A.KAMĪ - Svešinieks

Kad viņš bija prom, es uzreiz nomierinājos. Biju galīgi bez spēka un metos uz lažas. Laikam biju aizmidzis, jo, kad uzmodos, virs manis mirdzēja zvaigznes. No āra sa­klausīju rāmus lauka trokšņus. Manus deniņus atvēsināja nakts, zemes un sāļā jūras smarža. Brīnišķīgais aizmigu­šās nakts miers ieplūda manī kā paisuma vilnis. Tai brīdī kaut kur tālu tumsā iekaucās kuģu sirēnas. Tās vēstīja par kuģu atiešanu uz pasauli, kas man tagad uz visiem laikiem bija vienaldzīga. Pirmo reizi pēc ilga laika man ienāca prātā mamma. Šķiet, es sapratu, kāpēc mūža galā viņa bija izraudzījusies sev «līgavaini», kāpēc viņa tēloja dzīves atsākšanu. Tur, ari tur, ap šo patversmi, kur iz­dzisa cilvēku dzīves, vakari bija līdzīgi skumjam pamie­ram. Būdama tuvu nāvei, mamma droši vien būs izjutusi atbrīvošanos un gatavību pārdzīvot visu no jauna. Ne­vienam, nevienam nebija tiesību viņu apraudāt. Un arī es, tāpat kā viņa, jūtos gatavs pārdzīvot visu no jauna. It kā šīs nesenās lielās dusmas būtu mani šķīstījušas no visa ļauna, atņēmušas cerību, un, raugoties zīmēm un zvaigznēm nosētajās debesīs, es pirmo reizi atvēros laip­najai pasaules vienaldzībai. Es izjutu, cik tā ir līdzīga man, tik brālīgi līdzīga, sapratu, ka esmu bijis laimīgs un esmu laimīgs' vēl tagad. Lai mana dzīve kļūtu piepil­dīta, lai es nejustos tik vientuļš, man atliek vēlēties tjkai vienu: lai mana nāvessoda izpildīšanas dienā sanāktu daudz skatītāju un lai viņi mani saņemtu naida pilniem kliedzieniem.