A.KAMĪ - Svešinieks

— Tā, lūk, mani kungi, — prokurors noteica. — Es jums attēloju notikumu gaitu, kuri šo cilvēku noveda līdz slepkavībai, ko viņš pastrādāja pilnīgi apzinīgi. Uz to es pastāvu, — viņš sacīja. — Jo šeit nav runa par parastu slepkavību, par neapdomātu rīcību, kam jūs varētu at­rast kādus vainu mīkstinošus apstākļus, šis cilvēks, mani kungi, šis cilvēks ir gudrs. Jūs taču viņu dzirdējāt, vai ne? Viņš prot atbildēt. Viņš zina vārdu vērtību. Un par viņu nevar teikt, ka viņš būtu rīkojies, neapzinādamies, ko dara.

Es klausījos un dzirdēju, ka mani uzskata par gudru. Bet es lāgā nesapratu, kā gluži parasta cilvēka īpašības var kļūt par neapgāžamu pierādījumu pret apsūdzēto.

Vismaz mani tas ta pārsteidza, ka es vairs prokurorā ne­klausījos līdz tam brīdim, kad izdzirdēju viņu sakām:

— Vai viņš ir izrādījis kaut vai nožēlu? Nepavisam, mani kungi. Pa visu izmeklēšanas laiku šo cilvēku ne reizes nav satraukusi doma, ka viņš ir izdarījis draus­mīgu noziegumu.

šai brīdī viņš pagriezās pret mani un, rādīdams uz mani ar pirkstu, ņēmās mani gānīt ar man neizprotamu niknumu. Es, protams, nevarēju neatzīt, ka viņam ir taisnība. Savu rīcību es daudz nenožēloju. Bet tik liels niknums mani pārsteidza, Man gribējās lūkot viņam sir­snīgi, gandrīz draudzīgi paskaidrot, ka es nekad neko pa īstam neesmu nožēlojis. Mani vienmēr nodarbināja tas, kam bija jānotiek šodien vai rīt. Bet tādā stāvoklī, kādā es biju nostādīts, es, protams, ne ar vienu nevarēju runāt tādā tonī. Man nebija tiesību izrādīt sirsnību un paklau­sību. Un es atkal mēģināju klausīties prokuroru, jo viņš sāka runāt par manu dvēseli.

Viņš teica, ka esot gribējis tajā ielūkoties, bet nav nekā atradis, zvērināto kungi. Teica, ka īstenībā man dvēse­les nemaz neesot, ka nekas cilvēcisks, nekādi morāles principi, kas glabājas cilvēku sirdīs, man neesot pie­ejami.

— Bez šaubām, — viņš piebilda, — mēs viņam to ne­pārmetīsim. Mēs nevaram nožēlot, ka viņam trūkst tā, kā viņam nav. Bet, ja ir runa par tiesu, tad tai caur un cauri negatīva iecietība jāpārvērš par mazāk ērtu, bet cildenāku tikumu — par taisnīgumu. It īpaši tādos gadī­jumos, kad tik liels sirds bezjūtīgums, kāds atklājas šim cilvēkam, kļūst par sabiedrībai bīstamu bezdibeni.

Un te viņš sāka runāt par manu izturēšanos pret mammu. Viņš atkārtoja to pašu, ko bija teicis iepriekš. Bet viņš par to runāja daudz ilgāk nekā par manu nozie­gumu, tik ilgi, ka beidzot es vairs nejutu nekā cita kā vienīgi šā rīta lielo tveici. Vismaz līdz tam brīdim, kad prokurors apklusa un pēc īsas pauzes atsāka ļoti klusā, dziļi izjustā balsī:

— Šī pati tiesa, mani kungi, rīt iztiesās visdrausmī­gāko noziegumu — tēva noslepkavošanu.

Pēc viņa vārdiem, jebkāda iztēle atkāpjoties tik bais­mīga nozieguma priekšā. Viņš iedrošinoties cerēt, ka tiesa neizrādīs vājumu soda piespriešanā. Bet viņš nebaidoties teikt, ka šausmas, kādas viņam iedvešot šis noziegums, gandrīz nav mazākas par tām šausmām, kādas viņš iz­jūtot mana nejūtīguma dēļ. Un atkai, pēc viņa domām, cilvēks, kas morāli,nogalinājis savu māti, ir pats sevi iz­slēdzis no cilvēku sabiedrības, tāpat kā tas, kurš pacēlis slepkavas roku pret tēvu, kas viņam dāvājis dzīvību. Katrā ziņā pirmais ir parādījis ceļu otram, savā ziņā ir bijis viņa priekšgājējs un viņa ļaundarību atzinis par likumīgu.

— Esmu pārliecināts, kungi, — viņš piebilda, pacel­dams balsi, — ka jūs neuzskatīsit par pārdrošu manu apgalvojumu, ja es sacīšu, ka cilvēks, kas pašlaik šeit sēž uz apsūdzēto sola, ir vainīgs arī tai slepkavībā, kuru mēs iztiesāsim rīt. Viņam ir jāsaņem pelnītais sods.

Te prokurors noslaucīja seju, kas spīdēja no sviedriem. Beidzot viņš pateica, ka viņa pienākums esot visai grūts, bet viņš to stingri pildīšot. Viņš paziņoja, ka man vairs neesot nekādu saišu ar cilvēku sabiedrību, es neatzīstot tās galvenos principus un tālab nevarot pretendēt uz līdz­cietību, jo man esot svešas viselementārākās cilvēka jūtas.

— Es pieprasu šā cilvēka galvu, — viņš sacīja, — un pieprasu ar vieglu sirdi. Jo savā ilgajā tiesneša mūžā man jau ir gadījies pieprasīt apsūdzētajam nāvessodu, taču nekad vēl es neesmu tik skaidri kā šodien sapratis, ka šo smago pienākumu man uzliek, pastiprina un ap­gaismo svēta, valdonīgas nepieciešamības apziņa un šausmas, kādas es izjūtu, redzot cilvēka seju, kurā nav saskatāms nekas cits kā vienīgi kaut kas drausmīgs.

Kad prokurors apsēdās, iestājās diezgan ilgs klusums. Es biju apdullis no karstuma un pārsteiguma. Tiesas priekšsēdētājs nokāsējās un pavisam klusi jautāja, vai man neesot ko piebilst. Es piecēlos un, tā kā man jau sen gribējās runāt, pateicu, turklāt to, kas nejauši ie­nāca prātā, proti, ka man nebija nodoma to arābu nogali­nāt. Priekšsēdētājs atbildēja, ka tas jau esot apstiprināts un ka līdz pat šim laikam viņš neesot lāgā sapratis manu aizstāvēšanās sistēmu, tālab būtu priecīgs, ja es pirms sava advokāta runas precizētu motīvus, kas mani mudi­nājuši pastrādāt noziegumu. Mazliet jaukdams vārdus un apzinādamies, ka esmu smieklīgs, es ātri pateicu, ka viss notika saules dēļ. Zālē atskanēja smiekli. Mans advokāts paraustīja plecus, un tūlīt pēc tam viņam deva vārdu. Bet viņš pateica, ka esot jau vēls, viņa runa aizņemšot vairākas stundas un tādēļ viņš lūdzot viņa runu atlikt uz pēcpusdienu. Tiesa tam piekrita.

Pēcpusdienā lielie ventilatori atkal kulstīja zāles blīvo gaisu, un krāsainie zvērināto vēdeklīši kustējās vienā virzienā. Man šķita, ka mana advokāta aizstāvības runai nekad nebūs gala. Taču vienā brīdī es ieklausījos, jo viņš pateica: «Taisnība, es viņu nošāvu.» Tad, tādā pašā balsī turpinādams, viņš vienmēr teica «es», runādams par mani. Es biju ļoti izbrīnījies. Pieliecos klāt žandarmam un jautāju, kāpēc advokāts tā runā. Žandarms lika man ciest klusu, bet pēc brīža piebilda: «Visi advokāti tā dara.» Bet es nodomāju, ka mani atkal attālina no lietas, it kā manis nemaz nebūtu, un savā ziņā mani kāds aizstāj. Vispār man bija tāda sajūta, ka esmu jau kaut kur pa­visam tālu no šīs liesas zāles. Turklāt mans advokāts man likās smieklīgs. Viņš ļoti ātri apsprieda jautājumu par izprovocēšanu un arī sāka runāt par manu dvēseli. Bet man šķita, ka viņam ir daudz mazāk talanta nekā prokuroram.

— Arī es, — viņš teica, — esmu ielūkojies šai dvēselē, bet, pretēji augsti cienītajam prokuratūras pārstāvim, šo to tajā atradu un, varu teikt, lasīju tajā kā atvērtā grā­matā.

Viņš tajā izlasījis, ka esmu godīgs cilvēks, nenogurstošs darbarūķis, uzticīgs tai firmai, kurā strādājis, visu mī­lēts un jutis līdzi citiem cilvēkiem nelaimē. Pēc viņa vār­diem, es bijis priekšzīmīgs dēls, kas uzturējis savu māti, cik vien ilgi spējis. Beigās es cerējis, ka vecu ļaužu pa­tversme sirmgalvei sniegs komfortu, kādu ar saviem līdzekļiem es nevarēju sagādāt.

— Es brīnos, kungi, — viņš piebilda, — ka sacelts tik liels troksnis ap šo patversmi. Jo galu galā, ja vajadzētu pierādīt šādu iestādījumu lietderību un cildeno nozīmi, tad pietiktu pateikt, ka līdzekļus tiem piešķir pati valsts.

Vienīgi par bērēm advokāts nerunāja, un es jutu, ka tas viņa aizstāvības runā ir robs. Taču visu šo garo frāžu, bezgalgaro dienu un stundu dēļ, kad tika runāts par manu dvēseli, man radās iespaids, it kā visu laiku plūstu bezkrāsains ūdens, un man reiba galva.