A.KAMĪ - Svešinieks

Pie savām durvīm es sastapu veco Salamano. Es lūdzu viņu ienākt, un viņš pastāstīja, ka viņa suns ir pazudis, jo suņu patversmē tā neesot. Tur kalpotāji viņam teikuši, ka suns varbūt esot sabraukts. Viņš jautājis, vai nevarētu kaut ko uzzināt policijas iecirkņos. Viņam atbildējuši, ka tādus sīkumus tur neatzīmējot, jo tie atgadoties katru dienu. Es ieteicu vecajam Salamano iegādāties citu suni, bet viņš man prātīgi atbildēja, ka esot pieradis pie pa­zudušā.

Es piemetos uz gultas, bet Salamano apsēdās uz krēsla pie galda. Viņš sēdēja man pretī, uzlicis abas rokas uz ceļiem. Veco filca platmali viņš bija paturējis galvā. Ru­nājot viņš it kā zelēdams izmeta no nodzeltējušo ūsu apak­šas saraustītus teikumus. Viņš man bija jau mazliet ap­nicis, bet ko darīt man nebija un miegs ari nenāca. Lai kaut ko runātu, sāku viņu izprašņāt par suni. Viņš pastās­tīja, ka to iegādājies pēc sievas nāves. Apprecējies viņš diezgan vēlu. Jaunībā esot gribējis darboties teātri: pulkā spēlējis zaldātu vodeviļās. Bet galu galā iestājies darbā uz dzelzceļa un to nenožēlojot, jo tagad saņemot nelielu pensiju. Ar sievu laimīgs neesot bijis, taču vispār esot pie viņas pieradis. Kad sieva nomirusi, juties ļoti vientuļš. Tad viņš palūdzis no kāda darbabiedra suni un dabūjis no tā pavisam mazu kucēnu. To vajadzējis barot ar knupīti. Bet, tā kā suņa mūžs esot īsāks nekā cilvēka mūžs, viņi abi reizē novecojuši.

— Viņam bija nejauka daba, — Salamano sacīja, —mēs šad tad ķīvējāmies. Bet tomēr viņš bija labs suns.

Es piebildu, ka tas bija īsts sugas suns, un Salamano, šķiet, jutās apmierināts.

— Turklāt, — viņš piemetināja, — jūs jau viņu nere­dzējāt pirms slimības. — Viņam bija apbrīnojami skaista spalva.

Kopš sunim piemetusies šī ādas slimība, Salamano katru ritu un vakaru ieziedis to ar ziedi. Bet pēc viņa, Sala­mano, domām, īstā vaina nav bijusi slimība, bet vecums, un vecums neesot izdziedināms.

Tai brīdī es nožāvājos, un sirmgalvis sacīja, ka viņš tūdaļ iešot projām. Bet es teicu, ka viņš varētu vēl palikt, ka man ir žēl viņa suņa, un viņš man pateicās. Sacīja, ka mana mamma viņa suni ļoti mīlējusi. Runājot par mammu, viņš to sauca «jūsu nabaga māte». Viņš izteica pieņēmumu, ka pēc mammas nāves es jūtos ļoti nelaimīgs, bet es nekā neatbildēju. Tad viņš apmulsis steigšus sāka stāstīt, ka zinot, kā mūsu kvartālā mani nosodot par mā­tes ievietošanu nespējnieku patversmē, bet viņš mani pa­zīstot un zinot, ka es mammu loti mīlējis. Vēl tagad ne­zinu, kāpēc es atbildēju, ka līdz šim nezināju, ka mani par to nosoda, bet ka nespējnieku patversme man likās gluži pieņemama, jo pašam trūka naudas algot mammai slimnieku kopēju.

— Turklāt, — es piebildu, — viņai jau sen nebija ar mani ko runāt un vienai pašai bija garš laiks.

— Jā, — Salamano atzina, — patversmē vismaz rodas draugi.

Pēc tam viņš atvainojās. Nākot miegs. Dzīve viņam ta­gad bija mainījusies, un viņš lāgā nezināja, ko iesākt. Kopš viņu pazinu, viņš pirmo reizi it kā zagšus pastiepa

man roku, un es sajutu ādas raupjumu. Viņš vāri pasmai­dīja un pirms aiziešanas sacīja:

— Ceru, ka šonakt suņi neries. Tad man vienmēr lie­kas: tas ir manējais.

Svētdien es ar mokām uzmodos, un Marijai vajadzēja mani saukt vārdā un purināt. Brokastis mēs neēdām, jo gribējām drīzāk jūrā izpeldēties. Es jutos galīgi iztukšots, un man mazliet sāpēja galva. Cigarete likās rūgta. Marija par mani zobojās, teikdama, ka es izskatos kā bērēs. Viņa bija uzvilkusi baltu audekla kleitu, un mati brīvi krita pār pleciem. Es teicu, ka viņa ir skaista, un viņa aiz prieka iesmējās.

Iedami lejā, mēs pieklauvējām pie Raimona durvīm. Viņš atbildēja, ka tūlīt nākšot. Uz ielas gan mana nogu­ruma dēj, gan tāpēc, ka no rīta nebijām attaisījuši slē- ģus, spilgtā saules gaisma mani tā apžilbināja, ka bija jāpiemiedz acis. Marija aiz prieka lēkāja un nemitējās jūsmot par skaisto laiku. Es sāku justies labāk un manīju, ka esmu izsalcis. Pateicu to Marijai, un viņa man parā­dīja savu vaskadrānas somu, kurā bija ielikusi mūsu abu peldkostīmus un dvieli. Man atlika tikai gaidīt, un drīz mēs izdzirdējām, kā Raimons aizslēdz savas durvis. Viņš bija ģērbies zilās biksēs un baltā kreklā ar īsām piedur­knēm. Bet galvā viņš bija uzlicis salmu platmali, par ko Mafijai sanāca smiekli, un mclnspalvainās rokas virs el­koņiem bija pavisam baltas. Man kļuva mazliet nelabi. Nākdams lejā pa kāpnēm, Raimons svilpoja un izskatījās Joti apmierināts. Viņš man sacīja: «Sveiks, vecais!» un Mariju nosauca par jaunkundzi.

Iepriekšējā dienā mēs bijām aizgājuši uz policijas iecirkni, kur es nodevu liecību, ka meiča Raimonu krāpusi. Viņš tika galā ar brīdinājumu. Mana liecība netika pār­baudīta. Pie parādes durvīm mēs ar Raimonu to pārrunā­jām un pēc tam nospriedām braukt ar autobusu. Liedags nebija diez cik tālu, taču tā nokļūsim galā daudz ātrāk. Raimons domāja, ka draugs priecāšoties, ja atbrauksim agrāk. Mēs jau grasījāmies doties ceļā, kad Raimons pēk­šņi padeva man zīmi, lai paskatos uz ielas pretējo pusi. Es ieraudzīju grupu arābu, kas stāvēja, atspieduši mugu­ras pret tabakas veikala vitrīnu. Viņi klusēdami uz mums skatījās, bet kaut kādā īpašā veidā, it kā mēs nebūtu nekas vairāk kā akmeņi vai nokaltuši koki. Raimons teica, ka otrais pa kreisi esot viņa mīļākās brālis, un izskatījās no­raizējies. Taču viņš piebilda, ka tagad viss esot kārtībā. Marija diez cik labi nesaprata un apjautājās, par ko ir rpna. Es pateicu, ka tur stāv arābi, kuriem uz Raimonu nav labs prāts. Marija gribēja, lai mēs tūlīt pat ejam prom. Raimons izrieza krūtis un smiedamies sacīja, ka vajadzētu pasteigties.

Mēs devāmies uz autobusa pieturu, kas nebija necik tālu, un Raimons teica, ka arābi mums nesekojot. Es at­skatījos. Arābi aizvien vēl stāvēja tai pašā vietā un tikpat vienaldzīgi lūkojās uz vietu, ko mēs nupat bijām atstā­juši. Mēs iekāpām autobusā. Raimons, kā šķiet, bija pavi­sam nomierinājies un visādi jokojās Marijai par prieku. Es jutu, ka viņa tam patīk, bet Marija tam gandrīz nemaz neatbildēja. Sad tad tikai smiedamās uzlūkoja viņu.

No autobusa mēs izkāpām Alžīras priekšpilsētā. Liedags nav tālu no autobusa pieturas. Bet vajadzēja pāriet pāri nelielai plakankalnei, kas paceļas virs jūras un pēc tam lēzeni nolaižas pret liedagu. Tā bija noklāta iedzelteniem akmeņiem un asfodeliem, kas izskatījās gluži balti uz jau sabiezējušās debesu zilgmes fona. Marija uzjautrinājās, sparīgi vicinādama savu vaskadrānas somu un notraukdama asfodelu ziedlapiņas. Mēs soļojām starp veselām rindām zaļu vai baltu režģu žogu apjoztām mazām vasarnīciņām, no kurām dažas ar savām verandām bija paslēpušās ta- marisku zaļumā, citas stāvēja kailā vietā starp akmeņiem. Vēl neaizejot līdz plakankalnes galam, jau varēja redzēt nekustīgo jūru, bet tālāk — gaišā ūdenī snaudošu masīvu zemesragu. Rāmajā gaisā mēs saklausījām vieglu motora rūkoņu. Un ieraudzījām tālu, tālu zvejas kuģīti, kas slī­dēja pa spožo jūras spoguli. Marija noplūca dažus klinšu īrisus. No nogāzes, kas nolaidās pret krastu līdz jūrai, mēs ieraudzījām, ka daži jau peldas.

Raimona draugs dzīvoja koka būdiņā liedaga viņā galā. Mājiņa bija atspiedusies pret klintīm, un pāļi, kas to bal­stīja no priekšpuses, jau mirka ūdenī. Raimons mūs iepa­zīstināja. Viņa draugu sauca Masons. Viņš bija gara auguma, spēcīgs, plecīgs vīrs, bet viņa sieva sīciņa, apa­ļīga, piemīlīga sieviete, kas runāja ar parīzietes akcentu. Masons mums tūlīt pateica, lai mēs jūtamies kā mājās un ka mūs tūdaļ pacienās ar zivīm, kas tikko šorīt izzve­jotas. Es viņam pateicu, ka, manuprāt, viņa mājiņa ir ļoti