A.KAMĪ: Svešinieks

— Ciet taču klusu, kungam tādas lietas nav jāstāsta.

Sirmgalvis nosarka un sāka atvainoties. Es iejaucos un

teicu: «Nē, nē, nekas!» Es atzinu, ka tas, ko viņš stāsta, ir patiess un interesants.

Nelielajā morgā viņš man pastāstīja, ka nonācis pa* tversrnē kā trūkumcietējs. Bet, juzdamies vesels, esot palū­dzis šo durvju sarga vietu. Es aizrādīju, ka tātad viņš ir kļuvis par patversmes iemītnieku. Viņš atbildēja, ka neesot vis. Mani jau iesākumā pārsteidza, kā viņš izrunāja vār­dus: «viņi», «pārējie» un retu reizi «veči», stāstīdams par patversmes iemītniekiem, no kuriem daži nebija vecāki par viņu. Bet, pats par sevi saprotams, viņš nebija tāds kā viņi. Viņš bija durvju sargs un zināmā mērā noteicējs pār viņiem.

Tai brīdī ienāca slimnieku kopēja. Pēkšņi bija iestājies vakars. Virs stikla jumta ļoti ātri sabiezēja tumsa. Durvju sargs pagrieza slēdzi, un mani apžilbināja pēkšņais gais­mas uzliesmojums. Sargs mani aicināja iet uz ēdam- zali pusdienās. Bet man nemaz negribējās ēst. Tad viņš piedāvāja man atnest tasi kafijas ar pienu. Tā kā kafija ar pienu man ļoti garšo, es biju ar mieru, un pēc brīža viņš atgriezās ar paplāti. Es izdzēru kafiju. Pēc tam man sagribējās uzpīpēt. Bet es svārstījos, jo nezināju, vai drīkstu pīpēt pie mammas zārka. Taču pārdomājis, no­spriedu, ka tam nav nekādas nozīmes. Piedāvāju cigareti durvju sargam, un mēs uzpīpējām.

Pēc brīža viņš sacīja:

— Vai zināt, ari jūsu mātes kundzes draugi nāks pa- vāķēt. Seit tāds paradums. Man jāaiziet pēc krēsliem un pēc melnas kafijas.

Es pajautāju, vai nevarētu nodzēst vienu lampu. Gais­mas atspulgs uz baltajām sienām mani nogurdināja. Viņš atbildēja, ka tas neesot iespējams. Apgaismojums esot ierīkots tā: vai nu degot visas lampas, vai neviena. Es nekādu lielu uzmanību viņam vairs nepievērsu. Viņš aiz­gāja, atkal atgriezās un izkārtoja krēslus. Uz viena no tiem viņš uzlika kafijas kannu un tai apkārt tasītes. Pēc tam apsēdās man pretī, otrpus mammas zārkam. Ari slim­nieku kopēja apsēdās kaktā, pagriezusi pret mani muguru. Ko viņa darīja, es neredzēju. Bet pēc viņas roku kustī­bām varēju domāt, ka viņa ada. Bija silti, kafija mani bija sasildījusi, un pa atvērtajām durvīm plūda iekšā nakts un puķu smarža. Liekas, es mazliet iesnaudos.

Mani uzmodināja kaut kāda čaboņa. Pēc nomiedža ista­bas sienu baltums man izskatījās vēl žilbinošāks. Ap mani nebija ne mazākās ēnas, un ik priekšmets, ik stūris, visi izliekumi iezīmējās tik asi, ka sāpēja acis. Tieši tai brīdī nāca iekšā mammas draugi. Pavisam kādi desmit, un viņi klusi slīdēja šai žilbinošajā gaismā. Viņi apsēdās tā, ka neviens krēsls neiečīkstējās. Es viņus redzēju tik skaidri, kā vēl nekad nevienu nebiju redzējis, un man nepaslidēja garām neviens sīkums nedz viņu sejās, nedz apģērbā. Taču dzirdēt es viņus nedzirdēju, un man bija grūti ticēt, ka tie ir dzīvi cilvēki. Gandrīz visām sievietēm bija priekš­auti, kuru jostiņas apžņaudza vidukli, un tāpēc vēl vairāk izspiedās uz āru apaļīgie vēderi. Līdz širn es nekad netiku ievērojis, cik lieli vēderi mēdz būt vecām sievietēm. Vī­rieši gandrīz visi bija ļoti kalsni un rokās turēja spieķus. Viņu sejās mani pārsteidza tas, ka es neredzēju viņu acis, bet tikai tādu kā blāvu gaišumu krunku tīklā. Kad viņi sasēdās, lielākā daļa no viņiem raudzījās uz mani un bikli kratīja galvu, čāpstinot bezzobainajā mutē iekritušās lū­pas, tā ka es nevarēju saprast, vai viņi mani sveicina vai viņiem tikai raustās seja. Ticamāk šķiet — viņi mani svei­cināja. Tikai tad es ievēroju, ka viņi visi kratīja galvas, apsēdušies man pretī pa labi un pa kreisi no durvju sarga. Uz mirkli man iešāvās prātā smieklīga doma, ka viņi sa­nākuši mani tiesāt.

Mazliet vēlāk kāda no sievietēm sāka raudāt. Viņa sē­dēja otrajā rindā kādai savai biedrenei aiz muguras, un es viņu lāgā nevarēju redzēt. Viņa raudāja, ik pa brīdim skaļi iešņukstēdamās, un man šķita, ka viņa nekad nemi­tēsies. Pārējie izlikās viņu nedzirdam. Visi sēdēja nomākti, drūmi un nerunīgi. Skatījās vai nu uz zārku, vai uz savu spieķi, vai uz ko citu, bet tikai vienā un tai pašā punktā. Sieviete vēl aizvien raudāja. Es biju ļoti izbrīnījies, jo viņa man nebija pazīstama. Man gribējās, kaut viņa pārstātu. Taču neuzdrošinājos viņai to teikt. Durvju sargs pielie­cās viņai tuvāk, kaut ko pateica, bet viņa papurināja galvu, kaut ko nomurmināja un atkal sāka raudāt, tāpat ik pēc noteikta brīža iešņukstēdamās. Tad durvju sargs piecēlās un pārnāca manā pusē. Viņš apsēdās man blakus. Pēc krietna brīža, mani neuzlūkodams, viņš paskaidroja: «Viņa bija ļoti pieķērusies jūsu mātes kundzei. Saka, tā esot bijusi viņas vienīgā draudzene un tagad viņai vairs neviena neesot.»

Tā mēs sēdējām ilgu laiku. Raudātājas nopūtas un šņuksti kļuva aizvien retāki. Toties viņa bieži skaļi šņau­kājās. Beidzot tomēr apklusa. Miegs man vairs nenāca, bet es biju noguris, un man sāpēja krustos. Tagad man bija smagi, tāpēc ka visi šie cilvēki klusēja. Tikai laiku pa laikam saklausīju kādu dīvainu skaņu un nevarēju sa­prast, kas tas ir, Pēc laba brīža beidzot es uzminēju, ka daži sirmgalvji zīšļā savus vaigus un tāpēc pasprūk šie dīvainie čāpstieni. Viņi to nemanīja — tik ļoti bija iegri­muši savās domās. Man pat radās iespaids, ka nelaiķe, kas gulēja viņu vidū, viņiem nekā nenozīmēja. Bet tagad es domāju, ka tas ir bijis maldīgs iespaids.

Mēs visi iedzērām durvju sarga pasniegto kafiju. Tālāko vairs nezinu. Pagāja nakts. Atceros, ka uz mirkli es at­vēru acis un ieraudzīju, ka sirmgalvji sakņupuši gu], ne­guļ tikai viens, kas, atspiedies uz spieķa, uzlicis zodu uz rokām, cieši manī raugās, it kā gaidīt gaidīdams, kad es uzmodīšos. Pēc tam es atkal aizmigu. Pamodos, tāpēc ka vēl stiprāk sāpēja krustos. Virs stikla jumta svīda gaisma. Pēc brīža pamodās kāds no sirmgalvjiem un sāka neat- ņemdamies kāsēt. Viņš spļāva lielā, rūtainā mutautā, un šķita, ka ar katru spļāvienu iekšās viņam kaut kas pārtrūkst. Ar savu klepošanu viņš uzmodināja arī pārējos, un durvju sargs teica, ka nu viņiem jāiet projām. Sirm­galvji piecēlās kājās. Pēc šās neērti pavadītās nakts vi­siem sejas bija kļuvušas pelnu pelēkas. Pirms aiziešanas, man par lielu izbrīnu, ikviens man paspieda roku, it kā ši nakts, kurā mēs netikām pārmijuši ne vārda, būtu mūs vēl vairāk tuvinājusi.

Es biju noguris. Durvju sargs aizveda mani uz savu istabiņu, un es varēju mazliet savest sevi kārtībā. Palūdzu arī tasi kafijas ar pienu un ar lielu baudu izdzēru. Kad izgāju ārā, bija jau pavisam gaišs. Virs pakalniem, kas Marengo šķir no jūras, debess bija pilna sārtiem māko­ņiem. Un vējš, kas no turienes pūta, uzvēdīja sāls srnaku. Viss solīja saulainu dienu. Es sen nebiju bijis laukos un jutu, ka ar lielu prieku būtu devies pastaigā, nebijis mam­mas nāves.

Bet es stāvēju pagalmā zem platānas un gaidīju. Ieel­poju svaigās zemes smaržu, un man vairs nemaz nenāca miegs. Iedomājos savus darbabiedrus. Pašlaik viņi ce|as augšā un pošas uz darbu — man tas allaž bija visgrū­tākais brīdis. Kādu laiciņu es vēl kavējos domās pie visām šīm lietām, bet tad mani iztraucēja zvana skaņas, kas plūda no patversmes iekštelpām. Aiz logiem bija izcēlu­sies kaut kāda kņada, bet pēc tam viss apklusa. Saule debesīs bija pakāpusies mazliet augstāk un jau sāka cepi­nāt man kājas. Pār pagalmu pārnāca durvju sargs un teica, ka mani saucot direktors. Es devos uz viņa kabinetu. Viņš iedeva man parakstīt vairākus papīrus. Es ievēroju, ka viņš ir ģērbies melnos svārkos un svītrainās biksēs. Viņš paņēma rokās telefona klausuli un man sacīja: