A.KAMĪ - Mēris

«Šodien pilsētā tika apturēts tramvajs, jo tajā atrada beigtu žurku, kas nezin kā tur bija iekļuvusi. Divas trīs sievietes izkāpa. Žurku izmeta ārā. Tramvajs brauca tā­lāk.»

«Viesnīcā nakts dežurants, kura vārdiem var ticēt, man sacīja, ka viņš gaidot kādu nelaimi pēc visām šīm žur­kām. «Kad žurkas atstāj kuģi…» Es atbildēju, ka tas ir taisnība, ja runā par kuģiem, bet vēl nekad nav pārbau­dīts, kā tas ir ar pilsētām. Tomēr viņa pārliecība bija nesatricināma. Es jautāju, kādu nelaimi, pēc viņa domām, varētu gaidīt. To viņš nezināja, jo nelaimi neesot iespē­jams paredzēt. Bet viņš nebrīnītos, ja notiktu zemestrīce.

Atzinu, ka tas ir iespējams, un viņš jautaja, vai tas mani neuztraucot.

Vienīgais, kas mani interesē, — es atbildēju, — ir

atrast iekšēju mieru.

.Viņš mani pilnīgi saprata.»

«Viesnīcas restorānā pusdieno kāda ļoti interesanta ģi­mene. Tēvs ir garš un kalsnējs, ģērbies tumšā uzvalkā ar cietu apkaklīti. Viņam ir pliks galvvidus ar divām sirmām matu šķipsnām abās pusēs. Apaļās un dzedrās ačeles, tie­vais deguns un taisnā mute piešķir viņam labi audzinā­tas pūces izskatu. Viņš allaž pirmais pienāk pie restorāna durvīm, tad pazūd, palaizdams garām sievu, sīciņu un melnu kā pele, pēc tam ienāk pats, un viņam pa pēdām seko zēns un meitenīte, apģērbti kā dresēti sunīši. Piegā­jis pie galdiņa, viņš nogaida, kamēr apsēžas sieva, tad ieņem savu vietu, un beidzot abi pūdeļi var uzmesties uz saviem krēsliem. Sievu un bērnus viņš uzrunā ar «jūs», pirmajai izsaka daudz pieklājīgu dzēlību, bet mantiniekus pavēlnieciski aprāj:

— Nikola, jūsu izturēšanās ir augstākajā mērā nesim­pātiska!

Un meitenīte ir tuvu asarām. Tieši to viņš gribēja pa­nākt.

Šorīt mazo zēnu bija ļoti satraucis notikums ar žurkām. Viņš gribēja par to kaut ko bilst pie galda.

— Pie galda par žurkām nemēdz runāt, Filip. Es jums aizliedzu turpmāk ņemt šo vārdu mutē.

— Tēvam taisnība, — sacīja melnā pele.

Abi pūdeļi iebāza degunus šķīvī, un pūce pateicās ar galvas mājienu, kas izbeidza sarunu.

Lai cik skaists būtu šis piemērs, pilsētā tomēr daudz runā par žurkām. Jautājumā iejaucas arī avīzes. Vietējo ziņu hroniku, kas parasti ir ļoti dažāda, tagad pilnīgi aiz­ņem kampaņa pret municipalitāti: «Vai mūsu pilsētas tēvi ir padomājuši par briesmām, kādas varēja radīt šo grau­zēju sapuvušie līķi?» Viesnīcas direktors vairs nespēj ru­nāt ne par ko citu. Tāpēc viņš jūtas stipri aizskarts. At­rast žurkas cienījamas viesnīcas liftā viņam šķiet kaut kas neaptverams. Lai viņu nomierinātu, es sacīju:

— Bet tā jau tas ir visur.

— Nu, lūk, — viņš atbildēja, — tagad pie mums ir tāpat kā visur.

Viņš pirmais pastāstīja man par neparasto drudzi, par kuru tagad visi sāk uztraukties. Saslimusi viena no vies- nlcas istabenēm.

— Bet tas nekādā ziņā nav lipīgs, — viņš steigšus paskaidroja.

Sacīju, ka man tas ir vienalga.

— Es saprotu! Kungs ir fatālists, tāpat kā es.

Neko tamlīdzīgu nebiju sacījis, turklāt es neesmu fatā­lists. Pateicu viņam to…»

No šā brīža Tarrū piezīmēs mazliet sīkāk aprakstīts dru­dzis, par kuru jau uztraucās sabiedrība. Piezīmēdams, ka līdz ar žurku pazušanu mazais večuks atkal atradis savus kaķus un pacietīgi labo tēmējumus, Tarrū piebilst, ka var jau saskaitīt ap desmit saslimšanas gadījumu un pa lie­lākajai dajai drudzis beidzies ar nāvi.

Visbeidzot, izmantojot dokumentu, var vēlreiz sniegt ārsta Rjē portretu, kādu to uzzīmējis Tarrū. Cik stāstī­tājs var spriest, portrets ir visai precīzs:

«Izskatās gadus trīsdesmit piecus vecs. Vidēja auguma. Plecīgs. Gandrīz taisnstūraina seja. Acis tumšas un go­dīgas. Žokļi izvirzīti. Liels, pareizi veidots deguns. Melnie mati ļoti īsi apcirpti. Mute izliekta, ar pilnīgām un gan­drīz pastāvīgi sakniebtām lūpām. Iededzis, melniem ma­tiem un vienmēr tumšās drānās, kas tomēr viņam ļoti piestāv, viņš ir mazliet līdzīgs sicīliešu zemniekam.

Viņš soļo ātri. No ietves nokāpj, nemainot gaitu, bet lielākoties uzkāpj uz pretējās ietves ar vieglu palēcienu. Pie auto stūres izklaidīgs un bieži atstāj virziena rādītā­jus paceltus pat pēc izdarīta pagrieziena. Staigā vienmēr kailu galvu. Izskatās zinošs.»

Tarrū minētie skaitļi bija pareizi. Ārsts Rjē par to kaut ko zināja. Viņš bija devis rīkojumu izolēt durvju sarga līķi un tūlīt pēc tam piezvanījis Rišāram, lai apjautātos par šo cirkšņu drudzi.

— Es neko nesaprotu, — Rišārs bija atbildējis. — Divi miruši, viens četrdesmit astoņu stundu laikā, otrs — trijās dienās. Kad es no rīta šo otru atstāju, atveseļošanās pa­zīmes bija acīm redzamas.

— Brīdiniet mani, ja būs vēl kādi saslimšanas gadī­jumi, — Rjē palūdza.

Viņš piezvanīja vēl dažiem ārstiem. Tādā aptaujā viņš uzzināja par apmēram divdesmit līdzīgiem saslimšanas gadījumiem nedaudzās dienās. Gandrīz visi tie bija bei­gušies ar nāvi. Tad viņš pieprasīja Rišāram, Orānas me­

diķu biedrības priekšsēdētājam, turpmāk slimnieku izolē­šanu.

— Bet es tur neko nevaru darīt, — Rišārs atbildēja. — Vajadzētu prefektūras rīkojumu. Starp citu, kāpēc jūs domājat, ka draud inficēšanās?

— Es nedomāju neko, bet simptomi rada bažas.

Rišārs tomēr uzskatīja, ka «viņam nav tiesību». Viņš

varot vienīgi parunāt ar prefektu.

Bet, kamēr viņi runāja, laiks samācās. Otrā dienā pēc durvju sarga nāves debesis klāja bieza migla. Pilsētā gāza lietus spēcīgām un īsām aumaļām. Pēkšņajām lietus gāz- mām sekoja aukains karstums. Pat jūra bija zaudējusi savu tumšo zilumu un zem miglainajām debesīm plaik- snīja sudraba vai tērauda spīdumā, no kā sāpēja acis. Pavasara mitrais karstums lika vēlēties svelmainu va­saru. Pilsētā, kas bija vitņveidīgi celta uz plakankalnes, ar joti šauru pieeju pie jūras, valdīja drūms stingums. Starp tās garajiem, apmestajiem mūriem, ielās ar putek­ļainajiem skatlogiem, netīri dzeltenajos tramvajos cilvēks mazliet jutās kā debesu cietumnieks. Vienīgi ārsta Rjē vecais pacients, pieveicis savu astmu, priecājās par tādu laiku.

— Nu tikai sutina! — viņš sacīja. — Bronhiem tas ir svētīgi.

Patiešām sutināja, bet ne vairāk, ne mazāk kā drudzis. Visai pilsētai bija drudzis, tāda sajūta vismaz uzmācās ārstam Rjē tai rītā, kad viņš devās uz Federba ielu, lai būtu klāt nopratināšanā par Kotāra pašnāvības mēģinā­jumu. Taču šī sajūta viņam likās aplama. Rjē to izskaid­roja ar nervozitāti un nemitīgajām rūpēm un nosprieda, ka nepieciešams kaut cik sakārtot domas.

Tobrīd, kad ārsts piebrauca, policijas komisārs vēl nebija ieradies. Grans jau gaidīja kāpņu telpā, un abi nolēma vis­pirms ieiet pie viņa, atstājot durvis vaļā. Mērijas ierēdnis apdzīvoja divas ļoti trūcīgi iekārtotas istabas. Acīs dūrās tikai balts koka grāmatplaukts ar divām trim vārdnīcām un melna tāfele, uz kuras varēja izlasīt pusnodzēstus vār­dus «ziedošām alejām». Pēc Grana domām, Kotārs bija pavadījis mierīgu nakti. Bet no rīta viņš bija pamodies ar stiprām galvassāpēm, pilnīgi nespējīgs kaut ko ap­jēgt. Grans likās noguris un nervozs, staigāja šurp un turp, atvēra un atkal aizvēra uz galda biezu mapi, pilnu ar aprakstītām lapām.

Pa šo laiku Grans pastāstīja ārstam, ka viņš gan maz pazīstot Kotāru, taču, kā liekoties, tam nekas daudz ne­piederot. Kotārs esot savādnieks. Viņu attieksmes ilgāku laiku esot aprobežojušās ar sasveicināšanos uz kāpnēm.