A.KAMĪ - Mēris

— Piedodiet, — Ieroču laukuma stūrī sacīja Grans, — man jābrauc ar tramvaju. Mani vakari ir svēti, Kā uifisu pusē mēdz sacīt: «Nekad nevajag atlikt uz rītu.,.»

Rjē bija jau ievērojis, ka Granam, kurš bija dzimis Montelimārā*, piemita dīvainais paradums mūžam atsauk- Iies uz kādu sava apvidus sakāmvārdu un vēl piebilst Kādu banālu nenoteiktas izcelsmes teicienu kā «sapņu laiks» vai «burvīgs apgaismojums».

— Jā, patiešām! — Kotārs sacīja. — Pēc vakariņām viņu vairs nevar izvilkt no mājas.

Rjē pajautāja Granam, vai viņš strādājot mērijas uzde­vumā. Grans atbildēja, ka ne, viņš strādājot pats sev.

— Ahā! — Rjē noteica, lai kaut ko sacītu. — Un daudz esat paveicis?

—• Jau gadiem ilgi strādāju ar lielu piespiešanos. Lai gan, no otras puses, īpašu panākumu nav.

— Bet galu galā ko tad jūs īsti darāt? — ārsts jautāja

apstādamies.

Grans kaut ko nomurmināja, pabīdīdams apaļo cepuri taisnāk uz savām lielajām ausīm. Un Rjē visai neskaidri nojauta, ka runa ir par personības atraisīšanos. Taču ierēdnis jau atvadījās un sīkiem, steidzīgiem soļiem devās augšup pa vīģes kokiem apstādīto Marnas bulvāri. Pie la­boratorijas Kotārs sacīja ārstam, ka viņš vēloties to sa­tikt, paprasīt padomu. Rjē, taustīdamies kabatās pēc sta­tistikas lapiņas, uzaicināja Kotāru atnākt uz konsultāciju, bet tad pārdomājis sacīja, ka viņam nākamajā dienā esot jābūt tai pilsētas rajonā un pievakarē viņš pats iegriezīšo- lies to apraudzīt.

Šķīries no Kotāra, ārsts pēkšņi atskārta, ka domā par Granu. Viņš iedomājās Granu mēra laikā, ne jau šī mēra, kas, bez šaubām, nebūs nekas nopietns, bet gan laikā, kad plosītos kāda no vēsturē minētajām lielajām mēra epidē­mijām. «Tādi cilvēki parasti tiek saudzēti.» Viņš atcerējās lasījis, ka mēris saudzējot vājas uzbūves cilvēkus un vis­vairāk iznīcinot spēcīgos. Un, domādams tālāk, ārsts no­sprieda, ka ierēdnim ir mazliet noslēpumains izskats.

Pēc pirmā acu uzmetiena Zozefs Grans nebija nekas vairāk kā sīks mērijas ierēdnis, pēc kāda viņš izskatījās. Garš un vājš viņš plīvoja savās drēbēs, kuras allaž izrau­dzījās lielākas, nekā vajag, iedomādamies, ka tad tās viņam ilgāk kalpos, Vairums apakšējo zobu gan vēl bija saglabājušies, toties augšžokļa zobi bija izrauti. Smaidot viņš stipri uzvilka augšlūpu, tāpēc mute likās tumša. Ja šim portretam vēl pievieno seminārista gaitu, māku slīdēt gar pašu sienu un nemanot ielavīties pa durvīm, mūžīgo pagraba un dūmu smaržu un gaužām neiezīmīgos vaib­stus, tad jāatzīst, ka viņu nevarēja iedomāties nekur citur kā pie rakstāmgalda cītīgi pārlūkojam tarifus pilsētas du­šas paviljoniem vai apkopojam kāda jauna darbinieka da­tus ziņojumam, kurā jānosaka cita takse par saimniecības atkritumu aizvākšanu. Pat cilvēkam, kurš par Granu neko nezināja, viņš šķita dzimis, lai izpildītu nemanāmos, to­mēr nepieciešamos municipalitātes palīgierēdņa uzdevu­mus par sešdesmit diviem frankiem trīsdesmit dienā.

Patiešām, viņš teica, ka tāds apzīmējums esot minēts formulārā aiz vārda «kvalifikācija». Toreiz pirms divdes­mit diviem gadiem, aizgājis no universitātes, ko naudas trūkuma dēļ nevarēja pabeigt, Grans bija pieņēmis šo amatu, viņam tika dotas cerības, kā viņš sacīja, uz drīzu «ieskaitīšanu štatā». Vajadzēja tikai zināmu laiku pierā­dīt prasmi orientēties sarežģītajos jautājumos, ko izvir­zīja mūsu pilsētas pārvaldīšana. Pēc tam — tā viņam ap­galvoja — viņš katrā ziņā ieņemšot redaktora posteni, kas ļaujot dzīvot visai plaši. Protams, 2ozefu Granu ne­būt nevadīja godkāre, par to viņš pārliecināja ar grūtsir­dīgu smaidu. Bet izredzes ar godīgiem līdzekļiem padarīt savu dzīvi materiāli nodrošinātu un līdz ar to iespēja bez sirdsapziņas pārmetumiem nodoties savai visvairāk iemī­ļotajai nodarbībai viņu ļoti vilināja. Ja viņš bija piedāvā­jumu pieņēmis, tad tikai aiz cienījamiem iemesliem un, ja tā var sacīt, aiz uzticības kādam ideālam.

Šāds pagaidu stāvoklis turpinājās jau ilgus gadus, dzī­ves prasības bija nesamērīgi pieaugušas, bet Grana alga, par spīti vispārējai algas paaugstināšanai, joprojām bija smieklīgi maza. Grans par to bija žēlojies ārstam Rjē, bet, šķiet, nevienam tas nerūpēja. Tāda nu reiz bija Grana īpatnība vai vismaz viena no tās pazīmēm. Viņš taču būtu varējis, kaut arī neizmantotu savas tiesības, par kurām nebija īsti drošs, vismaz atsaukties uz dota­jām garantijām. Bet, pirmkārt, biroja priekšnieks, kurš viņu toreiz pieņēma darbā, jau sen bija miris, un vispār ierēdnis vairs neatcerējās, kas tieši viņam solīts. Bei­dzot — un pats galvenais — Zozefam Granam bija grūti atrast īstos vārdus.

Šī savdabība vislabāk raksturoja mūsu līdzpilsoni, kā

Rjē to varēja novērot. Tieši tas viņu pastāvīgi kavēja uz- rakstīt reklamācijas vēstuli, par kuru viņš domāja, vai rīkoties secīgi apstākļiem. Ja ticam viņam, tad viņš ne­kādi nejutās spējīgs lietot vārdu «tiesības», par ko nebija īsti drošs, nedz arī vārdu «solījumi», jo tas nozīmētu, ka viņš prasa to, kas viņām pienākas, un tā jau būtu ne­kaunība, kāda nav savienojama ar viņa ieņemamā amata necilumu. No otras puses, viņš atteicās lietot tādus iztei­cienus kā «labvēlība», «lūgt», «pateicība», uzskatīdams, ka tie nesaskan ar viņa pašcieņu. Un tā, neatrazdams īsto vārdu, mūsu līdzpilsonis līdz diezgan lielam vecu­mam vēl arvien veica savus nemanāmos pienākumus. Turklāt, joprojām spriežot pēc tā, ko viņš stāstīja ārstam Rjē, viņš bija pārliecinājies, ka viņam materiālā dzīve ir visādā ziņā nodrošināta, jo galu galā vajadzēja tikai piemērot dzīves prasības līdzekļiem. Tā viņš atzina, ka taisnība ir teicienam, ko bija iecienījis mērs, mūsu pilsē­tas lielrūpnieks, kurš allaž pārliecinoši apgalvoja, ka beigu beigās (un viņš īpaši uzsvēra šo teicienu, kurā bija visa sprieduma sāls), ka beigu beigās tātad neviens ne­kad nav redzējis kādu nomirstam badā. Katrā gadījumā Zozefa Grana gandrīz askētiskais dzīvesveids beidzot bija viņu patiešām atbrīvojis no visām šāda veida rai­zēm. Viņš joprojām meklēja vārdus.

Savā ziņā var sacīt, ka viņa dzīve bija pamācoša. Viņš piederēja pie tiem — kā mūsu pilsētā, tā citur — reti sa­stopamajiem cilvēkiem, kam vienmēr ir drosme ļauties krietnām jūtām. Tā nelielā daļa, ko viņš par sevi uzticēja citiem, patiešām liecināja par labsirdību un pieķeršanos, kurā mūsu dienās reti kāds uzdrošinās atzīties. Viņš ne- sarka, atklādams, ka mīl savus māsasbērnus un māsu, vienīgo radinieci, kas viņam palikusi un ko viņš ik pēc pāris gadiem brauca apciemot uz Franciju. Viņš atzinās, ka atmiņas par vecākiem, kas miruši, viņam gluži jau­nam esot, vēl arvien viņu skumdina. Viņš nenoliedza, ka vairāk par visu mīl kādu zvanu, kas liegi skan viņa kvar­tālā ap pieciem pievakarē. Tomēr, pieminot šīs tik vienkār­šās emocijas, visniecīgākais vārds viņam prasīja milzu pūles. Visbeidzot, šis vārdu grūtības sagādāja viņam vis­lielākās raizes.

«Ai, dakter,» viņš sacīja, «kā es gribētu iemācīties iz­teikties!» Par to viņš runāja katrreiz, kad sastapa Rjē.

Tai vakarā, noraudzīdamies aizejošajā ierēdnī, ārsts pēkšņi saprata, ko Grans bija gribējis teikt: viņš, bez šau­bām, rakstīja grāmatu vai kaut ko tamlīdzīgu. Ceļā uz laboratoriju, kurp Rjē beidzot devās, tas viņu nomieri­nāja. Viņš zināja, ka šī izjūta ir muļķīga, tomēr nespēja ticēt, ka mēris patiešām varētu uzbrukt pilsētai, kurā at­rodami vienkārši kalpotāji, kas izkopj cieņas vērtas dīvai­nības. Tik tiešām, viņš nevarēja iedomāties tādas dīvai­nības mēra laikā, tāpēc nosprieda, ka mūsu pilsētas iedzī­votāju vidū mērim praktiski nav nākotnes.