A.KAMĪ: Mēris

— Klausieties, — tas sacīja, — viņš jāizolē, un ārstē­šanā jāizmēģina ārkārtēji līdzekļi. Es piezvanīšu uz slim­nīcu, un mēs viņu aizvedīsim uz ambulanci.

Divas stundas vēlāk ārsts un durvju sarga sieva ambu­lancē noliecās pār slimnieku. No viņa pūtēm klātās rīkles izlauzās atsevišķi nesakarīgi vārdi.

— Žurkas! — viņš teica.

Zaļganīgs, vaskainām lūpām, svina pelēkiem plakstiem, īsu, saraustītu elpu, neciešami sāpošiem limfas dziedze­riem, iegrimis gultā, dziļi, dziļi, it kā gribēdams, lai tā aizvērtos virs viņa, vai it kā no pašām zemes dzīlēm kaut kas viņu nemitīgi sauktu, durvju sargs smaka nost zem neredzama smaguma. Sieva raudāja.

— Vai nav vairs nekādu cerību, dakter?

— Viņš ir miris, — Rjē sacīja.

Durvju sarga nāve — to patiešām var sacīt — iezīmēja šī mulsinošu parādību pilnā posma beigas un otra, sa­mērā daudz smagāka perioda sākumu, kad pirmā laika pārsteigums pamazām pārvērtās panikā. Mūsu pilsoņi — tagad viņi to atskārta — nekad nebija domājuši, ka mūsu pilsētiņa varētu būt īpaši izredzēta vieta, kur žurkām no­beigties saulē un durvju sargiem mirt no dīvainām sli­mībām. No tāda viedokļa raugoties, viņi patiešām mal­dījās un viņiem vajadzēja mainīt savus uzskatus. Ja ar to viss būtu beidzies, tad ieradumi, protams, gūtu virs­roku. Bet vēl citi mūsu pilsētas iedzīvotāji — un tie ne­būt katrreiz nebija durvju sargi vai trūcīgie — aizgāja pa to pašu ceļu, pa kuru pirmais bija devies vecais Mišels. Kopš tā brīža sākās bailes un līdz ar to pārdomas.

Tomēr pirms šo jauno notikumu sīkāka izklāsta stāstī­tājs uzskata par derīgu sniegt kāda cita aculiecinieka do­mas par nule aprakstīto periodu. Zans Tarrū, ar kuru jau sastapāmies stāsta sākumā, bija apmeties Orānā pirms dažām nedēļām un kopš tā laika dzīvoja kādā lielā vies­nīcā pilsētas centrā. Droši vien viņš bija pietiekami turīgs, lai iztiktu no saviem ienākumiem. Tomēr, lai gan pilsēta bija pamazam pieradusi pie viņa, neviens nevarēja pateikt, no kurienes viņš ieradies, nedz arī, kāpēc viņš ir šeit. Viņu sastapa visās sabiedriskajās vietās. Iestājoties pavasarim, viņu bieži redzēja pludmalē, viņš peldēja daudz un ar skaidri manāmu patiku. Aizvien smaidošais lāga vīrs, šķiet, bija draugos ar visiem parastajiem priekiem, tomēr nekļūdams to vergs. īstenībā vienīgais viņa paradums, ko varēja novērot, bija tas, ka viņš bieži apmeklēja spāniešu dejotājus un mūziķus, kuru mūsu pilsētā ir diezgan daudz.

Katrā gadījumā arī viņa piezīmju burtnīcas savā veidā ir šī grūtā laikposma hronika. Taču runa ir par ļoti īpat­nēju hroniku, kas it kā pakļauta nodomam aprakstīt visu mazsvarīgo. Pirmajā mirklī varētu domāt, ka Tarrū tīšām mēģina mazināt visu cilvēku un lietu nozīmīgumu. Vispā­rējā sajukuma laikā viņš īstenībā centās kļūt par vēstur­nieku tādām parādībām, kas nemaz neietilpst vēsturē. Bez šaubām, var nožēlot šādu viedokli un saskatīt tajā zināmu sirds saltumu. Taču ar visu to viņa piezīmju burtnīcas var sniegt šā perioda hronistam ļoti daudz papildu detaļu, ku­rām tomēr ir sava nozīme un kuru dīvainības pašas par sevi neļaus pārsteidzīgi spriest par šo interesanto cilvēku.

Pirmās Zana Tarrū piezīmes datētas ar viņa ierašanās dienu Prānā, Jau sākumā tajās izteikts neparasts apmie-

rinājums par to, ka viņš nokļuvis tik neglītā pilsētā. Tālāk īki aprakstīti abi bronzas lauvas, kas rotā mēriju, izteikti labvēlīgi apsvērumi par koku trūkumu, neizskatīgajām ēkām un bezjēdzīgo pilsētas plānojumu. Tarrū tur iepin arī tramvajos un uz ielas dzirdētas sarunas, neko tuvāk nepaskaidrojot, tikai ar nelielu piebildi kādam dialogam, kas skar cilvēku, vārdā Kānu. Tarrū dzirdējis divu tram­vaja konduktoru sarunu:

— Tu taču pazīsti Kānu? — viens jautājis.

— Kānu? Tādu plecīgu, ar melnām ūsām?

— Tas pats jau ir. Viņš strādāja pie sliežu pārmijām.

— Jā, kā tad!

— Nu redzi, viņš ir miris.

— Tā? Un kad tad?

— Pec notikuma ar žurkām.

— Redz kā! Un kas tad viņarn bija?

— Es nezinu. Drudzis. Turklāt viņš nebija nekāds stip­rais. Viņam bija augoņi padusēs. Un viņš neizturēja.

— Tomēr viņš izskatījās tāds pats kā visi.

— Nē, viņam bija vārgas krūtis, un viņš spēlēja «Or- feonā». Nepārtraukti pūst korneti — tas nogurdina.

— Nu, ja tu esi slims, tad nevajag pūst korneti, «— otrais nobeidza.

Pēc šiem dažiem norādījumiem Tarrū jautā pats sev, kāpēc gan Kāns gājis uz «Orfeonu», lai gan tas viņam acīmredzot bijis kaitīgi, un kādi dziļāki iemesli likuši vi­ņam riskēt ar dzīvību svētdienas svinīgo gājienu dēļ.

Tālāk, liekas, Tarrū rosinoši ietekmējusi aina, kas bieži bija vērojama uz balkona iepretim viņa logam. Viņa istaba patiešām atradās ielas pusē, kur mazās šķērsieliņas mūru ēnā gulēja kaķi. Bet katru dienu pēc brokastīm, kad visa pilsēta tveicē snauda, otrpus ielas uz balkona parādījās mazs večuks. Viņam bija sirmi, gludi saglausti mati, pats viņš bija taisns un bargs savā militāra piegriezuma uz­valkā un sauca kaķus attālā un maigā balsī: «Minci, minci…» Kaķi pavēra no miega vēl blāvās acis, taču ne­likās traucēties. Cilvēks saplēsa virs ielas papīru mazās strēmelītēs, un dzīvnieki, balto, lidojošo tauriņu pievilināti, iznāca ielas vidū un gausi pastiepa ķepu pretim pēdējiem papīra gabaliņiem. Tad mazais večuks spļāva uz kaķiem spēcīgi un precīzi. Ja spļāviens trāpīja mērķi, viņš smējās.

Visbeidzot, liekas, Tarrū noteikti valdzināja pilsētas ko­merciālais raksturs; tās ārējo izskatu, rosību un pat izpriecas šķita nosakām tirdzniecība. Tarrū augstu novēr­tēja šo īpatnību (tāds apzīmējums lietots piezīmju burtnī­cas), un viens no viņa cildinošajiem pierakstiem pat beidzas ar izsaucienu: «Beidzot!» Tās ir vienīgās vietas, kur tā laika ceļotāja piezīmēs it kā izpaužas viņa paša raksturs. Ir vienkārši grūti novērtēt šo piezīmju nozīmīgumu un no- pietņjjmu. Tā, pastāstījis, ka viesnīcas kasieris, atradis beigtu žurku, bija pieļāvis kļūdu rēķinā, Tarrū, ne tik skaidrā rokrakstā kā parasts, piebilst: «Jautājums: ko da­rīt, lai nezaudētu laiku? Atbilde: pilnībā izjust tā ilgumu. Līdzekļi: nosēdēt visu dienu zobārsta uzgaidāmajā istabā uz neērta krēsla; pavadīt visu svētdienas pēcpusdienu uz sava balkona; klausīties lekcijas nesaprotamā valodā, iz­vēlēties visgarākos un neērtākos dzelzceļa maršrutus un ceļot, protams, stāvus; stāvēt rindā pie teātra kasēm un nenopirkt biļeti, un tā joprojām, un tā joprojām…» Bet tūlīt pēc šādām valodas vai domas novirzēm piezīmju burtnīcās sīki aprakstīti tramvaji mūsu pilsētā, to laiv- veidīgā forma, nenoteiktā krāsa, parastā netīrība, un šīs pārdomas viņš beidz ar teicienu: «Tas ir iezīmīgi!» — kas nepaskaidro neko.

Katrā gadījumā Tarrū sniegtās ziņas par žurku parādī­šanos ir šādas:

«Šodien pretējās mājas mazais večuks samulsis. Kaķu vairs nav. Tie patiešām pazuduši: tos satrauc nosprāgu­šās žurkas, ko lielā vairumā atrod uz ielām. Manuprāt, nevar būt ne runas par to, ka kaķi ēstu sprāgušas žur­kas. Atceros, ka maniem kaķiem tās riebās. Taču tas ne­kavē viņus skraidīt pa pagrabiem, un mazais večuks ir samulsis. Viņš vairs nav tik glīti sasukājies, nav vairs tik varens. Var just, ka viņš ir satraukts. Pēc brītiņa viņš atkal iegāja iekšā. Tomēr vienreiz viņš izspļāva tukšumā.»