A.KAMĪ - Mēris

Un pat pēc tam, kad ārsts Rjē savam draugam bija atzinies, ka vairāki slimnieki dažādās vietās nupat ne­gaidot miruši 110 mēra, briesmas viņam vēl arvien likās nereālas. Gluži vienkārši, ja cilvēks ir ārsts, tad viņš ra­dījis sev noteiktu priekšstatu par sāpēm un viņam ir maz­liet vairāk iztēles. Skatīdamies pa logu uz pilsētu, kura nemaz nebija mainījusies, ārsts juta, ka, domājot par nā­kotni, viņā mostas viegls pretīgums, ko mēdz saukt par bažām. Viņš mēģināja apkopot prātā visu, ko zināja par šo slimību. Skaitļi viļņoja atmiņā, un viņš sev teica, ka trīsdesmit lielajās mēra sērgās, kas vēsturē pazīstamas, miruši gandrīz simt miljonu cilvēku. Bet kas tas ir — simt miljonu mirušo? Ja cilvēks piedalījies karā, tad labi, ja viņš zina, kas tas ir — viens mirušais. Un, tā kā miris cilvēk kaut ko nozīmē tikai tad, ja mēs viņu esam redzē­juši mirušu, tad miljonu vēsturē izkaisīto līķu ir tikai dūmi iztēlē. Ārsts atcerējās Konstantinopoles mēri, kad, kā vēstī Prokops*, upuru skaits vienā dienā sasniedzis, desmit tūk­stošus. Desmit tūkstoši mirušo-—tas ir piecreiz vairāk nekā liela kinoteātra skatītāju skaits. Tieši tā vajadzētu darīt. Savākt ļaudis, kas izgājuši no pieciem kinoteātriem, aizvest viņus uz pilsētas laukumu, lai viņi tur nomirst, — tad rastos kaut cik skaidrāks priekšstats. Tad vismaz varētu iedomāties arī pazīstamas sejas šai anonīmajā kaudzē. Bet, protams, to nav iespējams īstenot, un kurš gan pa­zīst desmittūkstoš seju? Starp citu, tādi cilvēki kā Pro­kops neprata skaitīt, tas ir skaidrāks par skaidru. Pirms septiņdesmit gadiem Kantonā ar mēri bija nobeigušies četrdesmit tūkstoši žurku, iekāms sērga prasīja cilvēku upurus. Bet 1871. gadā vēl nebija iespējas saskaitīt žur­kas. Varēja izdarīt tikai aptuvenus aprēķinus, galvenajās līnijās, ar acim redzamām iespējām kļūdīties. Tomēr, ja žurka ir trīsdesmit centimetrus gara, tad četrdesmit tūk­stoši žurku, noliktas cita aiz citas, būtu …

Bet ārsts jau zaudēja pacietību. Viņš aizdomājās pārāk tālu, un to nedrīkstēja. Daži gadījumi vēl nav epidēmija, vajag tikai ievērot piesardzību. Jāturas pie tā, kas ir zi­nāms: reiboņi un pilnīgs nespēks, sarkanas acis, netīra mute, galvassāpes, buboņi, ārkārtīgas slāpes, murgi, plan­kumi uz ādas, neciešamas iekšējas sāpes un pēc visa tā… Un pēc visa tā ārsts Rjē atcerējās vienu teikumu, teikumu, ar ko viņa rokasgrāmatā beidzās simptomu uzskaitījums: «Pulss kļūst diegveidīgs, un nāve iestājas nenozīmīgas kustības rezultātā.» Jā, pēc visa tā cilvēka dzīvība karā­jās diega galā un trīs ceturtdaļas slimnieku — tādi bija precīzi skaitļi — bija pietiekami nepacietīgi, lai izdarītu šo nemanāmo kustību, kas viņus pazudināja.

Ārsts vēl arvien skatījās ārā pa logu. Vienā pusē rū-

4 * Prokops — bizantiešu vēsturnieks, dzimis ap V gs. beigām un miris ap 562. gadu. Savā grāmatā «Karš pret persiešiem» viņš ap­rakstījis mēra epidēmiju Konstantinopolē 542. gadā.

lun — spirgtās pavasara debesis, bet otrā pusē — vārds, kas vēl atbalsojās telpā: mēris. Sis vārds ietvēra ne tikai lo, ko tajā centās ielikt zinātne, bet arī veselu rindu ār­kārtēju priekšstatu, kuri nemaz nesaskanēja ar dzelteno un pelēcīgo, šai stundā mēreni rosīgo pilsētu, kas bija drīzāk dūcoša nekā trokšņaina un katrā ziņā laimīga, ja var būt reizē laimīgs un drūms. Un tik vienaldzīgs un rāms miers pavisam izdzēsa senās posta ainas, mēra pār-, ņemtās Atēnas, no kurām bija aizlidojuši visi putni, klusu mirēju pārpildītās Ķīnas pilsētas, Marseļas katordzniekus, kas krāva bedrēs pilošos līķus, Provansu, kur tika uzcelts liels mūris, kam vajadzēja aizturēt neganto mēra vēju, Jafu un tās riebīgos ubagus, mitrās un pūstošās guļvietas, kas bija pielipušas pie nomīdītās zemes Konstantinopoles hospitālī, slimniekus, ko vilka ar āķiem, maskēto ārstu karnevālu Melnā mēra laikā, dzīvo pārošanos Milānas kap­sētās, divričus ar miroņiem šausmu pārņemtajā Londonā un naktis un dienas, kad vienmēr un visur skanēja nebei­dzamie cilvēku kliedzieni. Nē, tam visam nebija tik daudz spēka, lai iznīcinātu šīs dienas mieru. Viņpus rūtīm pēkšņi ieskanējās neredzama tramvaja zvaniņš un vienā acumirklī izkliedēja nežēlību un sāpes. Vienīgi jūra namu nespodrā šaha galdiņa pašā galā liecināja par to, kas pasaulē ir satraucošs un nekad nezina miera. Un, skatoties uz līci, ārsts Rjē iedomājās sārtus, par kuriem stāsta Lukrēcijs [2] un kurus slimības nomāktie atēnieši sakrāva pie jūras. Uz turieni viņi nakti nesa mirušos, bet vietas bija par maz, un dzīvie kāvās ar lāpām, lai sadedzinātu sārtā tos, kas bija viņiem dārgi, un drīzāk bija ar mieru cīnīties asiņai­nos kautiņos nekā pamest savu tuvinieku līķus. Varēja iztēloties sarkani kvēlojošos sārtus rāmā un tumšā ūdens malā, lāpu kaujas naktī, kad sprēgāja dzirksteles un pret vērīgajām debesīm kāpa bieza, indīga dvinga. Bija jā­baidās, ka…

Bet saprāts darīja galu šim reibonim. īr taisnība, ka vārds «mēris» bija izrunāts, ir taisnība, ka šai pašā mirkli sērga kratīja un gāza gar zemi vienu vai divus upurus. Bet tā taču varēja arī pāriet. Vajadzēja tikai skaidru prātu atzīt to, kas bija jāatzīst, beidzot aizgaiņāt nekur nederīgas ēnas un sākt rīkoties, kā to prasa apstākļi. Gan

tad mēris izbeigsies, jo mēris bija kaut kas neiedomājams vai ari iedomājams izkropļoti. Ja tas izbeigsies ~~ un tas bija visticamākais, —» viss atkal būs labi. Pretējā gadījumā mēs zināsim, kas tas ir, un paskatīsimies, vai nav līdzekļi, kā to ierobežot pašā sākumā, lai pēc tam uzvarētu.

Ārsts atvēra logu, un vienā mirklī telpā ieplūda pilsētas trokšņi. No blakus darbnīcas skanēja motorzāģa īsā, at­kārtotā svelpoņa. Ārsts sapurinājās. Tur bija drošība, dro­šība meklējama ikdienas darbā. Viss pārējais turējās diega galā tin bija atkarīgs no nenozīmīgām kustībām, pie tā nevarēja pieķerties. Galvenais bija labi darīt savu darbu.

Tiktāl ārsts Rjē bija ticis savās pārdomās, kad viņam pieteica Zozefu Granu. Lai gan mērijas ierēdnim bija daudz dažādu uzdevumu, viņu laiku pa laikam izmantoja dzimtsarakstu biroja statistikas darbos. Tā šoreiz viņam bija jāsaskaita nāves gadījumi. Un, būdams pakalpīgs pēc dabas, viņš bija ar mieru pats atnest ārstam Rjē rezultātu kopiju.

Arsls redzēja ienākam Granu kopā ar tā kaimiņu Ko­tāru. Ierēdnis vicināja papīra lapu.

— Skaitļi palielinās, dakter, — viņš paziņoja, — Četr­desmit astoņās stundās miruši vienpadsmit.

Rjē sasveicinājās ar Kotāru un apjautājās, kā viņš jū­toties. Grans paskaidroja, ka Kotārs katrā ziņā gribējis ārstam pateikties un atvainoties par apgrūtinājumu. Bet Rjē jau pētīja lapu ar skaitļiem.

— Nu ja. Varbūt vajag izšķirties un saukt šo slimību tās īstajā vārdā, — Rjē sacīja. — Līdz šim mēs vilcinājā­mies. Taču nāciet man līdzi, man jāiet uz laboratoriju.

— Jā, jā, — sacīja Grans, kāpdams aiz ārsta lejup pa kāpnēm, — lietas jāsauc to īstajā vārdā. Bet kāds ir šis vārds?

— Es nevaru jums to teikt, turklāt no tā jums nebūtu nekāda labuma.

— Redziet nu, — ierēdnis pasmaidīja. — Tas nav tik viegli.

Viņi devās uz Ieroču laukuma pusi. Kotārs joprojām klusēja. Ielas sāka pildīties ļaudīm. Mūsu zemes īsais mij­krēslis jau atkāpās nakts priekšā, un pie vēl skaidrā ap­vāršņa parādījās pirmās zvaigznes. Dažus mirkļus vēlāk ielās iedegās spuldzes, padarīdamas tumšas visas debesis, un sarunu troksnis šķita mazliet skaļāks.