantu reportāžu par daudzajām nosprāgu­šajām žurkām, ko patlaban atrodot pilsētā.

— Ak tā? — Rambērs izsaucās. — Tas ir interesanti.

Pulksten septiņpadsmitos, atkal dodoties vizītēs pie sa­viem pacientiem, ārsts sastapa kāpnēs vēl pajaunu, druknu cilvēku raupju, iekritušu seju, ko šķērsoja biezas uzacis. Šo cilvēku viņš jau bija kādreiz saticis pie spāņu dejotā­jiem, kas dzīvoja nama pēdējā stāvā. Zans Tarrū cītīgi vilka cigareti, vērodams, kā uz pakāpiena viņam pie kā­jām pirmsnāves krampjos raustās žurka. Viņš pacēla pret ārstu savas pelēkās acis rāmā un mazliet uzstājīgā ska­tienā, pateica labdienu un piebilda, ka žurku uzrašanās gan esot jocīga parādība.

— Jā, bet galu galā tas jau sāk uztraukt, — sacīja Rjē,

— Savā ziņā, dakter, tikai savā ziņā. Mēs nekad neko tamlīdzīgu neesam redzējuši, tas arī ir viss. Bet, manu­prāt, tas ir interesanti, jā, noteikti interesanti.

Tarrū pārlaida ar roku pār matiem, atsviezdams tos at­pakaļ, vēlreiz paskatījās uz tagad jau nekustīgo žurku, tad uzsmaidīja Rjē:

— Īstenībā, dakter, tā vispirms ir durvju sarga darī­šana.

Tik tiešām, ārsts ieraudzīja durvju sargu mājas priekšā atspiedušos pret sienu pie parādes durvīm, un viņa parasti sārtajā sejā bija manāms pagurums.

— Jā, es zinu, — vecais Mišels atbildēja Rjē, kas vi­ņam norādīja jauno atklājumu, — tagad tās atrod pa divi un trīs uzreiz. Bet tas pats notiek arī citās mājās.

Viņš likās nomākts un noraizējies. Ar neapzinātu kus­tību viņš paberzēja kaklu. Rjē apjautājās, kā viņš jūtoties. Durvju sargs, protams, nevarēja sacīt, ka justos slikti. Tikai garastāvoklis esot draņķīgs. Pēc viņa domām, vai­nīga oma. Žurkas viņu satriekušas, un viss būšot daudz labāk, kad tās atkal pazudīšot.

Bet nākamajā rītā, 18. aprīlī, kad ārsts Rjē veda no sta­cijas mājup savu māti, viņš sastapa Mišelu vēl vairāk sakritušos: uz kāpnēm 110 bēniņiem līdz pat pagrabam mē­tājās kādas desmit nosprāgušas žurkas. Blakus māju at­kritumu tvertnes bija pilnas ar tām. Ārsta māte uzņēma šo ziņu bez mazākā pārsteiguma.

— Tā jau gadās.

Viņa bija sīciņa, sudrabotiem matiem, melnām un mai­gām acīm.

— Esmu laimīga, ka atkal redzu tevi, Bernār, — viņa sacīja. — Žurkas pret to ir bezspēcīgas.

Viņš piekrita; taisnība, ar māti viss vienmēr likās viegli;

Tomēr Rjē piezvanīja uz žurku iznīcināšanas komunālo dienestu, kura priekšnieku pazina. Viņš jautāja, vai tas kaut ko dzirdējis par žurkām, kuras baru bariem nāk no­beigties brīvā gaisā. Mersjē, komunālā dienesta priekš­nieks, bija šo to dzirdējis, un pat viņa darba vietā, kas

atradās netālu no krastmalas, esot savākts ap piecdesmit nosprāgušu žurku. Viņam radies jautājums, vai tā esot nopietna parādība. Rjē nevarēja dot noteiktu atbildi, taču domāja, ka žurku iznīdēšanas dienestam vajagot iejauk­ties.

— Jā, — Mersjē sacīja, — pēc rīkojuma. Ja tu domā, ka tas patiešām ir pūļu vērts, es mēģināšu panākt, lai dod rīkojumu.

— Tas vienmēr ir pūlu vērts, — Rjē atbildēja.

Mājkalpotāja nupat bija viņam pastāstījusi, ka lielajā rūpnīcā, kur strādā tās vīrs, savākti vairāki simti nosprā­gušu žurku.

Katrā gadījumā apmēram ap to laiku mūsu pilsētas iedzīvotāji sāka uztraukties. Jo kopš 18. aprīļa no rūpnī­cām un noliktavām bija izsviests simtiem beigtu žurku. Dažreiz cilvēki bija spiesti nogalināt dzīvniekus, kuru agonija pārāk ieilga. Taču no pilsētas nomalēm līdz pat centram, visur, kur ārstam Rjē gadījās iet garām, visur, kur pulcējās pilsētas iedzīvotāji, redzēja beigtas žurkas — gan veselam kaudzēm atkritumu tvertnēs, gan garās rin­dās ielu notekās. No tās dienas par šo faktu sāka rakstīt vakara prese un jautāja, vai municipalitāte esot vai ne­esot nodomājusi rīkoties un kādus neatliekamus pasāku­mus tā paredzējusi, lai pasargātu pilsoņus no riebīgā iebrukuma. Municipalitāte neko nebija nodomājusi un itin neko paredzējusi, taču tā sāka ar to, ka sasauca sēdi, lai apspriestos. Žurku iznīcināšanas dienestam tika dots rīko­jums katru rītu, gaismai austot, savākt nosprāgušās žur­kas. Pēc tam divām dienesta automašīnām vajadzēja no­gādāt beigtos dzīvniekus atkritumu sadedzināšanas rūp­nīcā, kur tie jāsadedzina.

Taču turpmākajās dienās stāvoklis kļuva vēl nopietnāks. Savākto grauzēju skaits augtin auga, un ik rītu tos sa­lasīja aizvien vairāk un vairāk. Jau ceturtajā dienā žur­kas bariem nāca nobeigties zem klajas debess. Tās līda ārā no pažobelēm, 110 pazemes, no pagrabiem un noteku caurulēm, garās rindās streipuļoja augšup, lai pazvalstī- tos dienas gaismā, nokristu augšpēdus un nobeigtos cil­vēku tuvumā. Nakti gaiteņos vai ielās varēja skaidri dzir­dēt tās agonijā spiedzam. No rītiem priekšpilsētās žurkas tika atrastas pat notekās — ar nelielu asiņu plankumu uz smailā purna: dažas bija uzpūtušās un sapuvušas, ci­tas — sastingušas, ar vēl izslietām ūsām. Pašā pilsētā tās varēja redzēt nelielās čupās uz kāpņu laukumiem vai pa­galmos. Dažreiz tās nāca mirt ari pa vienai iestāžu hallēs, skolu pagalmos, uz kafejnīcu terasēm. Iedzīvotāji, gaužām apstulbuši, ieraudzīja tās visdzīvākajās pilsētas vietās. Ieroču laukums, bulvāri, Jūras promenāde nereti bija pie­gānīti ar žurku līķiem. Pilsētā, kas rītausmā bija iztīrīta 110 sprāgoņām, dienas laikā tie pamazām atkal savairojās aizvien lielākā skaitā. Ne vienam vien nakts gājējam ga­dījās uz trotuāra sajust zem pēdas vēl nesastinguša līķa elastīgo masu. Varētu domāt, ka pati zeme, uz kuras uz­celtas mūsu mājas, iztīrās no liekā šķidruma, Jauj izplūst virspusē strutām un pūžņiem, kas līdz šim saēda tās iek­šas. Padomājiet tik, kas tas bija par apjukumu mūsu mazajā, agrāk tik mierīgajā pilsētiņā, kuru šīs nedaudzās dienas pagalam satricināja: to varētu salīdzināt ar pavi­sam veselu cilvēku, kura sabiezējušās asinis pēkšņi sa­dumpojušās!

Tas aizgāja tiktāl, ka Ransdoka aģentūra (dokumentā­cija un informācija, visas ziņas par jebkuru tematu) savā bezmaksas ziņu radiopārraidē pavēstīja par seštūkstoš div­simt trīsdesmit vienu žurku, kas savāktas un sadedzinātas vienā dienā, 25. aprīlī. Šis skaitlis, kas skaidri raksturoja ainu, kuru pilsēta ik dienas skatīja savām acīm, vēl pa­vairoja apjukumu. Līdz šim ļaudis bija sūdzējušies tikai par diezgan pretīgiem gadījumiem. Tagad viņi apjauta, ka šajā parādībā, kuras izplatību vēl neviens nevarēja no­teikt un kuras izcelsme vēl nebija noskaidrota, slēpjas kaut kas draudīgs. Vienīgi vecais spānietis, astmas slim­nieks, joprojām berzēja rokas un atkārtoja vecīgā priekā: «Viņas lien laukā, viņaš lien laukā.»

Taču 28. aprīlī aģentūra ziņoja, ka savākts ap astoņi tūkstoši žurku, un satraukums pilsētā sasniedza augstāko pakāpi. Cilvēki prasīja radikālu rīcību, apsūdzēja varas iestādes, un daži, kam bija vasarnīcas jūrmalā, jau ru­nāja par pārvākšanos uz turieni. Bet nākamajā dienā aģentūra ziņoja, ka šī parādība pēkšņi izbeigusies un žurku iznīcināšanas dienests savācis tikai niecīgu dau­dzumu beigtu žurku. Pilsēta uzelpoja.

Tomēr tai pašā dienā ap pusdienas laiku ārsts Rjē, ap­turēdams savu automobili mājas priekšā, ieraudzīja ielas galā durvju sargu, kas ar mokām tuvojās, — nodurtu galvu, izplestām rokām un kājām, gluži kā raustāmā lelle. Vecais vīrs bija ieķēries elkonī kādam priesterim, kuru ārsts pazina. Tas bija Panlū tēvs, izglītots un aktīvs jezu­īts, kuru ārsts šad tad bija sastapis un kuru mūsu pilsētā visi ļoti cienīja — pat tie, kas bija vienaldzīgi pret reli­ģiju. Rjē pagaidīja viņus. Vecajam Mišelam bija spožas acis un svelpjoša elpa. Viņš esot juties nelāgi un gribējis ieelpot svaigu gaisu. Bet asas sāpes kaklā, padusēs un cirkšņos likušas viņam griezties atpakaļ un lūgt Panlū tēva palīdzību.