A.KAMĪ: Svešinieks

Es piecēlos, Raimons man ļoti spēcīgi paspieda roku un sacīja, ka īsti vīri allaž sapratīšoties. Izgājis no viņa dzī­vokļa, es aizvēru durvis un brīdi pastāvēju tumsā kāpņu telpā. Mājā valdīja klusums, un no pagraba dziļumā pa kāpnēm augšup kāpa savāda mitra elpa. Dzirdēju vienīgi io, kā man dzīslās pulsē asinis un džinkst ausīs. Es stā­vēju nepakustēdamies. Bet vecā Salamano istabā dobji smilkstēja suns,

Visu nedēļu biju dūšīgi strādājis, bija atnācis Raimons un pastāstīja, ka vēstuli nosūtijis. Divi reizes biju kino­teātrī kopā ar Emanuēlu, kurš ne vienmēr saprot, kas no­tiek uz ekrāna. Tad man viņam jāpaskaidro. Vakar, tātad sestdien, bija atnākusi Marija, kā bijām norunājuši. Es viņu ļoti iekāroju, jo viņa bija ģērbusies skaistā kleitā ar sarkanām un baltām svītrām un kājās viņai bija ādas sandales. Varēja samanīt viņas stingrās krūtis, un saules iedeguma dēļ seja izskatījās pavisam svaiga. Mēs iesēdā­mies autobusā un aizbraucām dažus kilometrus no Alžt- ras uz pludmali, kas bija klinšu ieskauta un no cietzemes puses apaugusi niedrēm. Četros pēcpusdienā saule vairs nebija pārāk karsta, bet ūdens bija silts un gariem, ze­miem, laiskiem vilnīšiem sitās pret krastu. Marija man iemācīja kādu spēli: peldot viļņa galotnē bija jāieņem pilna mute ar ūdeni, mutē tas jāsakuļ putās, tad jānogu­ļas uz muguras un strūklu veidā jāizšļāc pret debesīm. Izveidojās putu mežģīnes, kas pēc tam saira gaisā vai arī kā siltas lietus lāses krita uz sejas. Bet pēc kāda brīža man mute sāka sūrstēt no sāļuma. Tad Marija piepeldēja klāt un ūdenī piekļāvās man. Piespiedusi muti pie manējās, viņa ar mēli atvēsināja man lūpas, un mēs labu brīdi šū­pojāmies vi]ņos.

Kad liedagā bijām apģērbušies, Marija mani uzlūkoja mirdzošām acīm. Es viņu noskūpstīju. Un no šā brīža mēs vairs nerunājām. Es pievilku viņu sev klāt, un mēs steig­šus devāmies uz autobusu, steidzāmies atpakaļ uz pilsētu, uz manām mājām, lai ātrāk mestos gultā. Es biju atstā­jis logu vaļā, un bija tik patīkami just, kā vasaras nakts vēsums pieskaras mūsu iedegušajiem augumiem.

No rīta Marija palika pie manis, un es viņai sacīju, ka mēs kopā pabrokastosim. Es nogāju uz veikalu nopirkt gaļu. Nākdams atpakaļ, izdzirdēju Raimona istabā sie­vietes balsi. Pēc brīža vecais Salamano sāka bārt savu suni, un mēs izdzirdējām soļu švīkoņu un suņa nagu skrapstienus uz trepju koka pakāpieniem; tad atskanēja: «Draņķis! Maita!» un viņi izgāja uz ielas. Es Marijai pa* stāstīju par sirmgalvja dīvainībām, un viņa smējās. Mu­gurā viņai bija mana pidžama ar uzrotītām piedurknēm. Kad viņa smējās, es viņu atkal iekāroju. Pēc brīža viņa man vaicāja, vai es viņu mīlu. Es atbildēju, ka vārdiem nav nekādas nozīmes, bet man šķiet, ka nemīlu. Viņa kļuva bēdīga. Bet, gatavojot brokastis, gluži bez kāda iemesla viņa atkal tā iesmējās, ka es sāku viņu skūpstīt. Un tieši tai brīdī Raimona istabā iedegās skaļš strīds.

Papriekš bija dzirdama spiedzoša sievietes balss, un pēc tam Raimons kliedza:

— Tu mani krāpi, tu mani krāpi! Es tev mācīšu, kā mani krāpti

Daži dobji blīkšķi, un sieviete ierēcās, turklāt tik bais­mīgi, ka kāpņu telpā uzreiz saskrēja cilvēki. Arī mēs ar Mariju izgājām. Sieviete joprojām kliedza, un Raimons joprojām viņu sita. Marija sacīja, ka tas ir drausmīgi, bet es nekā neatbildēju. Viņa lūdza, lai aizeju pēc policista, bet es atteicu, ka policisti man nepatīk. Tomēr viens at­nāca — viņu bija atvedis trešā stāva īrnieks, ūdensvadu labotājs. Policists pieklauvēja pie durvīm, un iekšā viss apklusa. Viņš pieklauvēja stiprāk, pēc brīža sieviete atkal sāka raudāt, un Raimons atvēra durvis. Mutē viņam bija cigarete, un viņš izskatījās rāmi mīlīgs. Meiča metās uz durvīm un pateica policistam, ka Raimons viņu sitis.

—- Tavs vārds? — policists jautāja. Raimons atbildēja.

«— Izņem cigareti no mutes, kad ar mani runā, — po­licists teica.

Raimons vilcinājās, paskatījās uz mani un ievilka dūmu. Tai pašā brīdī policists, pamatīgi atvēzējies, ar lielu, smagu roku iecirta viņam pļauku. Cigarete nokrita dažus metrus tālāk. Raimons pārvērtās sejā, taču uzreiz nekā neteica, tikai pēc tam rāmā balsī pajautāja, vai drīkst pa­celt savu izsmēķi. Policists teica, ka drīkst, un piebilda:

— Bet nākamajā reizē iegaumē, ka policists nav nekāds sprukstiņš.

Tikām meiča raudāja un vienā gabalā atkārtoja:

—< Viņš mani sita. Viņš ir suteners.

«— Policista kungs, vai likums atļauj saukt vīrieti par suteneru? — Raimons jautāja, bet policists pavēlēja vi­ņam turēt muti. Tad Raimons pagriezās pret meiču un sa­cīja:

—Pagaidi, mazulīt, gan mēs vēl tiksimies.

Policists lika viņam apklust, un meiča lai iet projām,

bet viņš lai paliek savā istabā un gaida, kad viņu izsauks uz iecirkni. Viņš vēl piebilda, ka Raimonam vajadzētu kaunēties: esot tā piedzēries, ka viss trīcot. Tad nu Rai­mons policistam paskaidroja:

— Es neesmu piedzēries, policista kungs. Es tikai stāvu jūsu priekšā, un man ir jātrīc, gribot negribot jātrīc!

Tad viņš aizvēra durvis, un visi izklīda. Mēs ar Mariju biiātn beiguši gatavot brokastis. Bet viņai vairs negribē­jās ēst, gandrīz visu es apēdu viens pats. Pulksten vienos viņa aizgāja, bet es vēl mazliet pagulēju.

Ap trijiem pie manām durvīm kāds pieklauvēja, un ienāca Raimons. Es paliku guļam. Viņš apsēdās uz gultas malas. Brīdi klusēja, un tad es viņam pajautāju, kā tas viss bija noticis. Viņš pastāstīja, ka izdarījis visu, kā bija nodomājis, bet viņa iecirtuši pliķi, un tad viņš piekāvis viņu. Pārējo es esot redzējis. Es teicu, ka man šķiet krāp­niece tagad sodu ir saņēmusi un viņam jābūt apmierinā­tam. Arī viņš domāja tāpat un piebilda, ka, lai nu poli­cists darīja ko darīdams, bet sievišķis tik un tā savu tiesu saņēma. Un vēl piemetināja, ka viņš labi pazīstot policis­tus un zinot, kā pret tiem jāizturas. Tad viņš jautāja, vai es gaidījis, ka viņš policistam sitīs pretī. Atbildēju, ka es nekā negaidīju un ka vispār policistus neciešu. Raimons izskatījās ļoti apmierināts. Viņš jautāja, vai es negribētu kopā ar viņu pastaigāties. Es piecēlos un sāku sukāt ma­tus. Viņš teica, ka gribētu mani sev par liecinieku. Man bija vienalga, bet es nezināju, kas man jāsaka. Pēc Rai- mona domām, pietiktu pateikt, ka šī meiča viņu krāpusi. Es biju ar mieru būt viņam par liecinieku.

Mēs izgājām laukā, un Raimons man piedāvāja iedzert labu konjaku. Pēc tam viņš gribēja spēlēt ar mani bil­jardu, un es gandrīz paspēlēju. Tad viņš gribēja iet uz publisko māju, bet es atteicos, jo man tādi iestādījumi nepatīk. Palēnām pārnācām mājās, un viņš man sacīja, cik ļoti priecājoties par to, ka viņam izdevies savu mīļāko pārmācīt. Man šķita, ka viņš ir gauži laipns pret mani un ka mēs jauki pavadījām vakaru.

Jau iztālēm es ievēroju pie parādes durvīm veco Sala­mano, kas izskatījās ļoti satraukts. Kad pienācām klāt, ieraudzīju, ka viņš ir bez suņa. Viņš skatījās uz visām pusēm, grozījās, pūlējās ielūkoties tumšajā gaitenī, kaut ko nesakarīgi murkšķēja un atkal pārmeklēja ielu ar sa­vām mazajām sasarkušajām actiņām. Kad Raimons pa­jautāja, kas viņam noticis, viņš uzreiz neatbildēja. Es tikai neskaidri saklausīju viņu murminām: «Draņķis! Maita!», un viņš joproļām ņēmās knosīties. Es apjautājos, kur tad ir viņa suns. Viņš nikni izgrūda, ka esot aizmucis. Un tad pēkšņi mēle viņam atraisījās: